Andrim būtu četrdesmit

Žurnāls Dambrete 10/1982

Autors: Valdis Zvirbulis

ANDRIS ANDREIKO, Latvijas visu laiku izcilākais dambretists, 17. oktobrī atzīmētu savu 40. dzimšanas dienu. Tas ir piere­dzes un briedumu laiks, kad dambretista talants un meistarība sasniedz kulmināci­ju. Tā būtu, bet nu jau septīto gadu An­dra nav mūsu vidū. — Kāds viņš bija, šis leģendārais Andreiko? Vai taisnība, ka līdzīgs valsts pirmskara čempionam Sokovam? Kur slē­pās viņa spēles spēks? Kā viņš prata uz­varēt tikpat kā zaudētas partijas? Varbūt lasīja pretinieka domas? Hipnotizēja? Vai taisnība, ka piecām ātrspēles partijām vi­ņam pietika ar vienu minūti laika? Uz visiem tiem un arī citiem, nopietnā­kiem jautājumiem, nav iespējams atbildēt ne vienā rakstā, ne vienā žurnāla numurā. Tādēļ šoreiz — tikai iesākums. Publicē­jam biogrāfiskas piezīmes par laiku līdz 1958. gada decembrim, kad Andreiko vārds vēl nebija izskanējis pāri mūsu republikas robežām. Dodam arī hronoloģiskā secībā sakārto­tus A. Andreiko sportiskos rezultātus. At­zīmēsim, ka mūsu lielmeistara godalgu ko­lekcija ir tiešām unikāla: pasaules čempio­nātos izcīnītas 3 zelta un 2 sudraba me­daļas, Eiropas čempionātos — 4 zelta, 2 sudraba un 1 bronzas, PSRS čempionā­tos — 8 zelta un 3 sudraba, starptautiska­jos turnīros: 10 pirmās godalgas, 9 otrās un viena trešā. 

1959. gads, Latvijas PSR VII čempio­nāta devītā (izbraukuma) kārta Cēsīs. Cēsnieks V. Zvirbulis (priekšplānā pa labi, sacenšas ar O. Viņķi) savas čem­piona pilnvaras bija spiests atdot A. Andreiko (centrā). Andris Andreiko — pirmo reizi Latvijas PSR čempions!

Pirmie 16 gadi.

Jelgavā, E. Dārziņā ielā, atrodas na­miņš — ieslīdzis ziedos un zaumos, saules pilnam istabām. Te, sirsnīgu cilvēku aprū­pēta, savu 71. vasaru aizvada Eleonora Andreiko. Dzīve viņu nav lutinājusi, taču laiku pa laikam atmiņas liek iemirdzēties acīm un sejā ielīst gaišums. Viņa lepojas ar dēlu. Un ne jau tādēļ, ka Andris prata iekarot dambretes pasauli. Dēls viņai joprojām ir tas pats mīļais puisēns, kas svešu cilvēku klātbūtnē nereti slēpās aiz ārējas bravūras maskas. Arī vēlāk Andris parasti izlīdzējas ar humoru, un tikai māte zināja, cik viņš jūtīgs un viegli ievaino­jams. Pat sporta slavas virsotnē Andris brīžiem jutās vientuļš …. Ne jau viņas vaina, ka Andra bērnība un puikas gadi nepagēja pārticībā. Istabiņā Rīgā, Miesnieku ielā, netālu no Doma lau­kuma, viņš draugus nelaida pāri sliek­snim — kautrējās par tās trūcīgo iekārtu, īpaši pārdzīvojumi bija skolā, kurp nācās doties pagalam apnēsātās drēbēs, pelēcī­gās tenisa čībiņās. Andris gan arī vēlāk nekad nav īpaši rūpējies par savu apģērbu, lietu kults viņam bija svešs un nepieņe­mams visu mūžu. Taču toreiz nepatīkami iedzēla katra vīzdegunība, vai, vēl ļaunāk, līdzjūtības izpausme. Piemēram, ne­bija tik viegli (tas notika pašā sporta gai­tu sākumā) pieņemt Rīgas dambretistu dāvanu — mētelīti, uzvalku un kurpes. Karš! Lūk, kas izpostīja tūkstošiem ģi­meņu. Kara virpulis aiznesa arī Andra tēvu. Tālākais Andra mātes stāstījums atgādina ļaunu sapni. Vilciens ved viņu un divgadīgo Andrīti prom no Rīgas. Uzlido­jums, sprāgst bumbas. Un Andris gandrīz vai diennakti cenšas uzmodināt māti, viņa zaudējusi samaņu. Mātes ievainojums, kon­tūzija (tā izpaužas vēl šodien). Svešatnē pavadītā bērnība. Pa klonu aizdipina An­dra basās kājeles (māte bija virtuves strād­niece). Beidzot atgriešanās dzimtajā Rīgā, māti pieņem darbā par kurjeri. Svešie vār­di pamazām izgaist no Andra atmiņas, bet latviešu valodu viņš, protams, nav piemir­sis. Sākas mācības Rīgas 2. vidusskolā. Kirova parkā, īpašā terasē ar kolon­nām, jau no 50. gadu sākuma darbojas republikas šaha un dambretes kluba filiāle, tā sauktā Vasaras bāze. 1956. gada skolas brīvdienās, tikko kā pārcelts 7. klasē, te arvien biežāk iegriežas arī Andris. Kas viņu pievilka? Dzīvs un kustīgs zēns, kas jeb­kurā brīdī varēja izsaukt kādu vienaudzi uz laušanās sacensību — un nopietni, dzi­ļās domās iegrimuši spēlētāji . .. Varbūt viņš izjuta cīņas atmosfēru, iekšējo sasprin­dzinājumu? Varbūt Andris intuitīvi no­jauta, ka tieši te un nekur citur viņš spēs apliecināt sevi? Precīzu atbildi tagad vairs nesaņemsim. — Zini ko, tev ir uzradies bīstams kon­kurents! — uzzināja Ēriks Kārkliņš, viens no perspektīvākajiem Rīgas jaunajiem dambretistiem. Tādu vērtējumu Andra spē­jām deva Juris Āre un Jānis Stepiņš, re­publikas izlases dambretisti. (Piebildīsim, ka Andris, jau pasaules čempiona rangā, savu pirmo treneru vidū nosauca arī J. Āri— sk. «64» Nr. 40, 1969. g.). Var­ būt viņiem imponēja 13 gadus vecā zēna  aizrautība un neatlaidība, varbūt… asa­ras, kuras Andrim bija jāslēpj pēc kārtē­jās neveiksmes. Kārkliņš, protams, metās cīņā un «konkurentu» viens divi nolika uz pleciem. Interese par jauno «izlēcēju» it kā aprima, bet ne uz ilgu laiku… 1956. gadā sākās priekšsacīkstes pirma­jam Latvijas PSR masu turnīram. Šim lie­lajam pasākumam (piedalījās 18,5 tūkstoši spēlētāju) tika veltīts dambretes pozīciju risināšanas konkurss, ko sarīkoja abi mūsu republikas jaunatnes laikraksti. Dalībnie­kiem vajadzēja atrisināt 10 pozīcijas (tās visas bija «pašmāju ražojums» — astoņas N. Jordana kompozīcijas, divas šī raksta autora). Un, lūk, atšķiram «Padomju Jau­natnes» 1957. gada 5. februāra numuru: «… desmit uzvarētāji… 40 punkti no 40… J.Āre, G. Gertners, A. Linītis, J. Zanders . .. A. Andreiko». Tā bija pirmā publikācija par Andreiko sasniegumiem. — Lieliski! Tagad mums būs skolas ko­manda — iesaucās E. Kārkliņš, saticis An­dri 2. vidusskolas gaitenī. Pavisam nejauši

bija atklājies, ka abi mācās vienā skolā, tikai Andris — divas klases zemāk. Tre­niņos iesaistījās arī Jānis Vimba un kāda no meitenēm, kas bija ar mieru spēlēt ko­mandā. Andrim pat nācās piepalīdzēt Kārkliņam trenera darbā: rādīt kombinā­cijas, Petrova trīsstūri… 1957. gada mar­tā Andreiko startēja savās pirmajās oficiā­lajās sacensībās — Rīgas skolu komanduturnīrā. 14. aprīlī Rīgā atklāja dambretes klubu (piebildīsim, pirmo Padomju Savienībā) un, pats par sevi saprotams, Andris kļuva par vienu no cītīgākajiem tā apmeklētājiem. Nu jau viņš dambretei bija atdevis ne tikai mazo pirkstiņu vien . ..  1957. gada vasarā Viņņicā notika PSRS

jaunatnes meistarsacīkšu individuālie tur­nīri. Mūsu republiku pārstāvēja E. Kār­kliņš — pie simtlauciņu galdiņa,A. An­dreiko un Arnis Linītis — 64 lauciņu dam­bretē, man bija jāuzņemas trenera rūpes. Kārkliņš startā piedzīvoja trīs zaudējumus, taču prata saņemties un finišēja piektais. Grūtāk gāja pie mazajiem galdiņiem. Un

citādi jau nevarēja būt — abiem mūsējiem pietrūka gan teorētiskās bagāžas, gan prakses. Andris palika turnīra tabulas bei­gu daļā, lai gan savstarpējā cīņā prata pie­veikt  V. Sčogoļevu (maskavietis dalīja 1.—3. vietu). Kas gan varēja paredzēt, ka turpmāk viņu ceļi krustosies tik bieži, pie tam visaugstākajā līmenī! Tai pašā 1957. gadā lika pamatus jaunai tradīcijai — Rīgas un republikas izlases kandidātu draudzības mačiem ar kaimiņ­republiku dambretistiem. Pirmā sacensība notika Tallinā, mūsējie uzvarēja ar 8:3, un laikraksts «Sports» 1957. g. 10. septembra numuri ziņoja: «Sevišķi izcēlās 14 gadus vecais A. Andreiko, kas skaistā stilā iz­cīnīja pārliecinošu uzvaru». Gada beigās notika ugunskristības pie­augušo sacensībās — Rīgas IV čempio­nāta starptautiskajā dambretē. Otro gadu pēc kārtas uzvarēja A. Subotins — 9 pun­kti no 11, otrais bija Ē. Kārkliņš — 7,5, bet A. Andreiko ar 6,5 punktiem dalīja 3.—5. vietu. Rīgas izlases komandā, kam bija jāstartē Piecu pilsētu turnīrā (atkal jauns republikas federācijas sarīkojums!), varēja iekjūt tikai pirmie četri, tādēļ papildturnīrā bija jānoskaidro «vienīgais lie­kais». Tas izrādījās . . . Andreiko. «Zaudē­jums pieredzes trūkuma dēļ,» — komentē­ja laikraksts «Sports» (1958.g. 21. 02). Pāršķirstot sacensību protokolus, atro­dam ziņas arī par citiem interesantiem tur­nīriem, kuros A. Andreiko . . . nepiedalījās. Piemēram, Rīgā notikušais pirmais (neofi­ciālais) PSRS komandu turnīrs, kur mūsu republiku pārstāvēja divas vienības, pir­mais Baltijas republiku čempionāts un starptautiskais mačs pa telefonu Rīga — Amsterdama. Lai arī Andra spēles līmenis jau bija pietiekami augsts, nevienā no šīm sacensībām viņu nepielaida. Vai tas bija slikti vai labi? Es esmu pārliecināts, ka labi, jo ne jau siltumnīcas apstākļos un ar mākslīgu izvirzīšanu veidojas cīnītāja īpašības un raksturs. Mūsdienās treneri bie­ži vien grēko pat pret sportiskās atlases principiem — lai tikai savējais tiktu tā­lāk. Pēc tam nereti jābrīnās par audzēkņa neprasmi pārvarēt grūtības, viņa psiholo­ģisko nenoturību. 1958. gada augustā Latvijas meistarsacīk­stēs jauniešiem pirmo otro vietu dalīja abi skolasbiedri — Ē. Kārkliņš un A. Andreiko. Uzvarētājs bija jānosaka papildmača 14 partijās (tik daudz tādēļ, lai sacensībai būtu klasifikācijas nozīme). Interesanti, ka turnīrs notika pie 64 lauciņu galdiņiem, bet papildmačs, pēc abu partneru vienoša­nās, — simtlauciņu dambretē. Sākumā ar 2 punktu pārsvaru vadībā izvirzījās An­dreiko, taču galarezultātā ar 8,5:5,5 uzva­rēja Kārkliņš. Abiem pretiniekiem tai laikā bija raksturīgs ātrs spēles temps, bet Ē.. Kārkliņš pirmais atskārta, ka lūzumu ma­ča gaitā varēs panākt tikai ar apdomīgu, lēnu spēli. Šķiet, ka nepatīkamais zaudē­jums arī Andri pārliecināja, ka steiga ir slikts padomdevējs. Debija republikas pieaugušo čempionātā (1958. g. oktobrī) izdevās sekmīga — 3.—4. vieta. Te, starp citu, notika mūsu pirmā tikšanās oficiālā turnīrā. Sev par lielu pārsteigumu (es toreiz biju visai aug­stās domās par savu spēli — trīsreiz biju uzvarējis republikas turnīros, divreiz pie­dalījies PSRS finālā.. .) partijā ar Andrei­ko nonācu neapskaužamā situācijā. Pēc tam Andris atzinās: «Nekādi nevarēju sa­prast, kas te tik ilgi ko domāt — laiks taču padoties . . .», tomēr partijā man izde­vās atrast etīdveida glābiņu. Par grūti iz­karoto puspunktu biju priecīgs, taču laikam jau arī Andris guva vērtīgu atziņu: aiz­sardzības resursus nekad nedrīkst novērtēt par zemu! 1958. gads noslēdzās ar spožu panāku­mu — Rīgas 2. vidusskolas 9.b klases au­dzēknis A. Andreiko kļuva par republikas galvaspilsētas čempionu! Tolaik (atšķirī­bā no mūsdienām) Rīgas meistarsacīkstēs spēlēja praktiski visi vadošie dambretisti, tādēļ rezultāts — 11,5 punkti no 13 — teicams. Nu jau arī skeptiķi atzina: zēns spēlē meistara spēkā! Tagad tas bija jā­apliecina Vissavienības sacensībās. Taču par to — citreiz.

Sacensības:

1957.g. 

Rīga  Rīgas IV čempionāts-100   5. vieta

1958.g.

Rīga Latvijas PSR meistarsacīkstes jauniešiem-100 2.vieta

Rīga Latvijas PSR VI čempionāts-100 3.-4. vieta Debija republikas pieaugušo čempionātā

Rīga Rīgas V čempionāts -100 1.vieta 

1959.g.

Viļņa (Lietuva) Lietuvas V čempionāts -100 1.-2.vieta

Baku (Azerbaidžāna) PSRS vīriešu čempionāts-100 pusfināls 3.-5. vieta Debija pusfinālā, ceļazīme uzfinālu, izcīnīts sporta meistara nosaukums

Kijeva (Ukraina) PSRS V čempionāta – 100 fināls 4.-5. vieta Debija PSRS čempionāta finālā

Tallina   (Igaunija) Baltijas II čempionāts – 100 1. vieta Pirmo reizi Baltijas čempions

Tallina (Igaunija) PSRS meistarsacīkstes jauniešīem – 100 1.vieta Pirmo reizi PSRS čempions jauniešiem

Kohtlajerve (Igaunija) Pilsētas atklātais čempionāts-64 1.-2. vieta

Rīga Latvijas PSR VII čempionāts-100 1.vieta Pirmo reizi republikas čempions

1960.g.

Viļņa (Lietuva) Baltijas III čempionāts-100 1.vieta

Uļjanovska (Krievija) PSRS meistarsacīkstes jauniešīem-100 1.vieta

Rīga Latvijas PSR XV čempionāts – 64 1.vieta

Rīga Latvijas PSR VIII čempionāts – 100 1.vieta Republikas čempions abos dambretes veidos

1961.g.

Latvija   PSRS VII čempionāts-100 1.vieta Pirmo reizi PSRS čempions

Jalta (Ukraina) Starptautisks turnīrs 2.vieta

1962.g.

Baku (Azerbaidžāna) Starptautisks turnīrs  1.vieta Pirmā uzvara starptautiskā turnīrā, izcīnīts starptautiskā meistara nosaukums

Ufa (Krievija) PSRS VIII čempionāts – 100 2.vieta

Maskava (Krievija) PSRS vadošo meistaru turnīrs 2.vieta

1963.g.

Jalta (Ukraina)  Starptautisks turnīrs 1.vieta

Ļeņingrada (Krievija) PSRS IX čempionāts-100 2.vieta

1964.g. 

Odesa (Ukraina) V.Sokova piemiņas turnīrs 1.vieta

Jalta (Ukraina) Starptautisks turnīrs 1.vieta

Odesa (Ukraina) PSRS X čempionāts-100 2.vieta

Maskava (Krievija)  PSRS VI komandu čempionāts 3.vieta “Daugavas” sastāvā

Viļņa (Lietuva) Baltijas VII čempionāts-100 1.vieta

1965.g.

Soči (Krievija) Starptautisks turnīrs  1.vieta

Minska (Baltkrievija) PSRS Bruņoto Spēku komandu čempionāts 1.vieta Baltijas KA komandas sastāvā

Minska (Baltkrievija) Bruņoto Spēku individuālais čempionāts-100 1.vieta

Taškenta (Uzbekistāna) PSRS XI čempionāts-100 1.vieta

1966.g.

Viļņa (Lietuva)  Lietuvas XIII  čempionāts-100  1.vieta

Valka  Baltijas IX čempionāts-100  1.vieta

Suhumi (Gruzija) Starptautisks turnīrs  1.vieta

Maskava (Krievija) PSRS XII čempionāts-100  1.vieta Piešķirts PSRS lielmeistara nosaukums

Ļeņingrada (Krievija)  PSRS VIII komandu čemppionāts  1.vieta Bruņoto Spēku izlases sastāvā

Rjazaņa (Krievija) Bruņoto Spēku individuālais čempionāts -100 1.vieta

Alē (Francija) Pasaules kausa izcīņa (pretendentu turnīrs)  1.vieta Piesķirts starptautiskā lielmeistara nosaukums

1967.g.

Batumi (Gruzija)   Starptautiskais turnīrs   2.-3. vieta

Bolcano (Itālija)  Eiropas I komandu čempionāts  1.vieta PSRS izlases sastāvā

Bolcano (Itālija)  Eiropas I individuālais čempionāts  3.vieta 

Odesa (Ukraina)  PSRS IX komandu čempionāts  1. vieta  Latvijas izlases sastāvā

Minska (Baltkrievija)  PSRS XIII čempionāts-100  4.vieta 

Hogezande-Sapemera (Nīderlande) IV Brintas turnīrs 1.vieta

Hāga (Nīderlande)  Starptautisks turnīrs  2.vieta 

1968.g.

Tbilisi (Gruzija) Mačs par pasaules čempiona mosaukumu   2.vieta 

Kutaisi  (Gruzija) Starptautisks turnīrs  2.vieta 

Leuvardena (Nīderlande)  Starptautisks turnīrs “Turkstra-3”  2.vieta 

Kijeva  (Ukraina) PSRS XIV čempionāts-100  1.vieta

Viļna (Lietuva) Mačs par iekļūšanu Olimpiskajā turnīrā 1.vieta

Bolcano (Itālija) VI Lielais olimpiskais turnīrs (pasaules čempionāts) 1.vieta Pirmo reizi pasaules čempiona nosaukums

Viļņa (Lietuva) Baltijas X čempionāts-100  1.vieta Piekto reizi Baltijas republiku un Baltkrievijas čempions

1969.g.

Samarkanda (Uzbekistāna) Starptautisks turnīrs  1.vieta

Bolcano (Itālija) Eiropas II komandu čempionāts 1.vieta PSRS izlases sastāvā, 1.vieta pie 1.galdiņa

Magņitogorska (Krievija) PSRS XI komandu čempionāts 3.vieta Latvijas izlases sastāvā

Hogezande-Sapemera  (Nīderlande) VI Brintas turnīrs 1.vieta

Hāga (Nīderlande) “Hāgas karavellas” 1.vieta

Maskava (Krievija)  Mačs par pasaules čempiona nosaukumu 1.vieta Otro reizi pasaules čempions

Roma (Itālija) Eiropas II individuālais čempionāts 2.vieta

Amsterdama (Nīderlande) II Cukura turnīrs 3.vieta

1970.g.

Samarkanda (Uzbekistāna) Starptautisks turnīrs 2.vieta 

Tallina (Igaunija) PSRS XVI čempionāts-100 1.vieta 

Amsterdama (Nīderlande) III Cukura turnīrs 4.vieta 

1971.g. 

Viļņa (Lietuva)  Bruņoto spēku individuālais čempionāts-100 1.vieta

Bolcano (Itālija) Eiropas III komandu čempionāts  1.vieta Trešā uzvara PSRS izlases sastāvā

Hogezande-Sapemera (Nīderlande) “Sholten Honig” turnīrs  2.vieta 

Suhumi (Gruzija) Eiropas III individuālais čempionāts 2.vieta 

Taškenta (Uzbekistāna) PSRS XVII čempionāts-100 1.vieta 

Amsterdama (Nīderlande) Jaungada turnīrs 2.vieta 

1972.g.

Tallina (Igaunija)  Mačs par pasaules čempiona nosaukumu 1.vieta Trešo reizi pasaules čempions

Rīga PSRS XVIII čempionāts-100 1.vieta

Hengelo (Nīderlande)  VII Lielais olimpiskais turnīrs 2.-3.vieta

Amsterdama (Nīderlande) Jaungada turnīrs 2.vieta 

1973.g.

Viļņa (Lietuva) PSRS XIX čempionāts-100 5.vieta

Hogezande-Sapemera (Nīderlande) Starptautisks turnīrs 1.vieta Desmitā uzvara starptautiskā turnīrā

1974.g.

Arko Di Riva (Itālija) Eiropas IV individuālais čempionāts 1.vieta Pirmais no padomju dambretistiem Eiropas čempions

Tbilisi (Gruzija) Pretendentu turnīrs  4.vieta

1975.g.

Rīga  Latvijas PSR čempionāts ātrspēlē-64 1.vieta

Kaļiņingrada (Krievija) Bruņoto spēku individuālais čempionāts-100 1.vieta 

Vorošilovgrada (Ukraina) PSRS XXI čempionāts-100 1.vieta Astoro reizi PSRS čempions

1976.g.

Ždanoviči (Baltkrievija) Bruņoto spēku individuālais čempionāts-100 1.vieta Piekto reizi PSRS Bruņoto Spēku čempions

Ždanoviči (Baltkrievija) Bruņoto spēku individuālais čempionāts-64 2.vieta

Piebildes.

1. Sarakstā iekļautas tikai attiecīgā perioda nozīmīgākās sacensības.

2. A. Andreiko piedalījies astoņos PSRS un Nīderlandes valsts izlases komandu mačos: 1967. g.Maskavā. 1968. Amstelvenā, 1969. Rīgā. 1970. Roterdamā, 1971. Tallinā, 1972. Roterdamā, 1973. Jaltā, 1974. Roterdamā. Pirmajā no tiem viņš spēlēja pie otrā galdiņa, visos pārējos — pie pirmā.

3.Sarakstā nav uzrādīti papildmači  un papildturnīri, tajos iegūtā vieta norādīta pie pamatturnīra.