Andris Andreiko. Viņu apglabāja visa Latvija

10.03.2016

Autors: Jevgenijs Sljusarenko 

Info: https://lv.sputniknews.ru/

10. martā aprit tieši 40 gadi kopš viena no talantīgākajiem sportistiem Latvijas vēsturē, trīskārtējā pasaules dambretes čempiona Andra Andreiko traģiskās nāves.

Ja vajadzētu pastāstīt par Andra Andreiko, trīskārtējā pasaules čempiona dambretē, dzīvi, tad tas ir filmas vērts scenārijs, ne mazāk. Dzimis 1942. gadā Vācijā, uz kurieni  nacisti aizdzina viņa māti no Latvijas. Pēc kara ģimene atgriezās Rīgā, bet pēc  pārnestajām ciešanām mātei, pēc nostāstiem,  prāts nedaudz sašķobījās un pavisam jauniņais Andris, vienmēr izsalcis un neaprūpēts, tika atstāts pats par sevi. Šādos apstākļos viņam bija maz iespēju dzīvē izlauzties, taču puisim pēkšņi atklājās, ka dambretes spēlē ir apbrīnojams talants. Spēlējot, Andreiko parādīja milzīgu inteliģenci, lai gan no klasiskās izglītības sistēmas viedokļa viņš, maigi izsakoties, nebija izglītots – viņš pat nepabeidza vidusskolu. Bet kā kompensāciju viņš izstrādāja pārsteidzošu intuīciju, kas ļāva viņam “sajust” konkurentus un viņu zemapziņas vistumšākos noslēpumus. Andris Andreiko savā spēles stilā neatgādināja nevienu. Viņu atdarināt nebija iespējams – par tādu vajadzēja piedzimt. Vien šahistu vidū bija cilvēks ar tikpat netradicionālu un pat paradoksālu domāšanu – Mihails Tāls (arī, starp citu, rīdzinieks). Dambretisti viņu tā arī iesauca: “simts lauciņu Tāls”. Dažreiz šķita, ka Latvijas lielmeistars uz galdiņa apzināti radīja sarežģījumus, kurus nebija iespējams precīzi aprēķināt un kuriem bija vajadzīgs tīri psiholoģisks darbs. “Andreiko bija kaut kāda nesaprotama nojauta par vienīgo iespēju uzvarēt. Pretinieki paklausīgi sekoja viņa plāniem, it kā hipnotizēti,” atceras viņa kolēģis, arī trīskārtējais pasaules čempions, Anatolijs Gantvargs. Līdz trīsdesmit gadu vecumam viņš bija trīs reizes ieguvis pasaules čempiona titulu. Bet tas, kas notika tālāk – atliek vienīgi minēt. Varbūt grūtā bērnība. Varbūt nervozs spēles stils, kas nozīmē pastāvīgu līdzsvaru uz uzvaras un sakāves robežas. Vai arī motivācijas trūkums – faktiski Andreiko savā profesijā savos gados bija sasniedzis visu, kad pārējie tikai sāka iegūt spēku, un  viņam sāka šķist bezjēdzīgi iekarot vienas un  tās pašas virsotnes. Viņa ģimenes dzīve neizdevās, viņš izšķīrās no sievas,  sāka dzert. Tad notika traģēdija. Nejaušs vakara pudeles brālis vienā no Rīgas bāriem (principā nesaukšu necilvēka vārdu) sevi pieteica kā tālbraucēju jūrnieku. Iedzēra. Pēc iestādes slēgšanas devās uz jaunā paziņa māju – tur viņiem durvis neatvēra. Tad devās uz Andreiko dzīvokli. Grezni iekārtotajā padomju standarta dzīvoklī Iļģuciema apkaimē (valsts čempioniem naudu netaupīja) jūrniekam, kurš atradās necilvēcīgā stāvoklī, radās plāns.  Kā vēlāk noskaidroja izmeklēšana, tieši tajā dienā viņš bija iztērējis 70 rubļus dzērieniem (tajā laikā daudz naudas) un atstājis pasi kā ķīlu.Pagaidījis, kad Andreiko atslēgsies, viņš paņēma rokās gludekli, ietina to dvielī un izdarīja 17 sitienus pa čempiona galvu. Dambretes ģēniju joprojām vēl varēja glābt. It kā nojaušot, ka kaut kas nav kārtībā, dzīvoklī ieradās Andreiko bijusī sieva, kura netālu strādāja ātrās palīdzības stacijā. Slepkava viņu neielaida dzīvoklī ar izdomātu ieganstu, un, kamēr viņa sauca kaimiņu palīdzību, viņš aizbēga ar laupījumu. Kad sieva ienāca dzīvoklī, Andreiko joprojām elpoja, bet jau bija bezcerīgā stāvoklī. Drīz pēc tam viņš nomira. “Es atbraucu uz Rīgu, lai apglabātu lielmeistaru,” savās atmiņās rakstīja slavenais žurnālists Naums Dimarskis, kurš tobrīd vadīja PSRS dambretes federāciju. “Radās iespaids, ka visa Latvija gatavojas atvadīties no izcilā dambretes spēlētāja. ” Bēru dienā cilvēku plūsma šķita nebeidzama – cilvēki no visas Savienības ieradās atvadīties no dižā Andra Andreiko. Un pēc ceremonijas beigām virs zārka, kas noslīka ziedos, atskanēja šāvienu zalves.