Vladislavs Vesperis
Vladislavs Vesperis (sākotnējais uzvārds Bedinovs, dzimis 1971.gada 30.augustā Ventspilī) ir Latvijas vīriešu čempionāta dambretē uzvarētājs 2000. gadā un 2011. gadā, kā arī daudzkārtējs Latvijas vīriešu komandu čempionāta uzvarētājs Dambretes attīstības biedrības komandas sastāvā, Prāgas starptautiskā turnīra uzvarētājs 1999. gadā, 3. vietas ieguvējs Partenē (Francija) starptautiskajā turnīrā 1997. gadā, kā arī bijis pasaules čempiona titula pretendentu turnīra dalībnieks 2002. gadā. Kopš 2002. gada viņš ir arī starptautiskais meistars dambretē.
Attēlā Vladislavs Vesperis Latvijas čempiona DAB komandas sastāvā 100 lauciņu dambretē. Vēl komanda spēlēja Raimonds Vīpulis, Ivars Vidriņš, Maigonis Juhnevičs un Raivis Paegle.
Vladislava Vespera ceļš pretī dambretei aizsācies jau pirmajā klasē, tomēr nopietni spēlei viņš pievērsies sestajā klasē, kad gūti pirmie panākumi – godalgotas vietas jauniešu čempionātos. Dambretes spēlei palīdzējis pievērsties tēvs, kurš bijis Ventspils čempions šahā. Nedaudz uzspēlējis arī šahu, bet dambrete tomēr labāk iepatikusies. Sākotnēji viņš trenējies Ventspilī pie trenera Viktora Lasmaņa. Raksturojot savu aizraušanos, Vladislavs Vesperis skaidro, ka “dambretē – sevišķi starptautiskajā dambretē – īpašs ir tas, ka tā ir stratēģiska spēle, kas ļauj paredzēt notikumus uz priekšu. Tā ir arī radoša spēle, kas spēlētājam sniedz plašas radošās domāšanas un rīcības variēšanas iespējas, tai skaitā pārsteidzošus un neordinārus gājienus un risinājumus.”
Izglītība: Ieguvis inženiera – zemes ierīkotāja diplomu un profesionālā inženierzinātņu maģistra grādu, kā arī ekonomikas zinātņu doktora grādu Latvijas Lauksaimniecības universitātē.
Attēlā Vladislavs Vesperis kopā ar promocijas darba vadītāju LLU profesori Andu Jankavu.
Dambretes popularizētājs, no 2020.gada 20.janvāra Latvijas Dambretes federācijas priekšsēdētājs.
Strādājis Vides un reģionālās attīstības ministrijā un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā, piedalījies Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas, Nacionālā attīstības plāna un citu nacionāla un starptautiska līmeņa plānošanas dokumentu izstrādē, bijis Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas Reģionālās plānošanas nodaļas vadītājs, Valsts zemes dienesta Programmu vadības un stratēģiskās attīstības daļas vadītājs. Pašlaik strādā valsts pārvaldē Pārresoru koordinācijas centrā, dzīvo Jelgavā.
Hobijs: ģitārspēle.
Intervija ar LDF valdes priekšsēdētāju Vladislavu Vesperi.
– Pastāsti, kā Tu uzsāki dambretes gaitas?
Tā interesanti… Dambreti sāku spēlēt diezgan vēlu, kādā sestajā klasē. Tad man bija vienpadsmit vai divpadsmit gadi. Pirmo reizi gan dambreti ieraudzīju un uzspēlēju otrajā klasē, kad uz Ventspils pirmo vidusskolu sarīkot dambretes turnīru iesācējiem atnāca treneris Viktors Lasmanis. Turnīrā es ieguvu otro vietu, kas bija labs stimuls dambretei pievērsties.
Mans tēvs gan spēlēja šahu un bija Ventspils čempions šahā. Viņa iespaidā neilgu laika brīdi es trenējos un spēlēju gan šahu, gan dambreti vienlaicīgi. Pēc tam gan pametu gan šahu, gan dambreti, kādu laiku trenējos vieglatlētikā, vēlāk vienu gadu trenējos arī airēšanā. Sākot ar sesto klasi atkal pievērsos dambretes spēlei un gribu teikt paldies trenerim Viktoram Lasmanim, kurš man iedeva labus pamatus 64 lauciņu dambretē, kas man palīdzēja diezgan ātri pāriet uz 100 lauciņu dambreti.
Sākumā spēlēju jauniešu čempionātos, skolēnu un sporta spēlēs “Brīnumdambrete”. Atceros, Suntažos bija pirmais no “Brīnumdambretes” turnīriem ziemā. Tad sāku spēlēt arī individuālajos turnīros un pirmo reizi septiņpadsmit gadu vecumā tiku jauniešu finālā 100 lauciņu dambretē. Tur izcīnīju augsto ceturto vietu, lai arī nebija šādu sacensību iepriekšējas pieredzes, droši vien tā lielā mērā bija mana motivācija, ļoti centos un strādāju pie dambretes galdiņa.
Tad jau sāka parādīties arī pirmās vietas, zelta un sudraba medaļas junioru čempionātos, kur mēs ar Raimondu Vipuli bieži savstarpēji cīnījāmies par pirmajām vietām. Braucām arī uz PSRS jauniešu sacensībām, tai skaitā sanāca spēlēt arī PSRS jauniešu čempionātā. Pēdējā vidusskolas klasē piedalījos Latvijas čempionāta pirmajā līgā 100 lauciņu dambretē, tiku uz Latvijas čempionāta augstāko līgu, tobrīd tas likās tiešām jaudīgi!
Šodien, sākot spēlēt tik vēlu, varbūt jau būtu daudz nokavēts, jo, sākot trenēties 6-7 gadu vecumā, bērni jau ir apguvuši daudz dambretes gudrību. Man palīdzēja tas, ka daudz strādāju, tas noteikti palīdzēja virzīties uz augšu. Vienmēr paturu prātā, ka 99% ir darbs, 1% talants.
Mani lielākie sasniegumi dambretē – divi čempiona tituli un viena trešā vieta Latvijas pieaugušo čempionātā, dalība PSRS kausa izcīņā Latvijas izlasē, izcīnot otro vietu. 2002. gadā piedalījos Pasaules čempionātā Jakutskā un ieguvu starptautiskā meistara titulu.
-Kāpēc izlēmi kandidēt LDF valdes vēlēšanās 2020.gadā?
-Mani toreiz uzrunāja Raivis Paegle, lai iesaistos federācijas darbā, jo biju nedaudz sācis dambretes popularizēšanu Jelgavā, tai skaitā, organizējot simultānspēles seansus. Nospriedu, ka varētu kaut ko vairāk darīt dambretes labā, lai palīdzētu mūsu sporta veidam attīstīties arī turpmāk.
-Kad nāci uz valdi, Tev bija priekšstats, ko darīsi, ko vēlies sasniegt?
-Bija iezīmēti mērķi, ko gribas sasniegt. Vēlējos, lai ir lielāka attīstība un vairāk sacensību reģionos, piesaistīt jaunus trenerus, nodrošināt sacensības, lai labākie sportisti varētu adekvāti trenēties, aizbraukt uz starptautiskām sacensībām.
-Kas paveikts, kopš esi valdē?
Lai arī daudzus iecerētos darbus ir patraucējis Covid-19, tomēr ir virkne paveiktu labu lietu. Ir izstrādāti sacensību organizēšanas noteikumi, pārstrādāts Ētikas kodekss, izstrādāts LDF darba plāns, dambretes noteikumi, tiesnešu asistenta nosaukuma piešķiršanas kārtība, izstrādāti, apstiprināti Sporta klašu piešķiršanas kārtība. Tas ir darbs ar dokumentiem, bet tas noteikti jāizdara, lai federācija darbotos un funkcionētu pilnvērtīgi, zinot skaidrus darbības uzdevumus un nosacījumus.
Liels sasniegums ir tas, ka Covid-19 ārkārtas situācijas apstākļos gana veiksmīgi pārorganizējām savu darbu, noorganizējām video treniņus ar Guntaru Purviņu un Gunti Valneri, nodrošinājām mūsu dambretistiem iespēju regulāri spēlēt tiešsaistes sacensībās abos dambretes veidos, papildinājām arī dambretes literatūras bibliotēku LDF mājaslapā.
Ļoti nozīmīgs panākums ir tas, ka mēs pagājušajā gadā, neraugoties uz neskaidro un saspringto situāciju, paspējām veiksmīgi saplānot un noorganizēt gandrīz visus svarīgākos dambretes sacensību turnīrus tajā īsajā laika periodā, kamēr apstākļi ļāva sacensībām notikt klātienē.
Pie labajām lietām gribu vēl piebilst, ka esam sākuši darbu ar atbalstītāju piesaisti, esam piesaistījuši virkni atbalstītāju turnīru balvu fondam, tas noteikti jāturpina. Tāpat liels prieks ir par Latvijas vīriešu izlasi FMJD rīkotajā Nāciju kausā tiešsaistes dambretē, kur izcīnīta trešā vieta starptautiskā, nopietnā konkurencē!
-Neveiksmes… Vai bija iespējams izvairīties no tām šī gada laikā?
Bez kļūdām un neveiksmēm neiztiek laikam neviens, kas kaut ko dara. Diemžēl, arī LDF valdei atsevišķos jautājumos bija nepietiekama komunikācija ar juridiskajiem biedriem un nepietiekama diskusija par svarīgiem jautājumiem, kad jāpieņem lēmumi par nozīmīgiem jautājumiem. Tā rezultātā dambretes saimē radās viedokļu atšķirības par Latvijas čempionāta fināla vietu piešķiršanu, par jauniešu komandu veidošanu Kuldīgā, lēmumiem par Gada Laureāta nominācijām bez iepriekš plašāk izdiskutētiem kritērijiem, kā noteikt Gada laureāta nominācijas. Tie bija ne līdz galam izsvērti, iepriekš ar treneriem un juridiskajiem biedriem neapspriesti lēmumi, kuros turpmāk tika un tiks meklēti un atrasti visiem saprotami un atbalstāmi risinājumi.
-Kāds ir Tavs skatījums uz kritiskajiem vērtējumiem par valdi, kas izskanējuši publiskā telpā, komentāriem mājas lapās un sociālajos tīklos?
-Mēs visi esam pakļauti kritikai, kad esi publiska persona, organizācijā vai vadībā, tas ir pašsaprotami un pret to nevar būt nekādu iebildumu. Visi vērtē Tavus lēmumus, darbības, veido savu viedokli par Tevi. Tas mums visiem ir jāapzinās, bet jāsaprot, ka visi esam cilvēki, mēs varam kļūdīties. Es pilnīgi noteikti pieņemu pamatotu kritiku un par tādu nekad neapvainojos, kritika noteikti palīdz uzlabot mūsu darbību, vienīgi piebildīšu, ka, manuprāt, izteikt kritiku tomēr nepieciešams konstruktīvā un lietišķā formā, norādot uz faktiem un argumentiem.
Kā pandēmija, ierobežojumi atstāja iespaidu uz dambretes pasauli?
-LDF atcēla tiesnešu semināru, uzreiz arī paziņojām, ka dambretes sacensības nevarēs notikt, jo vadījāmies pēc Ministru Kabineta lēmumiem. Protams, tas liedza īstenot idejas, sacensības, kas bija iecerētas klātienē, bija jāpārplāno uz tiešsaistes sacensībām. Bija jāpieņem steidzami risinājumi, kā to izdarīt, kādu platformu lietot. Tas prasīja ātru pielāgošanos par norisi, balvām, utt. Individuālie treniņi arī vairs nav iespējami (tikai attālināti). Tas, diemžēl, laikam tomēr atstās negatīvu ietekmi uz dambreti, lai kā arī gribētos cerēt uz pretējo, jo, iespējams, daudzi jaunieši pametīs novārtā dambretes spēli. Visticamāk, pēc krīzes pārvarēšanas būs jāsāk jāpārkārtojas un vajadzēs daudz ko būvēt no jauna, tai skaitā piesaistīt jaunus spēlētājus. Arī treneriem šobrīd nav viegli, ir jāpārkārto savs darbs, jo pašlaik liegta iespēja strādāt klātienē.
-Kāda ir Federācijas loma situācijas uzlabošanā?
Gribētu vairāk attīstīt interneta kanālus, paplašināt dambretes video treniņus, veidot dambretes apmācību video rullīšus un nodrošināt tiešsaistes stundas ar kādu no pieredzējušiem spēlētājiem vai treneriem.
Domāju, ka daudzi no mums būs mainījuši savus ieradumus šī gada laikā, un daudzas lietas turpmāk vismaz daļēji varēs notikt un notiks tiešsaistē. Mums būtu svarīgi šai jaunajai situācijai pielāgoties, veltīt vairāk uzmanības tam, lai mūsu treneri var trenēt bērnus arī attālināti. Tas arī noteikti ir viens no veidiem, kā paplašināt dambretes spēlētāju loku.
Tiešsaistes turnīri dod lielisku iespēju treneriem palīdzēt saviem audzēkņiem mācīties ne tikai no savu, bet arī citu treneru audzēkņu partijām, redzēt citu partiju kļūdas un neizmantotās iespējas. Ikviens treneris pašlaik var izskatīt jauniešu izspēlētās partijas, un parādīt savam audzēknim, kurā brīdī partija aizgāja “ne tā”, un kā vajadzēja nospēlēt, atliek tikai šo iespēju aktīvāk izmantot. Domāju, ka, redzot citu dambretistu kļūdas un neizmantotās iespējas, tas dod daudz lielāku izpratni par spēli kopumā.
-Kā redzi dambretes attīstību Latvijā nākamajos desmit gados?
Atslēgas vārdi ir masveidība, atbalsts augstiem sasniegumiem, dambretes popularizēšana sabiedrībā un jaunatnes vidū.
-Pirmkārt, redzu nepieciešamību pēc jauniem treneriem, kuri piesaista dambretei jaunus spēlētājus. Strādāt ar izglītības iestādēm, kurās var notikt treniņi, sporta skolās, skolās vai interešu izglītības programmas ietvaros. Tad, protams, ir jādomā par vizuālajiem līdzekļiem un kanāliem, Youtube, citi video apmācības kanāliem, kā arī par tiešsaistes sacensībām, kuras arī noteikti vismaz nelielā apjomā būtu turpināmas. Tad, noteikti, ir jāatrisina pastāvīgu dambretes telpu jautājumu, kur būtu vieta notikt LDF sacensībām un citiem pasākumiem.
Vēl es redzu dambretes literatūras pieejamību un paplašināšanu, drīzumā plānots iegādāties un izplatīt treneriem darba vajadzībām no lietuviešu valodas pārtulkotu dambretes grāmatu. Noteikti varētu domāt par dambretes žurnāla izdošanu elektroniskā formātā reizi ceturksnī, sniedzot apskatus par dambretes sacensībām un interesantiem partiju fragmentiem. Te būtu jāmeklē cilvēki, kuri būtu gatavi ieguldīt savu darbu, lai to izveidotu. Šādā žurnālā varētu iekļaut arī intervijas ar uzvarētājiem, interesantus faktus un fragmentus.
Vēl viena svarīga lieta ir talantu noturēšana un spēlētāju noturēšana vecākajās vecuma grupās. Līdz 13 gadiem spēlētāju masveidība mums ir pietiekami laba, bet U-16, U-19, spēlētāju, diemžēl, ir pamaz. Ja nebūs U-16 un U-19 vecuma grupu spēlētāju, tad mēs nevaram cerēt, ka arī turpmāk ilgtermiņā būsim cienīgi pārstāvēti Pasaules labāko spēlētāju simtniekā.
Lai spētu jauniešu talantus palīdzēt attīstīt arī pēc 13 gadu vecuma, būtu nepieciešams organizēt dambretes talantu attīstības skolu tieši priekš jauniešiem, kas ieiet U-16, U-19 vecuma grupā, lai ar viņiem strādātu augstas raudzes spēlētāji kā Guntis Valneris, Zoja Golubeva, Raimonds Vipulis, Roberts Misāns, un citi, kas palīdzētu mūsu jaunajiem talantiem augt turpmāk. Spēlēt ar spēcīgiem pretiniekiem tieši ir tas, kas visvairāk dod spēlētāja izaugsmei un spēles izpratnei. Šāda dambretes skola ir ambicioza ideja, gribētos ticēt, ka to būs iespējams īstenot.
Protams, ir zināms izaicinājums palikt dambretē, un veltīt sevi tai, kad jaunietim ir 19-20 gadi. Ir vajadzīga liela motivācija, lai veltītu sevi dambretei, jo parasti ir vēl studijas, darbs un citas intereses. Es gribētu, lai jaunieši līdz šim vecumam jau būtu aizgājuši līdz augstam spēles līmenim, un turpinātu ne tikai spēlēt, bet arī trenēties un slīpēt savu meistarību tālāk.
-Kādām īpašībām jāpiemīt dambretes federācijas valdes loceklim, lai varētu sekmīgi darboties valdē?
Pirmkārt, valdes loceklim jābūt ar vēlmi reāli strādāt un darboties dambretes labā, turēt solījumus un izdarīt to, ko esi uzņēmies paveikt.
Otrkārt, valdes loceklim jābūt spējīgam konstruktīvi sadarboties ar pārējiem valdes locekļiem, ar treneriem, spēlētājiem un visiem dambretes aktīvistiem, būt labās un koleģiālās attiecībās ar visiem.
Nobeigumā vēlos teikt, ka, manuprāt, LDF valde pēdējā gada laikā manā vadībā ir paveikusi kopumā labu darbu dambretes attīstībai. Ārpus dambretes un citiem darba pienākumiem es paspēju pabūt kopā un atpūsties ar ģimeni, laiku pa laikam izlasīt arī pa kādai labai un interesantai grāmatai. Tādēļ neraugoties uz to, ka pienākumu un darbu ir daudz, manī joprojām ir dzīvesprieks, vēlme darboties un uz visu skatīties pozitīvi! Esmu optimists un vēlu visiem būt tādiem!
Sporta studija Intervija ar LDF priekšsēdētāju Vladislavu Vesperi: