Lielais un mazais

1939.10.21 Darba Dzīve 

Pētra Cvirkas stāsts

Uz verandas, platā, pītā sēdeklī, ietinusies puķotā zīda rīta svārkā, sēd pusmūža sieviete un lasa romānu. Paretam viņas nelielais deguns saraucas, zem acīm sametas grumbas, kas jau sākušas atdalīties spilgtāk, un tad viņa, izvilkusi no rīta svārka piedurknes atloka kabatas lakatiņu, rūpīgi noslauka asaras. Netālu no viņas kājām, kas iekāpušas rožainās tupelītēs, guļ liels suns — Kvintets — raibu galvu, noļekušiem, gaļīgiem žokļiem, un vērš pret kundzi iemīlējušos skatienu. Pārgulies pār galdu, pie dambreta galdiņa, kūko Antons Dūda, mūzikas skolotājs, pelēki dzeltenu pakausi, gandrīz tādu pat, kā Kvintetam, un dēls — ģimnāzists, arī Antons. Kartona dambreta galdiņš no pārāk ilgas un biežas lietošanas galīgi nodilis. Vairākos kvadrātos jau rēgojas misiņa pogas, ar visu ģerboni, kas bijušas piešūtas vecajiem Siemaškas svārkiem, kad tas vēl bija iecirkņa priekšnieks. Tēvs un dēls spēlē ātri, ar hazardu. Tikko sākuši partiju, viņi steidz izkaut tos kauliņus, kas stāv ceļā, lai drīzāk varētu acij nepatīkamās pogas apmainīt pret īstiem dambreta kauliņiem. „Tu tur neturi pie vēdera. Nosit! — tad nomet kur nākas..." — lielais Antons aizrāda dēlam un pēc mirkļa piebilst: „Nepaskaties tikai, — tūliņ noblēdīs. Dod šurp". Mazais Antons paceļ uz lielo saraudātās acis un grib kaut ko sacīt, bet tēvs ar nervozu roku savāc baltos kauliņus, kas guļ dēlam līdzās, un ar troksni samet tos koka kārbiņā. Uz kārbiņas sāniem lepojas uzraksts „Maikafer" un uzzīmēta liela, ūsaina maijvabole. „Brauc, kungs!" Dēls, iekodis pirkstu zobos, labu bridi noraugās galdiņā, tad ļoti noteikti ceļ savu kauliņu, pārlēkdams pretinieka kauliņus un, pieskārdamies tukšajiem kvadrātiem, smalkā, skumjā balsi skaita: „ Viens, divis, tr-rīs..." Nolicis savu kauliņu vietā, mazais ar brīvo roku novāc kritušos. „Pa-agaid!" tēvs apsauc dēlu un bargi paraugās viņā acenēm pār virsu. „Kur trīs? Kādi trīs? Liec atpakaļ!" „Are, šite..." mazais rāda gājiena virzienu, bet noņemtos kauliņus atpakaļ neliek.
„Liec nost, es tev saku," tēvs strauji uzdod pa pastiepto dēla dūrīti. Kauliņi izlec no rokas un ar lielu troksni aizripo pa grīdu. „Toni," pārmetošā un brīdinošā balsi iesaucās sieva. Viņa paceļ no grāmatas asarainās acis un ilgi, ilgi raugās vīrā. Arī suns Kvintets ilgi vēro saimnieku. Bet
lielais Antons pat nedomā pagriezties uz to pusi, kur viņu gaida divi acu pāri. Viņš tikai noskurina plecus, it kā gribēdams no tiem izbrīvot dziļi ierauto galvu, un ar acīm rij dēlu, kurš jau sāk stostīties. ,.Nepaskaties tikai — tūliņ noblēdīs. Izaugs izšķērdētājs..." Antoniņš pēkšņi aizklāj rokām seju, it kā vairīdamies sitiena, un sāk šņaukāties. „Toni!" sievietes balss atskan jau skaļāk un niknāk. Viņa pat paceļ kājas no ķeblīša un liekas, ka tūliņ uzbruks vīram no muguras. Arī Kvintets nedomā palikt savai kundzei , iepakaļ un paceļas kājās „Kā tev nav kauna? Nav nekā labāka ko darīt? Vai tu nepalaidīsi to bērnu?" Un tūliņ viņa turpina maigā balsi: „Antoniņ, nāc pie manis..." „Ko tu te toņo?" atsaucas lielais Antons, pa pusei pievērsies sievai. „Nebūs vairs brīv pasacīt patiesību? Nebūs brīv pamācīt? Es viņu bez vajadzības nerāju, vari būt mierīga."
Tēvs, mirkli, opgaidjis, vairs neatbild sievas nopūtam, bet, savācis Izmētātos kauliņus, atkal atgriežas pie galda. ,.Diezgan , diezgan... Nobimbājies un diezgan. Brauc!" Paiet vēl mirklis. Lielā nemitīgi skubināts, mazais ilgi berž rokām acis, izslauka tās, kabatas lakatiņā, izšņauc degunu un šņaukādams un neraudzīdamies tēvā, izdara vienu gājienu. Tēvs, gribēdams mierināt partneri, ierunājas mīkstākā, kaut arī rūpju pilnā balsi: „Tas nebija cēls gājiens... Ne-ebija cēls... Ahm... pavisam necēls!" Lielais Antons atkal pamet ar roku pa gaisu, it kā ķertu mušu, paņem vienu kauliņu, tad otru, atkal atgriežas pie pirmā un pēkšņi izdara gājienu pavisam no citas puses. Mazais Antons, iekodis apakšlūpu
zobos, savilcis pieri grumbās, izlaužas cauri tēva izretinātajam karaspēkam, braši soļo taisnā leņķī uz dāmu liniju. Lielais tāda pat ātrumā cenšas aizsargāt savu favoriti un dzied: „Runvim sava kaķenīte, Zostēviņam — zostiņa..." Dēls, netālu no dāmas līnijas pabāzis kauliņu nosišanai, atņem pēdējo lielā Antona cerību un, svinīgi iemetis kārbiņā ripiņu, nosaka: „Vo!" Tēvs paraugās dēlā pa aceņu virsu, ar niknu skatu pavada viņa priekpilno kustību, bet savaldās un tikai atcērt: „Vo-vo-vo-vo! Liela lieta! Ai-ai-ai! še, ņem arī šito! Ai-ai-ai, rokas par īsām? Ko, kungs? Rokas par īsām, mūsu kungam rokas par īsām? Varbūt šito?" Lielais Antons ar vienu izlaužas līdz dāmai un, rokas berzēdams, atgāzies krēslā, priecīgā balsī piedāvā: ,.Neizšķirts , kungs?" .,Oho , saķeršu!" netīšām šļupstus, bet cieši un noteikti atbild Antoniņš, un šo viņa stingro lēmumu apstiprina trīsreizējā deguna šņaukšana. „Labi, lielais pēkšņi kļūst dzīvāks un kungs, saķeriet... Lūdzu no visas sirds, kungs, un esiet tik laipni un saķeriet..." Dēls sāk krustiski lenkt vienīgo tēva dāmu, kuru tas cilā no viena galdiņa stūra uz otro. „Saķērāt, kungs? Un ja mēs šite apstāsimies? Aha. jūs tur... Jums labpatika tur, kungs? Un ja mēs šite, kungs? Ahm... Jūsu kombineišen pavisam briesmīgs! Ui-ui-ui, Cik briesmīgs!" Mazais neatbild ne vārda, bet rīko lamatas pēc lamatām. Mūzikas skolotājs, nenoiedams no garās līnijas, turas kā varonis. Tikai reiz viņš izdara mazu kļūdu un, kā kaķa lencama pele, cenšas sprukt gan šur, gan tur, bet gribot-negribot tam nākas noņemt pabāzto priekšā un atdot savu. Lielā Antona žokļi nodreb. Vēl tikai trūkst maza nieciņa, un viss niknums un kauns, kas viņā verd, plūdīs pāri krastiem. Mazais Antons labprāt gribētu piecelties no galda, izskriet kaut kur dārzā vai pagalmā, bet tēvs, nikni šņaukādams caur degunu, atkal izliek kauliņus, un sākas revanšs. Mazais gluži labi zin, kas notiek tādos gadījumos, ja viņš uzvar vairākas reizes no vietas. Turpretim zaudēt lielajam vēl ļaunāk: tad sākas izsmiekls, kutināšana, matu burzīšana. „Ehe, kungs, kapuckin? Neej sveša pirtī kašķi meklēt! Aha, dabūji? Tikai neiesāc nu atkal bimbot, tā kā tā no tevis muzikants neiznāks!" Ja Antoniņš turas stingri, tad tēvs nepiekāpjas : „Are, are, jau lūpa dreb. jau dreb! Sāksi, sāksi! Kā nu nesāks nabadziņš — muižu pazaudējis!" Un lielais tik ilgi neliekas mierā, spīdzina un nomāc mazo ar pašapzinīga tēvā un audzinātāja pārspēku, kamēr no istabas Izskrien vai pieceļas no krēsla lielā Antona sieva un līdzi tai suns Kvintets. Tad Antoniņā no visas tiesas sāk raudāt. Sākas revanšs. Lēni, vairīdamies no piepešībām un nejaušībām, pretinieki lenc Viens otru... Lielā Antona pierē atmirdz
sviedru lāses: trīs viņa kauliņi vēl varētu turēties, bet nespēj pakustēt no vietas. Lielais noliecas vēl zemāk pār galdiņu un ilgi domā, kustinādams melnās uzacis. Antoniņām liekas, ka ari kukainis, kas uzzīmēts uz kārbiņas, sāk kustināt ūsas, un drīz vien arī suns Kvintets...
Pēkšņi, pacēlis roku, tēvs kā no plaukstas iznirušu rādītāja pirkstu, sāk švitināt dēlam gar degunu. Kā jau parasts, zibenim seko arī pērkona:
„Tu man... te nerādi zobus!" Mazais Antons pat nedomā zobus rādīt. Bet tomēr, kamēr vēl nav par vēlu, tas mēģina pasprukt no galda.
„Uz kurieni, kungs? Uz futbolu? Drēbes plēst?. Uz rītdienu izmācījies? Sēdi tepat!" Pītais krēsls Iečīkstas» "Toni?"' „Piecreiz pieci? Nu? Cik tas būs? Tu man te neņurdi, bet atbildi, ko jautāju!" Kundze nolaiž romānu uz klēpja. „Fui, un vēl saucies par pedagogu!" ,.Pedagogu , pedagogu! Nebāž degunu, kur cits ziepes vāra! Tev ir sava grāmata padegunē — un lasi! Es jau zinu, kā ar tādu jārīkojas. Nu, cik ir piecreiz pieci?" Mazais Antons neatbild. Neatbild tāpēc, ka vienreizvienu viņš iekalis jau pirmskolā un tagad kautrējas tādus niekus atbildēt, gluži tāpat, kā viņš kautrētos jādelēt pa ielu koka zirdziņā. Kā sapratis tēva izsmieklu, mazais noskurinās un pirmo reiz, kopā ar raudām, izpauž skaļu protestu!
„Tētis paspēlēja, tāpēc dusmojas..." „Ko?" lielais Antons pieceļas un saslejas visā augumā. „Ak, tad tu jau šitā ar tēvu? Jau lec acīs? Ja tā, tad — marš!" Lielais Antons, kā stingrās maiglēs, notver mazo aiz auss un stiep pāri visai verandai. Mazā Antona mātes, bet lielā Antona sievas krūtis sāk strauji cilāties, bet acis met dzirkstis. „Toni!" viņa iesaucas un piesper mīksto tupelīti grīdai. Puķes podos nodreb, bet Kvintets pieceļas un gaida savas kundzes pavēli. « Meties ceļos," lielais kliedz, nepiegriezdams vērību sievas brīdinājumam. Mazajam Antonam nemaz neiznāk nomesties ceļos saviem spēkiem — tēvs viņu nospiež ar strauju kustību un draudoši piebilst: „Tā kā tu man te tupētu kamēr es atgriezīšos!" Nodārd vienas durvis, tad otras, ieņaudas kaķis, kuram kungs ievēris durvīs asti: lielais iziet pastaigāties. Atkal nočīkst pītais krēsls, un viegliem, maigiem soļiem pienāk Antoniņa māte. Viņa mazajam noslauka asaras, pieceļ no zemes un ieved savā istabā. Antoniņš dabū šokolādi. Viņš pieglauž galvu mātei, kas to maigi glāsta. Šeit pat Kvintets atgaiņā mušas un klabina zobus. Mazais norimst. Pamērcējis pirkstu asarās, viņš sāk uz tapetēm zīmēt putniņus. Antoniņām sāk likties, ka viņš sēd klasē, ka visi bērni pārvērtušies par dambreta kauliņiem, ka viņš noņem ģeogrāfijas skolotāju un iemet to lielā kārbā. „Dāma!kāds viņam pēkšņi iekliedz ausī. Antoniņš saraujas, šokolāde nokrītuz grīdas. Kvintets pagroza raibo galvu,aposta šokolādi un drīz vien arī aizver acis.