Isidors Veiss

Austroungārijas impērijas iedzīvotājs Izidors Veiss kopā ar vecākiem četru gadu vecumā atstāja Budapeštu un ieradās Parīzē. Saskaņā ar dažādiem avotiem Veiss sāka spēlēt dambreti diezgan vēlu, pēc sešpadsmit vai astoņpadsmit gadu vecuma, bet ātri kļuva par vienu no labākajiem spēlētājiem Francijā. Jau 1891. gadā Parīzes dambretes turnīrā, kurā pulcējās visi labākie Francijas spēlētāji, Veiss ieņēma trešo vietu aiz Bartelinga un Leklerka, bet apsteidzot Cimmermanu, Djuso un daudzas citas atzītas dambretes autoritātes. Turpmākajos gados Veiss noteikti ieņēma augstas vietas citos līdzīgos turnīros: Parīze 1894 (4. vieta), Marseļa 1895 (4.-5. Vieta), Parīze 1895 (1. vieta). 1895. gada Parīzes turnīrs aizsāka Veisa izcilu uzvaru sēriju, kas viņam radīja pasaules spēcīgākā spēlētāja reputāciju. 1899. gads bija Veisa patiesā triumfa gads. Aprīlī viņš uzvarēja starptautiskajā turnīrā Amjēnā, kura nozīme bija salīdzināma ar neoficiālo pasaules čempionātu. Pēc uzvaras Amjēnas turnīrā Veiss uzvarēja īsos mačos pret Rafaelu (+2 = 1) un Djuso (+2 = 1), spēlēja neizšķirti ar Leklerku (= 3) un uzvarēja garā mačā pret Djuso.  Kopš tā laika Veiss cieši nostiprināja pasaules čempiona reputāciju, un tradicionālais pasaules čempionu saraksts starptautiskajā dambretē sākas ar viņa vārdu. Veisa pēctecība turpinājās līdz 1912. gadam. 1900. gadā viņš uzvar (pēc papildu spēles ar Gastonu Boudinu) Parīzē rīkotajā turnīrā par godu pasaules izstādei. 1901. gadā Veiss nospēlēja maču ar Rafaelu (+ 2 −2 = 6). 

1903. gadā viņš ieņēma pirmo vietu Parīzes dambretes biedrības čempionātā (apsteidzot Leklerku un Bartelingu). 1904. gadā Veiss uzvarēja mazā mačā pret Rafaelu (+3) un nospēlēja neizšķirti ar šo gadu spēcīgāko Nīderlandes dambretes spēlētāju Džeku de Hāsu (+3 −3 = 4). 1906. gadā mačs ar Bartelingu beidzās par labu Veisam (+3 = 4). 1907. gadā Veiss uzvarēja smagā mačā pret de Hāsu (+3 – 2 = 15). Veisa spēles ar de Hāsu bija pirmās spēles starp divu tā laika vadošo dambretes lielvalstu labākajiem spēlētājiem un izraisīja lielu publicitāti. Radošajā nozīmē abu maču spēles bija svarīgs materiāls diskusijām par kombinācijas un pozicionālo spēles stilu priekšrocībām. Tiesa, dedzīgs pozicionālā stila cienītājs de Hāss sūdzējās, ka viņam nav iespēju pierādīt savu teoriju, jo viņa pretinieks spēlēja tīri kombinatoriskā stilā, nevis tīri pozicionālā stilā. 1908. gadā Veiss uzvarēja nelielā mačā pret astoņpadsmit gadus veco Mariusu Fabru (+1 = 2). 1909. gada Starptautiskajā turnīrā Parīzē Veiss uzvarēja, apsteidzot Alfrēdu Molimaru, Džeku de Hāsu un Stanislasu Bizo. (Turnīrā piedalījās seši pārstāvji no Francijas un divi no Nīderlandes.) 

Tajā pašā gadā notika  lielais Veisa un Rafaela mačs (+5 −5 = 6), kas  beidzās neizšķirti. 1910. gadā Parīzes čempionātā Veiss dala 2.-3. vietu ar Bizo aiz Leonarda Ottina. Papildsacensībās par otro vietu Veiss pārspēj Bizo (+2 -1 = 1). Un neilgi pēc tam viņš desmit spēļu mačā uzvar Ottinu (+2 -1 = 7). Tā paša gada oktobrī Veiss uzvarēja leģendāro senegālieti Voldubi (+2 = 2). 1910. gada novembrī Veiss Francijas čempionātā ieņēma otro vietu aiz Alfrēda Molimara, taču saskaņā ar turnīra noteikumiem izaicināja čempionu un īsā mačā uzvarēja ar rezultātu +1 −0 = 2. Tad Veiss īsā mačā aizstāv izcīnīto titulu ar Ottinu, kurš viņu izaicināja (+1 −0 = 1). Visbeidzot, Veiss 1911. gadā uzvarēja mačā pret Hermanu Goglandu (+2 −1 = 7). Tādējādi no 1899. līdz 1911. gadam ieskaitot Veiss uzvarēja trīs starptautiskos turnīros (Amjēna 1899, Parīze 1900 un Parīze 1909) un nospēlēja astoņas garas (no vismaz septiņām spēlēm) spēles, no kurām piecas (ar Djuso, de Hāss, Bartelings, Ottins un Goglands) Veiss uzvarēja, un trīs (divi ar Rafaelu un viens ar De Hāsu) nospēlēja neizšķirti. Šodien jau ir grūti droši noteikt, vai, organizējot šīs spēles, oficiāli tika noteikts cīņu statuss par pasaules čempiona titulu, taču to nozīmīguma ziņā tik un tā šiem mačiem bija tāda loma. 1912. gadā Parīzē Veiss ar lielu rezultātu (+1 −7 = 7) zaudēja maču Alfrēdam Molimaram. Francijas dambretes federācijas politikas dēļ mačā oficiāli tika izspēlēts tikai Francijas čempiona tituls, taču mača rezultāti parādīja, ka Veisa ēra ir beigusies. 1912. gada pasaules kausa izcīņā Roterdamā Veiss ar Molimaru dalīja trešo un ceturto vietu aiz Goglanda un de Hāsa. Zaudējis pasaules čempiona titulu, Veiss turpināja būt starp spēcīgākajiem dambretes spēlētājiem pasaulē, turpinot, lai arī retāk, tomēr piedalīties starptautiskās un Francijas sacensībās. 

1920. gadā  Parīzes čempionātā finišēja trešais aiz Fabra un Bizo. Tajā pašā gadā Veiss, apsteidzot Springeru, uzvarēja nelielā turnīrā Nīderlandē. 1923. gadā Veiss ieņēma pirmo vietu Parīzes čempionātā, apsteidzot Krūsu un Andrē Dumontu. 1924. gadā Marseļā Veiss ieņēma otro vietu aiz Springera. 1927. gada četru apļu turnīra spēles Parīzē pulcēja piecus izcilus spēlētājus. Veiss finišēja otrais aiz Bizo, bet apsteidza Fabru, Springeru un Hermanu de Jongu. Pasaules čempionāts Amsterdamā 1928. gadā Veisam beidzās ar nopietnu neveiksmi, kur viņš nonāca neparastā 11. vietā. Bet 1931. gada pasaules čempionātā Parīzē Veiss atkal parādīja augstu līmeni, ierindojoties trešajā vietā aiz Fabres un Bizo, bet apsteidzot Reihenbahu. Šis čempionāts bija pēdējais lielais turnīrs ar Veisa piedalīšanos. Viena no 100 lauciņu dambretes spēles tehnikām ir nosaukta Veisa vārdā, kas ir saistīta ar pretinieka kauliņa izmantošanu pirmsdāmas lauciņā (Veisa sitiens, Veiss pats to sauca par “tiltiņu”, kas arī ir iegājies līdz mūsdienām). Divu grāmatu autors: Tactique & strategie du jeu de dames (1910) un Le jeu de dames: 250 positions nouvelles (1935).

Pēc profesijas – cepurnieks, pēc Pirmā pasaules kara viņš bankrotēja. Miris no operācijas komplikācijām.

Ir saglabājušās 500 Veisa sastādītas dambretes kompozīcijas,  piemēram.

40 Isidora Veisa sastādītas kombinācijas.