Dambrete ir amatieru sports!
Autors: Aleksandrs Baljakins
2003.gads
Es ilgi domāju par šo problēmu. Es kādu laiku aizmirsu par problēmu, līdz tā man ienāca prātā. Es nonācu pie secinājuma, ka esmu uzdevis sev nepareizus jautājumus. Pēc A. Georgijeva (toreiz vēl pasaules čempiona) un A. Presmana diskusijas krievu vietnē pagājušajā gadā sākās jauna interese par šo jautājumu. Pirmkārt Aleksandrs bija neapmierināts ar to, ko FMJD dara dambretes elites labā, bet otrkārt Aleksandrs aizstāvēja FMJD pārvaldību un uzsvēra FMJD pēdējos gados sasniegto. Šādas diskusijas mēs esam dzirdējuši gadu desmitiem. Labāko dambretes spēlētāju neapmierinātība vienmēr ir bijusi, bet pēdējos gados kritika turpina pieaugt. Katru gadu es dzirdu, ka Vouteram van Bekam ir jāatstāj laukums kā FMJD priekšsēdētājam (prezidentam).
Un tad es sapratu, ka, ja tas turpināsies gadiem ilgi un nekas nemainīsies, tad nebūs jaunu sponsoru un nebūs preses intereses. Iemesls tam nav starptautiskās dambretes federācijas valde. Cēlonis slēpjas dziļāk, cēlonis ir objektīvs un nav subjektīvs, kā domā gandrīz katrs lielmeistars. Cēlonis slēpjas apakšā. Cēlonis ir cieši saistīts ar pašu dambretes spēli. Tikai pēc Eiropas čempionāta Domburgā es pats sev noformulēju atšķirību starp dambreti un citiem sporta veidiem, un to, kāpēc mēs nevaram atrast harmoniju starp top sportistiem un FMJD valdi (lai gan valdes un sporta cilvēku viedokļi atšķiras katrā sporta veidā).
Sākumā es vēlētos īsi pierakstīt divu dambretes spēlētāju portretus. 2002. gadā Guntis Valneris ieradās spēlēt Heijting Huissen. Viņš neapšaubāmi ir īsts topper un ļoti aktīvs dambretes spēlētājs. Viņš spēlē vismaz desmit turnīrus gadā, raksta rakstus, analizē, gatavojas turnīriem. Es uzskatu, ka viņš vismaz 4 stundas dienā pavada pētot dambreti. Uz šo Eiropas čempionātu devās arī Huisenas starptautiskais lielmeistars Žerards Jansens. Žerardam ir ne mazāks talants attiecībā uz dambreti nekā Guntim (lai būtu vieglāk salīdzināt, viņu talantus pielīdzināsim). Jansens ir īsts amatieris. Līdz apmēram 25 gadu vecumam viņš bija pusprofesionāls, bet pēdējos 10 gadus viņš man šķiet ne vairāk kā 4 stundas nedēļā nodarbojās ar dambreti un spēlē 1 līdz 3 turnīrus gadā. Tātad mēs redzam spēlētāju, kurš ir vismaz septiņas reizes vairāk iesaistīts dambretē nekā otrs spēlētājs.
Tagad salīdzināsim abas uzstāšanās Eiropas čempionātā Domburgā. Amatieris Jansens uzvarēja cīņā par trešo vietu pret superpro Valneri!
Vai arī apskatīsim studentu Marku Podoļski, kurš ir superproduktīvs līgas sacensībās. Es šeit varētu uzskaitīt vēl dažus piemērus, bet secinājums man šķiet skaidrs.
Sagatavošanās (apmācība) dambretē nav svarīga! Amatieris var viegli cīnīties pret pro un uzvarēt. Kurā sporta veidā bez dambretes jūs to varat darīt? Riteņbraukšanā, slidošanā, futbolā? Nē, jebkurā sporta veidā jums ir smagi jāstrādā katru dienu, mēnesi, gadu, un tas padara atšķirību starp profesionāļiem un amatieriem ar aptuveni vienādu talantu. Bet dambretē jums nav jāstrādā, lai iegūtu labus rezultātus. Protams, jaunībā ir daudz jāmācās, bet citādi jums nekas nav jādara, lai saglabātu noteiktu līmeni.
Tāpēc, manuprāt, galvenais jautājums nav – kā mēs varam samazināt neizšķirtu skaitu (lai gan tas ir arī svarīgs jautājums), bet gan kā mēs dambreti varam padarīt par profesionālu sporta veidu? Vai kā citādi, kā mēs varam atalgot Gunti Valneri par viņa darbu?
Labākie dambretes spēlētāji nopelna, ja mēs sakām, ka dambrete ir amatieru sports, diezgan daudz. Kurā amatieru sportā labākie spēlētāji var nopelnīt pietiekami daudz naudas, lai iztiktu ar savu hobiju? Tikai ar dambreti!
Tāpēc mums jāpriecājas, ka dambretei joprojām ir sponsori, un mazāk kritiski jādomā par valdi.
Un vēl viens secinājums: dambrete tāpēc ir NEGODĪGS sporta veids profesionāliem dambretes spēlētājiem. Jūs smagi un daudz trenējaties, bet rezultāti? Tāpēc es uzskatu, ka FMJD galvenā uzmanība jāpievērš tam, lai dambrete būtu pēc iespējas taisnīgāka pret profesionāļiem. Profesionāļiem vajadzētu būt apbalvotiem par sagatavošanos.