Viktors Adamovičs

Par mūža ieguldījumu  2020. gada sporta laureāts tika piešķirts Viktoram Adamovičam ar šādiem vārdiem:

“Paldies Viktoram Adamovičam, kurš ir gan teicams spēlētājs un treneris, gan žurnāla “Dambrete” pastāvīgs līdzautors, sniedzis tiešām izcilu ieguldījumu dambretes popularizēšanā, tai skaitā ir vairāku lielisku dambretes grāmatu autors, kuras Latvijā izmantojis, šķiet, gandrīz ikviens dambretists.”

Viktors Adamovičs (dzimis 1944.gada 30.jūlijā, Rīgā) —  latviešu dambretists, treneris, organizators, sporta funkcionārs, sporta žurnālists. Daudzkārtējs Latvijas čempions komandu sacensībās, Latvijas vicečempions krievu un 100 lauciņu dambretē individuālajā ieskaitē. PSRS sporta meistars (1964), godājamais Latvijas treneris (1990).  Latvijas dambretes federācijas valdes loceklis (1961-1996), atbildīgais sekretārs, treneru padomes priekšsēdētājs, trijos olimpiskajos ciklos atzīts par vienu no labākajiem starp sešiem labākajiem visu sporta veidu treneriem.  Divus gadus strādāja PSRS dambretes federācijas sastāvā un daudzus gadus PSRS dambretes federācijas treneru padomes sastāvā.  Pildījis Latvijas Sporta komitejas valsts trenera pienākumus.  Latvijas pirmā sasaukuma (1988) Nacionālās olimpiskās komitejas biedrs.  Strādājis par žurnālu “Šaški” un “Dambrete” atbildīgo sekretāru un no 1971.gada 20 gadus bija krievu dambretes teorijas nodaļas vadītājs. No 2002.gada dambretes vietnes “Ciemos pie Viktora” vadītājs, kas ir samērā populāra pasaulē. Ir veicis simultānspēles rekordseansu vienlaicīgi pie 176 galdiņiem krievu dambretē (+165-0=11, 2 stundas 56 minūtes) pret Latvijas PSR pionieru 12. spartakiādes dalībniekiem Suntažu internātskolā 1970.gadā (“Dambrete”№ 2/1970, lpp. 15). Pirmais viņa paša treneris bija J.Āre, pēc tam – D.Grīns.  Ir bijis starptautisko lielmeistaru Vladimira Vigmana un Gunta Valnera treneris krievu dambretē, kā arī citu 24 sporta meistaru.

1984.gada avīzē “Pionieris” I.Mauriņš rakstīja: “Tiraspolē beigušās PSRS meistarsacīkstēs dambretē jauniešiem un jaunietēm. Patīkami paziņot, ka par PSRS jaunatnes čempionu 64 lauciņu dambretē kļuvis trenera V. Adamoviča audzēknis sporta meistars Mihails Kiseļevs (Rīga). …. M. Kiseļevs ir ceturtais sporta meistara Viktora Adamoviča audzēknis, kas kļuvis par PSRS jaunatnes čempionu. Pirms viņa čempionu godā bija tikuši M. Datels. V. Vigmans un G. Valneris.”

Ilgus gadus vadīja dambretes nodaļu 64+100 žurnālā “Zvaigzne”, avīzēs “Lauku Avīze” un  “Padomju jaunatne”.  Dzīvesbiedre – vairākkartējā Latvijas čempione Ludmila Adamoviča. 

25.07.2019.

Autors: Igors Martinovs

Info: http://64-100.com/

MANS GODĀJAMAIS LIKTENĪGAIS TRENERIS VIKTORS ADAMOVIČS.

Apsveicam godājamo Latvijas treneri, sporta žurnālistu, daudzu dambretes grāmatu autoru, PSRS sporta meistaru Viktoru Adamoviču jubilejā! Pateicīgie studenti atceras un apsveic savu treneri.

Vladimirs Vigmans , starptautiskais lielmeistars

30. jūlijā godājamajam Latvijas un mana likteņa trenerim Viktoram Adamovičam aprit 75 gadi .

Reti par kādu šajā dzīvē es varu teikt: viņš daudzus gadus iepriekš noteica manu likteni. Par Viktoru es varu! Ja viņš neatvērtu dambretes pulciņu bērnu istabā Rīgā Blaumaņa ielā, nebūtu ne pjedestālu, ne ventilatoru, ne gozēšanās avīzēs, ne atvērtas slavas durvis, ne bezgalīgi ceļojumi pa Padomju Savienību, ne Holande , ne Senegāla, ne Brazīlija, ne viss, ko sauc par “karjeru”.

Pie vārdiem “godājamais treneris” iztēlē parādās solīds, pārliecināts, valdonīgs cilvēks. Neviens no tiem nebija Adamovičā. Viņš bija tikai 8-10 gadus vecāks par saviem skolēniem. Viņa ķermeņa uzbūvi drīzāk varētu saukt par ķermeņa valodu. Saskāries ar redzes problēmām, viņš jau toreiz valkāja jaudīgas kontaktlēcas. Nu bet ar komandējošu balsi Dievs Viktoru noteikti nebija apdalījis.

Bet viņš pašaizliedzīgi mīlēja dambreti un zināja, kā ar šo mīlestību inficēt puišus, kuri ieradās uz viņa apmācībām. Saprotot, kādu lomu zēnu prātos spēlē kaisle, viņš jau no paša sākuma mums uzdāvināja koka dambretes pulksteni, un mēs, vēl neiemācījušies pietiekami labi spēlēt, spēlējām ātrspēli, pašaizliedzīgi klauvējot pa šo pulksteni. Viņš izgudroja īpašus vingrinājumus, lai attīstītu aprēķinus. Lai neliktu mums stundām ilgi sēdēt pie galdiņa, Viktors izdomāja turnīru, kurā visas spēles tiek spēlētas vienlaicīgi, un mēs skrējām pa istabu starp galdiņiem, līkumojot kilometrus ne sliktāk kā futbola laukumā.

Mēs pētījām dambretes teoriju ne tikai no grāmatām, bet arī no burtnīcām, kas rakstītas ar viņa pērļoto rokrakstu un kurās sīki tika analizēti atklātņu varianti. Šīs piezīmju grāmatiņas vēlāk veidoja pamatu Adamoviča grāmatām .

Pēc Viktora ierosinājuma 16 gadu vecumā mani pieņēma darbā uz pusslodzi par treneri. Pēc viņa iniciatīvas vēl kā pavisam jauns vīrietis es uzrakstīju reportāžu “Brīvdienas Maltā”, kas tika publicēta žurnālā “Dambrete”.  To var uzskatīt par manas žurnālista karjeras sākumu.

Viņš mums bija arī Kolumbs. Adamovičs mums atklāja ne tikai dambreti, bet arī apkārtējo pasauli.

Piemēram, man ir momentuzņēmums, kur mēs kolhozā netālu no Igaunijas pilsētas Poltamaa ar topošo Latvijas diplomātu Arturu Pugu un Dzintru Gutani pozējam pie lauksaimniecības tehnikas – nav zināms, kāpēc Viktors nolēma tur rīkot treniņnometni. Es nekad neaizmirsīšu pārgājienu uz Karadagu treniņnometnes laikā Koktebelē. Kad bija nepieciešams lidot uz turnīru Čerņivcos, nenogurstošais ceļotājs Adamovičs izvēlējās sarežģītu maršrutu caur gucuļu pilsētu Kosivu. Un mēs, piemēram, no Odesas nokļuvām Sevastopolē ar motorkuģi, kaut arī nekas netraucēja tur doties tieši ar lidmašīnu.

Vārdu sakot, kamēr mani klasesbiedri sēdēja biksēs pie rakstāmgalda, es jau dzīvoju pilnvērtīgu pieaugušo dzīvi, nomainot pilsētas, viesnīcas, restorānus, kuros mums iedeva pārtikas kuponus.

Redzot manī kaut kādas spējas, Adamovičs sāka  pielikt klāt slodzi, sūtot mani uz turnīriem, kuri vēl nebija mana vecuma. Piemēram, kaut kādā gudrā veidā viņam izdevās panākt, lai mani aizsūta uz 1967. gada PSRS čempionāta finālu Alma-Atā. Lai es paskatos kā te viss notiek. Tur es, 15 gadus vecs zēns, tiku uzņemts svēto svētumā – dalībnieku telpā, kur lielmeistari pēc spēles analizēja spēles, tikās ar visu padomju dambretes eliti – Viktoru Ļitvinoviču , Nikolaju Abacijevu , Vitāliju Gabrieljanu , Jurijs Arustamovu un citiem. Kaut kā viņi man pamazām kļuva par Vitju, Koļu, Vitāliku un Juru.

Sasniedzis lielmeistara līmeni, es jau turpināju savu ceļu pats. Viktors atkal un atkal orbītā ielika jaunas zvaigznes un zvaigznītes. Starp tiem topošais pasaules čempions Guntis Valneris (jā, viņš startēja ar 64 lauciņu dambreti , un es atceros, kā Viktors man uzdeva jautājumu: “Vai jūs domājat, ka ir vērts pārorientēt Gunti uz 100 lauciņiem?”), pasaules čempionāta medaļas ieguvējs Genādijs Šapiro , PSRS čempionātu medaļnieki Aleksejs Ustinovs , Igors Martinovs , Mihails Kiseļevs , Jānis Kalniņš , Eva Šapiro , Jeļena Tkačenko un daudzi citi slaveni meistari.

Ar Adamoviča pildspalvu tika sarakstīta vesela grāmatu sērija, kas kļuva par dambretes treneru pamatu:

– “Dambrete. Pozicionālās spēles paņēmieni “  – 1968. gads,

– ” 500 dambretes kombinācijas ” – 1973. gads,

– ” Dambrete. Individuālais atklātņu repertuārs “ – 1982,

– ” Pozicionālās cīņas paņēmieni krievu dambretē “ – 1976),

– ” 130 spēles uz rūtotā galdiņa “ – 1992) .

Ir pagājuši vairāk nekā piecdesmit gadi kopš dienas, kad es ienācu bērnu istabā Blaumaņa ielā, kur sirsnīgs jaunietis kārtoja dambretes galdiņu. Viņš ienāca manā dzīvē bez nekā un aizgāja ar likteni. Tāpēc Viktors Adamovičs man ir pelnīts likteņa treneris. Par ko liels paldies viņam!

Igors Martinovs , starptautiskais meistars

Arī Viktoram manā dzīvē bija ļoti svarīga loma, par ko esmu viņam bezgala pateicīgs. Kopš 13 gadu vecuma es regulāri skrēju uz treniņiem dambretes klubā pie Viktora Adamoviča . Un tas, ka esmu kaut ko panācis dambretē, lielā mērā ir mana trenera nopelns. Tas bija viņš, kurš manī ieaudzināja mīlestību pret šo spēli un iemācīja nopietni tajā iesaistīties. Viktors veidoja savu apmācību tā, lai tā vienmēr būtu daudzveidīga un interesanta. Ja viņš pamanīja, ka studentiem ir garlaicīgi, viņš varēja piedāvāt spēlēt pat Čapajevu. Starp citu, Viktors pats bija ļoti labs šīs spēles mākslā. Kad pienāca kārta viņam sist ar knipi, viņš vienmēr mierīgi notrieca visus pretinieka dambretes kauliņus no galdiņa.  Protams, mūsu apmācībā tā nebija galvenā nodarbošanās. Bieži man nācās smagi strādāt, lai atrisinātu dažādus dambretes uzdevumus.

Kamēr es atceros Viktoru, viņš vienmēr palika ārkārtīgi draudzīgs, korekts un nosvērts neatkarīgi no situācijas un nekad nepacēla balsi. Tomēr tajā pašā laikā viņš bija principiāls un stingrs padomdevējs un sodīja par kļūdām. Gadījās, ka mani pieķēra par nepareizu rīcību. Nebija jēgas ar viņu strīdēties un apvainoties, jo viņam bija taisnība.

Tagad ir pienācis laiks , kad ir dambretes informācijas pārpilnība, bet agrāk nebija pietiekami daudz literatūras par dambreti. Toreiz parādījās Viktora Adamoviča izdotās grāmatas. Īpaši man patika uzdevumi, vingrinājumi par pozicionālās spēles paņēmieniem . Manuprāt, tas ir viens no labākajiem mācību līdzekļiem  aprēķina uzlabošanai krievu dambretē. Tas joprojām nav zaudējis savu nozīmi.

Diemžēl es nekļuvu par ekstraklases lielmeistaru, kā Vladimirs Vigmans un Guntis Valneris , bet tikai par spēcīgu meistaru. Tomēr tas man ļāva iegūt tiesības piedalīties daudzos vissavienības turnīros, daudz ceļot un apmeklēt daudzas vietas, kur citādi diez vai būtu nokļuvis. Tur man arī izdevās satikt daudz interesantu cilvēku un krievu dambretes gaismekļus.

Emigrējis uz Vāciju, mainīju profilu – krievu dambreti pret čekeru. Es gribēju paplašināt savu ceļojumu ģeogrāfiju. Ar Viktora ieliktajiem pamatiem man pietika, lai arī šeit ātri pārkvalificētos un gūtu zināmus panākumus.

Paldies, Viktor, un visu to labāko jubilejā!

Genādijs Šapiro , starptautiskais lielmeistars

Pilnībā piekrītu Viktora  trenera talanta augstajam novērtējumam. Es arī atzīmēšu, ka daudzi viņa studenti ir izkaisīti pa valstīm un kontinentiem – Latviju, Krieviju, Moldovu, Vāciju, ASV, Izraēlu. Un lielākajai daļai no viņiem ir mīlestība pret gudro spēli uz mūžu. Un tas ir labākais atalgojums trenerim. Viktor, laimīgu jubileju jums!

Fotoattēlā – Latvijas izlase PSRS kausa izcīņā (Harkova, 1983).

Komandas dalībnieku vidū – 4 Viktora Adamoviča (stāv centrā) audzēkņi – Genādijs Šapiro, Vladimirs Vigmans, Igors Martinovs, Eva Šapiro. Komandā spēlēja arī Albina Eris, Aivars Voiceščuks, Aleksandrs Mogiļanskis un Aleksandrs Jermakovs.

Dienas varoņa fragments.

V. Adamovičs – D. Grīns , 1965. gads

1.bc3 hg7 2.ab4! ca3 3.ed4 gf6 4.fg5 hf4 5.cb2 ac1 6.cb4 ec3 7.bd2 ce3 8.fd4 hf2 9.ga7 x.