Pirmā un otrā mīlestība

 Par Johannu Cini.

1966.05.01 Sports (Latvijas PSR Sporta biedrību izdevums) 

ES TOS KAULIŅUS NEPROTU BĪDĪT!

Ārsta atļauja bija izprasīta, un sešpadsmitgadīgais meitēns varēja spēlēt volejbolu «Spartaka» pieaugušo izlasē. Biedrības Vissavienības meistarsacīkstes! Un mani ņems līdzi?! Hannas priekam nebija gala. Ceļš uz Suhumi garš, vilcienā paiet visas četras- dienas. Kļūst garlaicīgi. Nāc, Hanna, saspēlēsim, aicināja volejbolistu treneris Imants Skujiņš. Dambrete? Es tos kauliņus neprotu bīdīt. Bet pamēģināt - jau var. Riteņi klabēja, vilciens steidza uz dienvidiem. Kā jāspēlē šādā . situācijā? Un vai te vēl iespējams uzvarēt? meitenē bija iededzies azarts. lespējams ir, bet, ja tu ej tā, tad, lūk, jāzaudē. Kas lai pasaka, ko var un ko nevar četrās dienās. Bet šoreiz iznāca tā. Kad jūras un kalnu vidū parādījās Suhumi silueti, Hanna pirmoreiz nosita pretinieka pēdējo kauliņu. Uztiksim vēl? - pajautāja I. Skujiņš. Uzliksim. Atkal zvarēja. Un vēlreiz. Bet tad vairs nebija laika. Vilciens apstājās. Gaidīja volejbola laukumi. Bija jāsit pa bumbu.

TITULI BAGĀTINA PIEREDZI

...LVU sporta zāle. Latvijas PSR meistarsacīkšu kārtējā spēle. VEF sieviešu komandā pie serves augumā neliela sīciņa meitene. Un tavu brīnumu - pretinieces saspringst uzmanībā! Jā, pareizi dara, jo mazā vefiete ar vīrišķīgu spēku raida zibenīgu servi. Tiesneša svilpe - punkts VEF komandai. Kas Ir šī lieliskā servētāja? vaicā kāds nezinātājs. Vai dieniņ! To taču pazīst visi volejbola draugi, iesaucas zinātājs. Johanna Be|ska tā viņu sauc. Teicami cīnās aizsardzībā (akrobātiska), bet šad tad pretinieces pārsteidz arī viņas negaidīti spēcīgie uzbrukuma sitieni. ...Nulle noslēdzies Rīgas čempionāts dambretē sievietēm. Tiesnesis paziņo galīgos rezultātus: Rīgas 1960. gada čempiones nosaukumu izcīnījusi Johanna Beļska (VEF)! Šādas rindas var atrast laikrakstu tā gada sporta reportāžās. Sporta žurnālists Juris Robežnieks pat uzlicis virsrakstu «2X pirmā klase». Tas nozīmē, ka jaunā sportiste kļuvusi tik augstas meistarības cienīga volejbolā un dambretē. Jā, meitene bija atnākusi strādāt uz VEF. Aizrautīgi spēlēja volejbolu (biju slima ar šo spēli!), aicināja citus arī. Protams, ievēlēja par fizorgu. Bet nu vajadzēja komandas vēl citos sporta veidos. Dambretē pietrūka dalībnieces. Hanna atcerējās kauliņu bīdīšanu vilcienā. Vai tad var atstāt tukšu vietu, ja pašai jāatbild, lai komanda būtu pilna! Uzvarēja. Cehā. Tad rūpnīcā. Vajadzēja spēlēt Rīgas meistarsacīkstēs VEF komandā. Pie viņas galdiņa apstājās meistari. Sāka interesēties ... Nu, un tad izrādījās, ka kauliņus bīdīt var dažādi. Cik par to grāmatu vien nav sarakstīts! Kādas tik partijas nav spēlētas un varianti atrasti. Taisni brīnums, kā man tas viss līda galvā, nevar saprast Hanna. Skolā matemātika nepavisam nevedās. Rīgas čempione. Igaunijas atklāto meistarsacīkšu uzvarētāja. Latvijas čempione. PSRS meistarsacīkšu augstākais tituls, zelta medaļa. Meistare. Pamazām uzkrājās tituli. Katra balva liecināja par bagātinātu pieredzi. Tas dambretē. Bet volejbolā? Tiesa, no pirmās mīlestības nācās atkāpties, taču sava ceha krāsas Johanna aizstāv vēl tagad, kad tās vajadzīgs rūpnīcas sacensībās. 

RE, KĀ! 

Padomju Uzbekijas 40 gadu jubilejai veltītajās sacīkstēs piedalījās dambretes meistari no visas Padomju Savienības. Skatītāji klusībā jau bija izvēlējušies savus favorītus. Taču vairums apstājās pie galdiņa, kur spēlēja gaišmataina jauna sieviete. Vienīgā starp 55 vīriešiem! Uzvaras sekoja cita citai. Skat, pieveikts arī Ļeņingradas meistars G. Mironovs. Paldies! Bet varējāt taču uzvarēt, —saka Johanna Cine, kas pārstāv Latvijas komandu pie otrā galdiņa. Re, kā! Vai gan jābrīnās, ja līdzās Hannas galdiņam Taškentas dambretes cienītāji noliek te meloni, vīnogu ķekaru vai pat pirmšķirīgu tēju?

VAI HANNA MASKAVĀ GUĻ! ..

Mamuc! Paklau, mammucīt! Vai traks, vecais, trīs naktī, un nevari mieru atrast. Guli! Paklau, pasēdēsim, padomāsim kādu brīdi! Kā tas radiodiktors teica: «31. gājienā Cine bija spiesta padoties. ..» Jā, nopūšas māte, nu jau pilnīgi atmodusies. Kā nu viņai, mūsu Hankai, ap dūšu? Grūti. Kas zin, arī tagad tur Maskavā neguļ. Kā viņa tur saputroja? Eh, neklausa, nepāriet uz šahu, ... tēvs ir sarūgtināts. Rūtoto dēlīšu cienītajiem Rīgā 1965. gada beigas nebija no priecīgajām. Spasku ģimene devās uzvaras gājienā pret rīdziniekiem: vispirms pret Mihailu Tālu, pēc tam pret Johannu Cini, Rīga cieta pilnu sakāvi šahā un dambretē. Brālis nostājās priekšā mūsu Mišam ceļā uz pasaules čempiona nosaukumu, māsa atņēma Hannai cerības atkal būt pirmajai Padomju Savtenībā. Kāds tad brīnums, ka Beļsku ģimenē, kur uzaugusi Hanna un vēl piecas māsas un divi brāļi, pat naktī apsprieda viņas partijas?

OZOLS UN SARKANKOKS

Un nu es Juglas daudzo stalto namu vidū cenšos atrast īsto, to, kura pašā augšējā stāvā vasarā pārgāja dzīvot Hanna. Skaisti.  Pa logu redzams viss plašais jaunbūvju rajons. Man bija sadomāti daudzi jautājumi Johannai. Arī par pērnā gada neveiksmēm. Pēc arodbiedrību spartakiādes viņu vainoja vai par visas republikas delegācijas iegāšanu. —Tā jau bija, nopūšas Hanna, Pirmajās partijās izlaidu uzvaru no rokām. Reakcija pret mani bija negaidīta. otrajā kārtā uzvarēju, bet joprojām man pārmeta pirmo zaudējumu. Jutos gandrīz vai kā nodevēja. Man prasīja uzvaru un tikai uzvaru, par katru cenu. Komandā nebija arī Andra Andreiko. Esam pieraduši kopā spēlēt, liekas drošāk, ja blakus kāds uzvar. Biju pavisam apjukusi, netiku vaļā no kaut kādas kokainības. Agrāk tā nebija gadījies. Tā šis gads arī beidzās neveiksmīgi decembrī punktu pielika zaudējums Spaskai. šogad PSRS eksčempione cerot atgūt titulu, kā arī komandu meistarībā labi nospēlēt. Mājās pārnāk Kārlis (no tā brīža, kopš viņiem mājas ir kopējas, Hannas uzvārds ir Cine): Labdien! Vai oficiālā daļa beigusies? Hanna tikko atbraukusi no Tadžikijas, kur viņa pavadīja «Vārpas» dambretistu komandu. Galdā parādās īsta austrumu halva, tadžiku saules pielietais sarkanais šampanietis. Kā nu teiksi, ka bloknotā vēl vesela rinda oficiālu Jautājumu!Pie durvīm zvana. Tie ir Hannas vecāki. Nu, kā izbraukāji? Ko labu redzēji Tadžikijā? jautā māte. Tēvs sola drīzumā atgādāt dāvanu galdu. Galdu? Tiesa, Ciņu ģimenei galds nepieciešams, pie tam pamatīgs. Ja Hannai ir septiņi brāļi un māsas, tad Kārlim vēl vairāk kopā ar pašu apaļš desmits. Ja tikai šos abiem vistuvākos radus saaicina kopā viesu pilna māja! Un kopā turēties viņi mīl, jautrību arī. Atkal zvans. Tā ir Irēna, Hannas māsa, Mākslas akadēmijas studente. —Es tikai uz brītiņu- Kā tu atbrauci? Pa starpu latviešu vārdiem ieskanas poļu valodas mīkstās skaņas. Sen jau kopš Beļsku ģimene dzīvo Latvijā, taču dzimtā valoda iet līdzi pūrā no paauaudzes uz paaudzi. Nu jau pat Kārlis varot piedalīties sarunā. Tas nu tā. Bet par galdu es tomēr nesaprotu. Šajā mājīgajā istabā ir pat divi galdi. Viens speciāli dambretei ar rūtotu vidu. Pie tā Hanna kopā ar grāmatām pavadot garus vakarus, reizēm, pabeidzis kādu kontroldarbu (viņš ir RPI neklātienes students), pretī nosēžas Kārlis - pirmā klase dambretē. Šo galdu, kad meita sāka dambreti spēlēt pa īstam, izgatavojis tēvs. Tagad jaunā dzīvokļa interjerā tas izskatās smagnējs, nav vairs moderns, tādēļ topot jauns. Vai tā ir jūsu specialitāte? Iejautājos, kaut gan redzu, ka viņam mugurā dzelzceļnieka forma ar visām zīmotnēm. Nē. Sports. Redziet, kādu nu kurš aizraušanos izvēlas savai dzīvei. Man, piemēram, patīkami, ka manās rokās nedzīvs koks kļūst par cilvēkam derīgu lielu, iegūst spožumu, it kā siltumu. Jaunajam galdam izvēlējos ozolu un sarkankoku. Jāatzīstas, ka tad, kad atnāca Hannas vecāki, es gribēju klusām aiziet. Mani nelaida. Sēdēju, klausījos sarunā, kas skāra visdažādākos dzīves jautājumus. Man neviens īpašu uzmanību nepievērsa, it kā būtu pats par sevi saprotams, ka esmu te un iegriezīšos arī turpmāk. Un es, nudien, nemaz nejutos neērti!

A. KEHRE