49.pasaules čempionāts 100 lauciņu dambretē 1974

1.Isers Kupermans UA (PSRS)

Spēlei par pasaules čempiona titulu starptautiskajā dambretē starp pašreizējo čempionu lielmeistaru Toniju Seibrandu (Nīderlande) un 1974. gada kandidātu turnīra uzvarētāju lielmeistaru Iseru Kupermanu (PSRS) bija jānotiek 1975. vai 1976. gadā. Tā kā Seibrands atteicās aizstāvēt savu titulu, mačs nenotika, un 1975. gada 21. novembrī Iseru Kupermanu Pasaules Dambretes federācija (FMJD) pasludināja par pasaules čempionu. 

Pasaules Dambretes federācija 1974. gada novembrī ieplānoja kandidātu turnīru, lai noskaidrotu Tona Seibrenda pretinieku cīņā par pasaules čempiona titulu. Cīņai par pasaules čempiona titulu bija jānotiek 1975. gadā. Taču jau 1974. gada 28. jūnijā Seibrands Nīderlandes presei nāca klajā ar paziņojumu par savu nevēlēšanos piedalīties lielajās starptautiskajās sacensībās, nodomu atteikties no valstsvienības trenera pienākumiem un, visbeidzot, lēmumu neaizstāvēt savu pasaules čempiona titulu. Tā paša gada 2. septembrī Seibrands apstiprināja savu lēmumu vēstulē, kas publicēta Nīderlandes laikrakstos. Tādējādi novembra kandidātu turnīrā ar lielu varbūtību tika atklāts ne tikai pretendents, bet arī topošais pasaules čempions. Turnīrs noslēdzās 14. novembrī, un tajā uzvarēja padomju lielmeistars Isers Kupermans. Turnīra beigās Seibrands nosūtīja oficiālu vēstuli FMJD, vēlreiz apstiprinot savu atteikšanos no titula.Tomēr 1975. gada 9. augustā FMJD asamblejā tika pieņemts lēmums spēli starp Seibrandu un Kupermenu aizvadīt Nīderlandē 1976. gada martā. Seibrands neatkāpās no sava lēmuma, un 1975. gada 21. novembrī FMJD pasludināja Kūpermenu par pasaules čempionu. Kupermena apbalvošanas ceremonija notika 1975. gada 16. decembrī Maskavas pionieru un skolēnu pilī. FMJD prezidents Huberts van der Freide pasniedza Kupermenam čempiona zelta medaļu un kronēja viņu ar lauru vainagu. FMJD mājaslapā pasaules čempionu sarakstā Kūpermens minēts kā 1974. gada čempions.

Lielmeistars Anatolijs Gantvargs uzskatīja, ka Seibranda darbību izraisīja pretruna starp spēles radošo un sportisko pusi: Viņš sapņoja ne tikai kļūt par pasaules čempionu, bet arī parādīt visu, uz ko ir spējīgs. Viņš izcili uzvarēja 1972. gada olimpiskajā turnīrā, bet mačā ar Andreiko estētiskā puse piekāpās sportiskajai. Tas nomāca zinošo mākslinieku. Uznāca depresija, ko es raksturotu kā sevis saindēšanos ar panākumiem. Dambretē Tons sasniedza visu: ar īpaši augstiem rezultātiem viņš uzvarēja Nīderlandes, Eiropas un pasaules čempionātos. To visu atkārtot vairs nebija nekādas vēlēšanās. 

Padomju nedēļas izdevums "64" ar atsauci uz Nīderlandes žurnālu "In the World of Checkers" vēstīja, ka viens no atteikuma iemesliem bija Nīderlandes Dambretes federācijas lēmums, saskaņā ar kuru Seibrands netika ielaists valsts čempionāta finālā, bija spiests pirms tam spēlēt pusfinālā. Kā teikts ziņojumā, šis lēmums neatbilst Seibranda priekšstatiem par pasaules čempiona tiesībām. Televīzijas intervijā komentētājam Fēliksam Geisingam Seibrands sacīja, ka nolēmis beigt cīņu par pasaules čempionātu pēc tam, kad viņa maču ar Andreiko žurnālisti “aizvainojoši atspoguļoja” (lielā neizšķirtu skaita dēļ), kā rezultātā “dambrete zaudē savu popularitāti”. Kupermena bijušais treneris Jurijs Barskis uzskata, ka viens no iemesliem Seibranda atteikumam cīnīties par pasaules čempionātu bija Andreiko un Kupermena sazvērestība, kuras ietvaros viņi sāka pārmaiņus apzināti zaudēt spēles viens otram turnīros. Barskis raksta, ka 1972. gadā PSRS un Nīderlandes mača laikā Seibrands, jau pasaules čempions, demonstratīvi spēlēja uz piektā galdiņa, lai pie galdiņa nesastaptos ar Andreiko vai Kupermanu.