Tons Seibrands: “Nīderlandes čempionāts ir augstā līmenī”

Vāgeningena – Viņš ir Pele, Maradonna, dambretes Kruijfs. Daudzi viņu uzskata par visu laiku labāko spēlētāju. Atšķirība no trim futbola grandiem ir tāda, ka Tons Seibrands ir dzīva leģenda.

73 gadus vecajam Maestro no Muidenas joprojām ir pasakainas zināšanas, un viņš Nīderlandes čempionātā divas dienas rāda tās uz demonstrācijas dēļa tiešsaistē un pilnas telpas priekšā, kur katram kaut kas ir aiz mēles. Valsts meiteņu trenere Estere van Muijena darbojas kā deklarētāja. Analizējot Aliāru-Grunendeiku, viņš uzreiz atsaucas uz bijušā pasaules čempiona Anatolija Gantvarga maču 1978. gada Krievijas čempionātā. Ar šo atmiņu vēl nav nekas slikts nav noticis …

Seibrands izbauda spēles, kas tiek spēlētas Vāgeningenas viesnīcā Fletcher. “Tas ir ļoti izklaidējoši faniem. Tas ir turnīrs ar lielu spriedzi, ar augstu līmeni, bet arī ar kļūdām un kļūdām, bet tās ir daļa no tā”.

Visvairāk viņu pārsteidz “Jana Grunendeika lieliskā forma”, kuru viņš izrāda dambretes labākajos trikos (“Bet, kad viņš ieradās pie mums Muidenā, viņš uzreiz sēdās pie galdiņa”) un, visticamāk, darīs to vēlreiz drīzumā. “Jans spēlē ļoti spēcīgi, ļoti uzņēmīgi, arī  nevairās no riskiem, piemēram, pret Heusdensu. Ar pastāvīgu taktisko smalkumu viņš izjauca pretinieka plānu, pēc kā pēkšņi  bija uzvara”.

Svētki acīm.

Šķietami klusā spēle pret Emre Hāgemanu var patikt arī bijušajam pasaules čempionam. “Tā bija skaisti racionalizēta klasika, kurā Emrem pastāvīgi bija jārisina problēmas. Tajā visā spēlē bija tikai divi mirkļi, kad es varētu būt spēlējis kaut ko savādāk, ieskaitot pirmo gājienu… Mans vecais bērnības draugs Harijs Kolks man atsūtīja e-pastu, kurā viņš runāja par ļoti stilīgu, perfekti klasisku spēli. Balto pozīcija vienmēr bija svētki acīm, prieks skatīties. Nu, es tam pilnībā piekrītu.”

Kas attiecas uz pārējiem diviem titula pretendentiem, Aleksandrs Baljakins joprojām atbilst savai lieliskajai reputācijai. “Izcili spēcīgs, pieredzējis spēlētājs, lai gan spēles stila ziņā viņš ir zaudējis savus vakardienas mežonīgos matus. Un es iepazinos ar Marteinu van Aizendornu 2012. gadā, kad notika Vriendendamas turnīrs. Pirms tam nelaiķis Ārijs Storms man jautāja, vai jaunatnes spēlētājam varētu atļaut piedalīties. Man likās muļķīgi teikt nē, tāpēc uz priekšu. Par to esmu arī rakstījis savā grāmatā, kas iznāks pēc dažiem mēnešiem: “Nu, Ārij, tu noteikti man darīji  vēdera sāpes ar vienu no mūsu laika bīstamākajiem spēlētājiem”.

Augstspriegumā.

Desmitā un vienpadsmitā kārta visas prognozes meta miskastē. Neraugoties uz jebkādām pretrunām, Jans Grunendeiks zaudēja divu punktu pārsvaru. Viņš iekrita vārtsarga Valdo Aliāra nepiekāpībā un pēc šīs blāvās spēles pret Janu van Deiku savā veidā pat ieguva neizšķirtu. Aleksandram Baljakinam izdevās izlauzties cauri Heina Meijera betona cietoksnim un pēc patiesa trillera gūt uzvaru arī pret Emre Hāgemanu. Līdz ar to liela spriedze, atlikušas divas kārtas. 

Ranga līderis neko sliktu nedarīja. Aliāra pozīcija bija slikta, bet to varēja sakopt. Viņš izglāba savu dzīvību ar jauku upura variantu un pēc izlaistajiem neizšķirtiem pret Baljakinu un Van Aizendornu tagad paņēma punktu pret labāko spēlētāju.

Grunendeiks, satricināts: “Es domāju, ka esmu aprēķinājis uzvaru, bet viņš izdarīja vienīgo pareizo gājienu  piecas reizes. Dīvains neizšķirts. Es gandrīz ieraudzīju nelielu kombināciju pret Janu van Deiku un tad domāju, ka ar to nepietiks.

Baljakins savā veidā arvien vairāk pievilka Heina Meijera skrūves. Ar smalku precizitāti viņš izrāvās līdz dāmai un izšķīra spēli ar pērkonu. Meijeram bija kauliņa upuris, kas dotu neizšķirtu, bet to nepamanīja.

Emrem Hāgemanam nācās nosargāt grūtu pozīciju no vidusspēles. Savstarpējās laika grūtībās tā kļuva par asinis stindzinošu cīņu, kurā jaunais Hāgemans ilgu laiku balansēja uz šaurās robežšķirtnes starp zaudējumu un neizšķirtu. Jans Grunendeiks izskatījās tīri smalks, kad Tons Seibrands demonstrēja visus variantus. Pēc vairāk nekā piecu stundu spēles beidzot pēdējais vārds tika dots Baljakinam, kurš atviegloti uzelpoja. “Esmu laimīgs, bet arī izsmelts, un man ir šķeļošas galvassāpes.”

Marteins van Aizendorns izvirzījās no tabulas vidusdaļas uz trešo vietu. Pret Antonu van Berkelu viņš guva trešo uzvaru pēc kārtas. Pēc līdzvērtīga iesākuma  beigu spēlē dators arvien vairāk pagriezās par labu pasaules labākajam spēlētājam no Voteringas. Viņa pēdējā spēle notika pret Ronu Heusdensu. Bija priekšrocības, bet Heusdens ‘pārsteidza’ ar zināšanām.  Rezultātā neizšķirts.

Arī Emre Hāgemans ar uzvaru vainagojās jau tā labā debijā. Viņš jau jutās ērti, kad Riks Hakvorts deva viņam iespēju saslēgt kauliņus, kas pēc vairākiem spēcīgiem gājieniem izrādījās nāvējoši. Viņš staroja no visiem apsveikumiem – arī no vecākiem.

Vouters Sipma un Mahils Veistra padarīja to par ļoti izklaidējošu notikumu. Pēc lielas nomaiņas Sips upurēja kauliņu neskaidras ilgtermiņa priekšrocības dēļ. Maldīgs priekšstats, no kura spēcīgajam debitantam nebija nekāda labuma. Mahils tomēr nepamanīja uzvaru pēc tā. “Tad man būtu bijis jāaprēķina neskaidrs datora variants.”

Pret Antonu van Berkelu bija tieši otrādi un Veistram bija jāmeklē neizšķirts, kas viņam izdevās. Interesantu spēli Sipma nospēlēja pret Riku Hakvortu, taču tikai punkts pret debitantu, kurš šoreiz nospēlēja labi.

Gan Simons Harmsma, gan Jans van Deiks pēc miera parakstīšanas juta, ka ir palaiduši garām iespēju. Tā nebija Rona Heusdensa un Bena Provosta gadījumā. Pozīcija palika nemainīgā līdzsvarā. Pēc ilgas makšķerēšanas Harmsma tomēr noņēma skalpu no Aliāra, kurš ātri  gribēja panākt neizšķirtu. Jaunatnes pasaules čempionam tā bija pirmā uzvara.

Benam Provostam gandrīz visu spēli bija jāaizstāvas pret Heinu Meijeru, kurš, iespējams, izlaida uzvaru.

Teksts Freds Īvenss, attēls Gebs Koss.