Benedikts Špringers

Benediktss (Bens) Špringers (Amsterdama, 1897.gada 19.jūnijs  - Parīze, 1960.gada 29.augusts) bija nīderlandiešu dambretes spēlētājs ar starptautiskā lielmeistara titulu 100 lauciņu dambretē. 1928.gadā kļuva par pasaules čempionu  Viena no standarta dambretes kombinācijām Špringera sitiens ir nosaukta viņa vārdā.

Pasaules čempionāti 100 lauciņu dambretē:

1.vieta - 1928

Nīderlandes čempionāti.

Špringers piedalījās 1919.gada (4.vieta) un 2020. gada (3.vieta) Nīderlandes čempionātā. 

Pasaules čempionāti.

Špringers kļuva par pasaules čempionu 1928.gadā Amsterdamā. Otrais palika Alfrēds Molimards. Vēlāk 1931.gadā viņš pazaudēja titulu Mariusam Fabrē, tādēļ, ka nepiedalījās tā gada pasaules titula turnīrā.  

Literatūra:

• B. Springer, Hoek ik Wereldkampioen werd 1929, The Hague

• B. Springer/A.L.B Loon, Oom Jan leert zijn neefje dammen' 1956, Van Goor Zonen, The Hague

Špringers piedzima Amsterdamā komersanta ģimenē. 11 gadu vecumā viņu tēvs iepazīstināja ar dambretes spēli, un mazais Benedikts sāka patstāvīgi studēt J. de Hāsa grāmatas un doties uz kādu no Amsterdamas dambretes klubiem. 16 gadu vecumā Špringers ieguva šī kluba čempiona titulu. Benedikta bērnības draugs bija Hermanis de Jongs, vēlāk slavenais lielmeistars. Špringers un de Jongs kopā daudz laika veltīja analītiskam darbam. 1915. gadā Špringera pirmās analīzes tika publicētas žurnālā Het Damspel. 1917. gadā Špringers ieņēma ceturto vietu Amsterdamas čempionātā, bet nākamajā 1918. gadā viņš ieguva pilsētas čempiona titulu. 1918. gada beigās Špringers uzvarēja Amsterdamas meistarturnīrā un saņēma meistara titulu. 1919. gadā Špringers ieņēma 4. vietu Nīderlandes čempionātā, bet 1920. gadā līdzīgā čempionātā dalīja 3.-5. vietu. 1920. gada beigās bijušais pasaules čempions Isidors Veiss viesojās Nīderlandē. Šajā gadījumā tika organizēts divu apļu turnīrs, kurā piedalījās Veiss un trīs spēlētāji no Nīderlandes: 1920. gada valsts čempions L. Preuss, Arnolds Damme un Benedikts Špringers. Špringers finišēja otrais aiz Veisa, abās spēlēs neizšķirti ar Veisu. Pēc tam Špringers aizvadīja trīs spēļu maču ar Veisu, kas arī noslēdzās neizšķirti ar rezultātu +1-1=1. Veiss ļoti novērtēja jaunā meistara spēli. Līdz tam laikam Špringers bija beidzis augstāko mācību iestādi, un viņam bija jārisina jautājums par turpmākā dzīves ceļa izvēli. Tēvs uzstāja, lai dēls, sekojot viņa piemēram, ķertos pie biznesa, bet Benedikts nolēma izvēlēties profesionālas dambretes spēles ceļu. 1921. gadā Špringers kopā ar de Jongu izdeva dambretes etīžu un analīžu krājumu trīs sējumos. Maksa par katru sējumu bija 150 guldeņu, kas tolaik bija pieklājīga summa. Tajā pašā laikā nomira Špringera māte, un viņš nolemj pārcelties uz Franciju, kas ir slavena ar saviem spēlētājiem, lai, pēc viņa vārdiem, "cīnītos ar lauvu savā migā". Nākamajos divos gados Špringers ieņem 2. vietu Francijas čempionāta kvalifikācijas turnīrā un uzvar mačos pret Žirū (+5-2=1), Garutu (+3-0=4), Bonnaru (+3-0=3). ) un Riku (+ 1-0=4). 1922. gada decembrī - 1923. gada janvārī Špringers ieņem pirmo vietu turnīrā Amsterdamā (Nīderlandes Grand Prix), apsteidzot daudzus vadošos Nīderlandes meistarus, tostarp Nīderlandes čempionu Johanu Vosu, un uzreiz pēc turnīra 1923. gada janvārī viņš uzvar + 2-0. = 7 mačā pret Francijas čempionu Mariusu Fābru. Tajā pašā gadā Špringera un Hermana de Jonga mačs noslēdzās neizšķirti ar rezultātu +2-2=6. Šajās sacensībās oficiāli tituli netika izspēlēti, taču, kad Špringers 1923. gada oktobrī devās uz Monreālu, laikraksti La Patrie un La Presse organizēja neparastu maču par pasaules čempiona titulu starp viņu kā "Eiropas čempionu" un Amerikas čempionu kanādiešu dambretē amerikāņu meistaru Viljamu Bērgardu. Mačs sastāvēja no desmit spēlēm, no kurām piecas tika izspēlētas uz 144 lauciņu galdiņa saskaņā ar kanādiešu dambretes noteikumiem, bet piecas uz 100 lauciuņu galdiņa pēc starptautiskās dambretes noteikumiem. Mača 100 lauciņu daļa noslēdzās neizšķirti (+1-1=3), bet kanādiešu dambretes daļā uzvarēja Bērgards (+3=2). Eiropas dambretes federācija neatzina mača čempionāta statusu, un Amerikas kontinentā no tā sāka skaitīt sacensības pasaules čempionātam Kanādas dambretē. 1924. gada maijā Marseļā tika mēģināts sarīkot pasaules čempionātu starptautiskajā dambretē. Turnīrs pulcēja tikai sešus dalībniekus, no kuriem tikai Izidors Veiss un Benedikts Špringers tika uzskatīti par atzītiem pretendentiem uz pasaules čempionātu. Špringers uzvarēja turnīrā, un organizatori viņu pasludināja par "Eiropas čempionu". (Turnīra statusu tika nolemts nedaudz pazemināt.) Taču šo titulu dambretes federācijas, protams, neatzina. Špringers tika uzskatīts par vienu no galvenajiem favorītiem 1925. gada Pasaules kausa izcīņā Parīzē, kur viņš tika uzaicināts, taču nevarēja tajā piedalīties. Špringers apliecināja savu pārākumu ar kārtējo uzvaru draudzības spēlē pār nu jau pasaules čempionu Mariusu Fābru (+2-0=6). Relatīvā neveiksme (4. vieta) Špringeram beidzās četru apļu maču turnīrā 1927. gadā Parīzē, kurā bez Špringera tikās vēl četri izcili dambretisti (S. Biso, I. Veiss, M. Fabrs un H. de Jongs). 1928. gada aprīlī Špringers Marseļas turnīrā dalīja pirmo vietu ar Bonnardu, apsteidzot Fabru. 1928. gada pasaules čempionāts Amsterdamā beidzās ar Špringera pilnīgu triumfu. Neciešot nevienu sakāvi, viņš turnīrā ieņēma 1. vietu un tika pasludināts par piekto pasaules čempionu. Otrās vietas sadalīšana 1928. gada Pasaules kausa izcīņā starp Francijas un Nīderlandes pārstāvjiem izraisīja strīdu par to, kurai valstij ir tiesības izvirzīt izaicinātāju, lai sacenstos ar pasaules čempionu. Vienošanās netika panākta, un rezultātā 1931. gadā kārtējais pasaules čempionāts Parīzē notika bez nīderlandiešiem. Nīderlandē, kur Špringers atgriezās 1931. gadā, Francijas pasaules čempionāta rezultāti netika atzīti un Benediktu Špringeru turpināja uzskatīt par pasaules čempionu. Līdz 1934. gadam Francijas un Nīderlandes dambretes federācijas panāca vienošanos, ka pasaules čempiona tituls jāizspēlē mačā starp Francijā atzīto pasaules čempionu Morisu Reihenbahu un Nīderlandes čempionu Reinjē Kornēlisu Kelleru. Lai pārvarētu šķelšanos, Benedikts Špringers atteicās no pasaules čempiona titula par labu šī mača uzvarētājam, taču apvainojās un uz vairākiem gadiem atteicās no dambretes spēles. 1936. gadā Špringers atkal atgriezās cīņā par pasaules čempiona titulu. Pēc vienošanās starp Francijas un Nīderlandes dambretes federācijām Nīderlandes čempionam (un 1936. gadā tas bija Reinjē Kellers) bija tiesības izaicināt pasaules čempionu uz maču. Kellers, vienojoties ar Nīderlandes dambretes federāciju (KNDB), piekrita mačiem Kellers - Špringers un Beļģijas čempions Leons Vesens - Špringers, lai izšķirtu pretendentu. Rezultātā tika aizvadīti divi kandidātu mači pa desmit spēlēm katrā. Špringers pēc kārtas uzvarēja Vesenu (+7 -0 =3) un Kelleru (+1 -0 =9) un ieguva tiesības uz maču ar pasaules čempionu Morisu Reikenbahu. Abu čempionu savstarpējā spēle norisinājās no 1937. gada 28. maija līdz 5. jūlijam un tika aizvadītas 25 (rekordskaitlis!) spēles. Mačs notika dažādās pilsētās, un tā dalībnieki veica daudzus kilometrus pa Nīderlandes ceļiem. Sāncenši bija viens otra cienīgi, taču grūtā cīņā uzvarēja Reihenbahs (+5 -4 =16). Otrā pasaules kara laikā Špringeram bija jāpamet vāciešu okupētā Nīderlande. 1945. gada rudenī, atgriežoties dzimtenē, viņš zaudēja maču jaunajam Pītam Rozenburgam ar rezultātu + 1-2 = 7. Saspringtā dueļa iznākums izšķīrās tikai pēdējā spēlē, kurā uzvarēja Rozenburgs. Savas dzīves pēdējos gados Špringers smagas hipertensijas formas dēļ sacensībās piedalījās reti, taču bieži tās apmeklēja, organizēja un daudz analizēja. No pēdējām Špringera sacensībām ir vērts izcelt 5.-6. vietas dalījumu 1956. gada starptautiskajā turnīrā Maskavā un 1. vietu 1960. gada starptautiskajā turnīrā IJmuidenā, kur Špringers apsteidza Babu Si. Tajā pašā 1960. gadā Špringers nomira. Viņš nomira Parīzē, kur ieradās skatīties Francijas galvaspilsētas čempionātu dambretē. Špringers veica daudzas simultānspēles sesijas, un viņš pat tika nosaukts par labāko spēlētēju spēlējot uz aklo.Tons Seibrands nosauca Benediktu Špringeru par pirmo dambretes profesionāli.