Titulētie paliek malā
16.06.1981
Padomju jaunatne Nr.115
Rīgā beigušās Latvijas 36. čempionāta finālcīņas 64 lauciņu dambretē. Tajās sacentās 14 dalībnieki, no tiem 7 sporta meistari. Turnīrā piedalījās reprezentatīva titulētu dambretistu «delegācija», ko vadīja pērnā gada republikas čempions un vairākkārtējais PSRS čempionātu finālists Aivars Voiceščuks. Nestartēja tikai PSRS eksčempions lielmeistars Vladimirs Vigmans, kas nolēmis pilnīgi pāriet uz
100 lauciņu dambreti, Laimonis Zālītis, kas gan vairāk sekmju guvis pie «lielā» galdiņa, un A. Ustinovs.
Par ko stāsta turnīra tabula?
1. G. Valneris (Rīga) – 9.5 punkti no 13 lespējamiem, 2. A. Balbārzdis (Ogre) — 8 punkti. 3. A. Voiceščuks (Mazsalaca) — 8 punkti, 4. A.
Kļackins (Rīga) — 8 punkti. 5. J. Rūtiņš (Stučka) – 7 punkti, 6. I. Martinovs — 7 punkti, 7. A. Subotins (abi Rīga) — 6,5 punkti, 8. T. Rūmītis (Dobele) – 6 punkti, 9. M.Kiseļevs (Rīga) — 6 punkti, 10. U. Bethers (Dobele) — 6 punkti, 11. R. Linejs (Bauska) — 5,5 punkti, 12. M. Ozoliņš (Tukums) – 5 punkti. 13. V. Kravcovs (Rīga) — 4.5 punkti un E. Ogriņš (Tukums) — 4 punkti.
Skaitļi tāda nu ir šī «grāmatvedības» nianse — klusē un nevēsta, par kādu cenu tie ir iegūti. Un tāpēc kā pērkons no skaidrām debesīm bija 13 gadus veca (cik piemēroti būtu teikt jauna!) Rīgas 24. vidusskolas 7. klases audzēkņa Gunta Valnera teicamais sniegums. Viņam sešas uzvaras un septiņas neizšķirtas spēles. Tas turnīra debitantam deva pārliecinošu republikas čempiona titulu. Un ne tikai. Ar uzviju pārpildīta arī sporta meistara norma. 13 gadu vecumā tas mūsu republikā ir nebijis sniegums. Atcerēsimies, ka Andris Andreiko meistara nosaukumu izcīnīja 16 gados, bet pazīstamais Leņingradas lielmeistars vairākkārtējais PSRS čempions 64 lauciņu damhretē Viktors Litvinovičs — arī 13 gadu vecumā. Tātad Guntim Valnerim republikas rekords un atkārtots PSRS labākais sasniegums.
Vienojāmies ar Gunti un viņa treneri Viktoru Adamoviču, ka tiksimies nelielā sarunā. Saruna ar jauno čempionu notika pēc kārtējā treniņa Centrālajā dambretes klubā, un tā Guntim (kā viņš pats atzinās) mūžā bija pirmā intervija.
Sveicu abus par lielisko panākumu! Kā tad tas tika gūts? G. Valneris un V. Adamovičs (viens otru papildinādami):
— Pateicamies. Turnīra divas trešdaļas (līdz 9. kārtai) vēl neko nevēstīja. Bija gan izcīnītas divas uzvaras, bet sāncenši (Voiceščuks, Balbārzdis, Kļackins un Martinovs) atradās gan priekšā, gan blakus. Veicās finišā, kad no pieciem pretiniekiem uzvarēju četrus.
— Izšķirīgā cīņa?
G. V.: — Ar Balbārzdi, kuru izdevās uzvarēt. (Te sarunā iesaistās pats «cietušais», jo LVU Ekonomikas fakultātes absolvents arī ir V. Adamoviča audzēknis.) — Līdz sacensību beigām bija atlikušas trīs kārtas, un tikai uzvara pār pretinieku man deva izredzes (tāpat kā Guntim) pirmoreiz kļūt par republikas čempionu. Risks neattaisnojās, un tad jau droši varēja «nolaist priekškaru» un aplaudēt jaunajam čempionam. Lai gan vēl atlika divas spēļu kārtas, tās tikai palielināja Valnera pārsvaru, jo tāds pats liktenis piemeklēja arī pieredzējušo R. Lineju, trešo uzvaras pretendentu.
— Tikšanās ar mazpazīstamu partneri slēpj sevi specifiskas grūtības, jo gandrīz visi dalībnieki (izņemot vienīgi sacensību jaunākos dalībniekus M. Ozoliņu, M. Kiseļevu, A. Kļackinu un U. Betheru) nepazina debitanta rokrakstu. Vai panākums netika gūts arī tāpēc?
V. A.: — Negribētos gluži tam piekrist. Patlaban republikā nav daudz tādu dambretistu, kas varētu pieveikt Gunti.
— Ir zināms, ka apņemšanās ir laba lieta, un ar labu gribu var pat kalnus gāzt.
V. A.: — Jā. Guntim ir pamatīgas teorijas zināšanas, un tāpēc viņš cīnās droši un precīzi. No viņa dāvanas gaidīt nevar, bet no citiem viņš tās labprāt pieņem… Vēl panākuma pamatā ir māka koncentrēties, kas jauniešiem nav sevišķi raksturīga.
— Vai varam parunāt par spēles stiliem?
V. A.: — Guntis spēlē loti racionāli, šķietami bez emocijām, tādējādi vinš nenokļūst arī laika trūkumā.
— Kā tika sperti pirmie soļi dambretes pasaulē?
G. V.: — Dambreti spēlēt man iemācīja vectēvs 5 gadu vecumā. Līdz deviņiem gadiem spēlējis tiku maz. 1977. gada vasarā Jūrmalā atpūtos
pionieru nometnē «Mediķis», tur notika turnīrs, kurā uzvarēju. Sekoja uzaicinājums septembrī piedalīties «Rudens kausa» izcīņā. Tur ieguvu 2. vietu (man toreiz palika 10 gadu), sekoja pierakstīšanās V. Adamoviča treniņgrupā, un tā sākās aizraušanās ar šo interesanto spēli. Tagad trenējos regulāri divas reizes nedēļā pa trim stundām. Mājās vēl nodarbojos patstāvīgi — mācos teoriju, risinu uzdevumus un skatos partijas.
— Turpmākā izaugsme?
G. V.: – Pirmajā gadā izpildīju otro – sporta klasi, bet 11 gadu vecumā — meistarkandidāta normatīvu. Tad ieguvu arī Latvijas Jauniešu
čempiona nosaukumu (kopā ar U. Betheru). Pēc tam panākumi it kā nedaudz apsīka. Ceturtā sezona patlaban bijusi visveiksmīgākā. LPSR Junioru čempionātā dalīju 1. —4. vietu, bet pārspēlē par divām vietām uz LPSR vīriešu finālu izdevās uzvarēt. Erevānā PSRS Bruņoto Spēku meistarsacīkstēs jauniešiem arī izcīnīju pirmo vietu un iekļuvu PSRS Jauniešu čempionāta finālā, kas Jūlijā sāksies Ņiznijtagilā.
— Vai pirms turnīra bija noteikts uzdevums izpildīt meistara normatīvu?
V. A. un G. V.: – Mērķis bija izmēģināt spēkus spēlē ar pieaugušajiem, speciāla uzdevuma un sagatavošanās šim turnīram nebija. Turnīrā, kurā iespējams izcīnīt meistara normu, spēlējām otro reizi. Nesen Rīgas atklātajā čempionātā lerindojos tikai 10. vietā, bet tā man bija laba pieredzes skola.
— Kādas ir tavas sekmes skolā un iemīļotākā nodarbošanās brīvajā laika?
G. V.: — Sekmes ir labas un teicamas. Klases audzinātāja gan saka — es varot mācīties tikai uz «pieci”, taču daudz laika aizņem dambrete. Ar lasīšanu neaizraujos, patīk spēlēt futbolu un basketbolu.
— Attieksme pret tavu aizraušanos ģimenē acīmredzot ir pozitīva?
G. V.: – Māte un tēvs (fiziskās kultūras skolotājs) manu nodarbošanos ar dambreti atbalsta, bet tā nedrīkst traucēt sekmes mācībās. Brālis (2. klases skolnieks) vēl neko konkrētu sporta lomā nav izvēlējies.
— Un kādi ir nākotnes plāni?
G. V.: — Braukšu uz Alsungu pie vecāsmātes atpūsties. Tad — gatavošanās jau pieminētajam PSRS Jauniešu čempionātam, kur plānoju nospēlēt pēc iespējas labi.
V. A. — Domāju, ka Guntis ierindosies vismaz sešiniekā.
(Tajā turnīrā Guntis Valneris izcīnija pirmo vietu.)
I. MAURIŅŠ