Pieminot trīskārtējo pasaules čempionu starptautiskajā dambretē Andri Andreiko

Autors: Pēteris Freidenfelds

01.10.2022

Prezentācija. 

Dzīve virzās ļoti strauji uz priekšu, un mums būs jāpierāda, vai dambretei ir kāda vērtība? Un, ja ir, tad kāda? Mēs šodien vēl neesam gatavi par to runāt tā konkrēti, bet ideja ir, tā sakot, radīt pirmo impulsu, kur katram jābūt radošam, izveidojot pamatotu skaidrojumu, kāds labums šodien mūsu izglītības sistēmai ir no dambretes. Bet vispirms par to, ka šogad 17.oktobrī Andrim Andreiko būtu palicis 80 gadi. Es domāju, ka ir pamats par viņu parunāt. Šajā gadījumā es gribētu uzsvērt nevis viņa tos lielos sasniegumus, bet par to, kādi bija pirmie soļi, kad viņš līdz šiem rezultātiem ļoti strauji nonāca. Es gribētu iesākt ar šo īpašo bildi.

Redzat, ka viņš cieši skatās uz savu pretinieku. Šo foto es uzņēmu 1965.gadā Sočos starptautiskā turnīrā. Mērķis bija viens, parādīt Andrim kā tas izskatās no malas. Kā redzat, ciešs skatiens uz pretinieku. Šajā gadījumā viņa pretinieks bija Škitkins. Un tad, kad Andrim es parādīju šo bildi, tad viņš saprata, ka vairs nav īsti labi, un turpmāk centās noslēpt savu skatienu. Kāpēc? Tajā laikā šahā bija populārs Fišers, Spasks. Tolaik starp viņiem notika mačs par Pasaules čempiona nosaukumu, un gāja runas, ka Spasks cenšas ietekmēt pretinieku. Mūsu pašu Rīgā uzlecošā zvaigzne bija Mihails Tāls. Ar viņu mums bija diezgan cieša sadarbība, jo bija Šaha un Dambretes klubs, un, kaut arī mēs visu laiku meklējām atsevišķas telpas priekš dambretes, tomēr mums sanāca būt kopā. Un bija mači, kad Andris uzspēlēja gan ar Tālu, gan Ģipsli. Spēlēja gan šahu, gan dambreti. Tālam visvairāk pārmeta, ka viņš cenšas pretiniekus ietekmēt. Vai tas bija un kā tas bija? Praktiski, ja paskatīsieties literatūru, pat šaha literatūru, tad par šo tēmu jūs neatradīsiet ne vārda. Bet vēsture sākās jau krietni ātrāk. Vāciešiem II Pasaules kara laikā bija tādas specvienības Werwolf (Vilkatis). Viņas vadīja Otto Skorzeny. Bija izstrādāta īpaša programma ar nosaukumu "Ērglis" kā, runāsim primitīvi, hipnotizēt pretinieku. Beidzās karš, visas tehnoloģijas tapa zināmas , dabīgi bija noslēptas, nekur par viņām nepublicēja. Bet, ja jau tas bija zināms, tad kaut kā jau var tikt klāt. Arī šajā gadījumā gan Andreiko, gan Tāla gatavošanā tika izmantotas metodes no tā. Pēdējā reize, kad no šā es šo to paeksperimentēju bija mūsu bridžistu junioru izlase. Es kaut ko mazdrusciņ pamēģināju, bet ļoti minimāli, un neko īpaši līdz konkrētiem rezultātiem nenovedām, jo tur savā ziņā ir arī savi mīnusi. Par to mēs runāsim jau vēlāk.        Lai saprastu, kas tajā laikā notika, šobrīd ir pat grūti iedomāties. Mēs dzīvojām Padomju laikā, bet mūsu federācija vai tai laikā sekcija bija Šaha un Dambretes sekcija, bet 1953.gadā mēs atdalījāmies atsevišķi, un izveidojām atsevišķu dambretes sekciju. Šis uzņēmums ir uzņemts 1958. gadā, un tajā ir mūsu prezidijs tajā laikā. Ja mēs skatāmies no labās puses: Indriķis Ojers, Grīslis, Pēteris Freidenfelds, Ojārs Viņķis un Gunārs Gertners. Un Andris bija kaut ko nogrēkojies, mēs viņu nostrostējām, un tad, kad tas beidzās, tad parādījās šāda te interesanta situācija.  

Katrā ziņā mums bija ļoti draudzīga kompānija un organizatoriski mēs arī ļoti daudz izdarījām. Mana specialitāte tajā laikā bija 100 lauciņu dambrete. Tajā laikā Padomju Savienībā galvenais līderis bija Isers Kupermans, kurš arī brauca uz ārzemēm, un viņam bija pieejama ārzemju informācija. Mums tās nebija. Tāpēc 1956.-1957. gadā es nodibināju kontaktus gan ar holandiešiem, gan ar francūžiem, kuri mums sūtīja savus žurnālus. Viens no tādiem veidiem ir arī kombināciju risināšana, kas visiem labi zināma. Žurnāli kā jau žurnāli, tur bija galvenokārt kompozīcijas, bet mazliet arī no prakses. Lūk viena no šīm kompozīcijām. 

Tas bija 1959.gadā. Es atradu savā piezīmju grāmatiņā šo pozīciju. Andris Andreiko atrisināja šo kompozīciju kaut kur piecu minūšu laikā. Jau daudz vēlāk pie mums Rīgā bija arī pazīstamais lielmeistars Aleksandrs Mogiļanskis.  Tad, kad es viņam iedevu. Viņš viņu risināja un divu dienu laikā tā arī neatrisināja. Lūk, kur ir tā starpība. 5 minūtēs, un vispār nav risinājuma.

1.27-22 21X12 2.32-28 23x41 3.47x36 18x27 4.49-44 39x50 5.43-39 34x32 6.25x14 45x34 7.42-38 32x43 8.48x17 50x11 9.16x7 1x12 10.6-1 12-17 11.1-23 X

Lūk, salīdzinājumam es noliku divus Andra attēlus. 1959.gadā un 1961.gadā.

Nu paskatieties, cik viņi tomēr ir atšķirīgi. 1959.gads - Batumi, PSRS pusfināls. Andris spēlē ar Sergeju Manšinu, slavenu spēlētāju un vēl slavenāku treneri. Manšinam ir jāizdara vienīgais pareizais gājiens. Šajā brīdī Andris viņam vaicā: Ničja? (Neizšķirts?) Tas saka: Soglasen (Piekrītu). Andris: Net, net, ja tolka hotel uznat vasho mnenie (Nē, nē. Es tikai gribēju uzzināt Jūsu domas). Manšins ir aizskarts savās jūtās. Es biju galvenais tiesnesis, un skrien pie manis sūdzēties. Nācās izteikt aizrādījumu. Tas bija 1959.gadā. Vēlāk jau 1961.gadā bija PSRS čempionāta noslēgums Rīgā VEF kultūras pilī. Un tur bijām uz riteņiem. Iesākās Rēzeknē, turpinājās Daugavpilī, tad Jelgavā, Jūrmalā un noslēgums ir Rīgā. Un Andris pirmo reizi kļuva par PSRS čempionu. Galvenās sacensības mums bija PSRS fināli. Viņi notika pēc riņķa sistēmas, un parasti bija 20 dalībnieki. Tātad garš, garš turnīrs. Un grupa, kurā irļoti grūti orientēties. Tāpēc, lai mēs varētu orientēties šādā turnīrā bija izstrādāts, ka mēs iedalām visus dalībniekus trijās kategorijās: tie, kuri noteikti jāuzvar, tie, kuri jāuzvar pēc iespējas un tie, kuri nav jāuzvar katram gadījumam, jo tie ir galvenie pretendenti. Un dabīgi tā saucamie autsaideri, kad spēlēja ar Andri, gribēja panākt neizšķirtu. Ko darīt? Šiet bija trīs dažādas pieejas. Šahā Botviņņiks noskaņoja sevi: Es centos atcerēties visu slikto, ko pretinieks bija man nodarījis. No mūsējiem Padomju Savienībā Ščogoļevs. Beidzās partija, neatkarīgi kas tur bija viņš teica: Man bija labāk! Ko Andris? Andris izdomāja citu gājienu. Par cik viņam bija zibenīgs aprēķins, viņš to partiju labi pārzināja, viņš saka: Tev bija uzvarēts! Kā tā? Un Andris paņēma vienkārši kaut kādu momentu no partijas, uzlika uz galdiņa, paņēma kaut ko no sava aprēķina, kas bija un nodomonstrēja kā tas varēja it kā uzvarēt. Dabīgi, ka kristiska attieksme no pretinieka tikpat kā nebija, bet atmiņā palika. Es tak varēju uzvarēts! Un tagad nākošā turnīrā, kad viņš sēžas klāt viņš ir it kā pretrunā: no vienas puses, būtu labi, ja varētu nospēlēt neizķširti, bet no otras puses, bet es tak varēju uzvarēt. Un tas nebija nemaz tik sarežģīti. Un rezultāts ir vienkāršs. Iekšējs konflikts un tātad vēlme spēlēt, nevis vienkārši bīdīt un panākt pēc iespējas vienkāršotu pozīciju, panākot neizšķirtu. Un tāds arī bija mērķis. Lūk, abi šie piemēri ir pietiekami skaidra ilustrācija, ko nozīmē psiholoģiskā spēle. Atgriežoties pie Manšina, viņš vēl vairākas reizes izmantoja šo. Manšins tajā partijā nekļūdījās, bet viens otrs  netrada to vienīgo glābiņa gājienu. Viņš viņus izsita no sliedēm. Bija tā kā neizķširts, bet tomēr jāspēle. Bet, ja jāspēlē, tad nav tad īpaši jāiedziļinās. Tāds arī bija viņa mērķis.  Lūk, šī būs otra pozīcija, ko es parādīšu.

A.Kovrižkins – A.Andreiko

Gājiens ir baltajiem. Kas ir Kovrižkins? Kovrižkins ir  lielisks spēlētājs, bet vēl lieliskāks kombināciju sastādītājs. Jūs droši vien ziniet arī viņa grāmatas par kombinācijām. Kombinācijas ir tā lieta, kur viņš jutās ļoti labi. 48.29-24. Redzot, ka izcilais taktiķis gatavo maiņu, Andreiko izliek lamatas 48… 22-28! un Kovrižkins tajās iekrīt 49.24-19? 14:23! Kovrižkins redz, ka var viegli ietikt dāmās, neizšķirts viņam pietiek, un nomainās. 50.20-14 9:20 51.25:14 Andris negaidīti paiet 13-19! Jauki, tagad es varu iet dāmās. 52.14-10 3-9! Kovrižkins skrien dāmās 53.10-5 Un Andris aiztaisa ciet 9-14. Pārsteidzoši, baltiem ir dāma un… bezcerīga pozīcija. Iespējams, aprēķinos baltie cerēja atbrīvot dāmu no gūsta, spēlējot 54.35-30 (ar sekojošo 55.30-24), bet melnie bija tam sagatavojušies, tiktu  ieslēgta dāma un divi vienkāršie balto kauliņi 54… 19-24 55.30:10 23-29 X . Spēlē  bija: 54.42-38 23-29 55.35-30 19-23 56.5:19 23:14 – un Andrim lieks kauliņš. Kur visa bija ideja. Kovrižkins jutās ļoti labi, kad ir kombinācijas. Bet kad viņu ielaidīs dāmās un, ka to dāmu noķers, viņam tas prātā neienāca. Un Andris uzvarēja.

Šobrīd daudzi daudzi komentētāji arī saka, ka viens no iemesliem, kāpēc viņš virzījās uz priekšu, ka visa viņa dzīve faktiski bija viens murgs. Viņš piedzima 1942.gadā. Rīgā. Vienā no izziņu materiāliem ierakstīts, ka andris Andreiko piedzimis 1942.gadā Vācijā. Kā Jūs domājat? Taisnība vai nē? Taisnība! Jo tajā laikā tā bija Ostlande (Dambretesziņas piezīme: Ostlande (no vācu: Ostland — 'Austrumzeme') bija Nacistiskās Vācijas okupācijas iestāžu izveidota militārās un civilās pārvaldes struktūra Otrā pasaules kara laikā, kas aptvēra Baltijas valstis un daļu no Baltkrievijas), tātad vācu zeme. Tāpat kā citur no otras puses rakstīts, ka Andris Andreiko piedzima PSRS. Tiek pieminēti otri okupanti. Tātad 1942.gads. Iet karš. Un 1944.gadā, kad karš iet uz beigām. Es pats redzēju. Uz ielām bija arī žandarmi, kuri ķēra cilvēkus un dzina uz ostu, un sēdināja uz kuģiem, lai aizvestu uz Fatherland (Dambretesziņas piezīme: Fatherland (Tēvzeme) ir angļu rakstnieka un žurnālista Roberta Herisa 1992. gada alternatīvās vēstures detektīvromāns par nacistisko Vāciju). Un Andra mammai un Andrim arī nepaveicās. Arī viņus noķēra un uzsēdināja uz kuģa, un aizveda uz Vāciju. Un jau ceļā uz bēgļu nometni vilcienā viņi trāpija uz tā saucamā "amerikāņu lidojošā paklāja". Varbūt esat dzirdējuši, ko tas nozīmē? Amerikāņi gaisā pacēla vairāk kā simts bumbvedējus un vienkārši gāja pāri noteiktai teritorijai, un vienlaicīgi nometa bumbas. Viss tā sakot apakšā bija pa "tīro". Lūk, kādi bija amerikāņi toreiz. Tagad viņi to neatcerās. (Dambretesziņas piezīme: Amerikāņi to atcerās. Tādā veidā arī tika bombardēta Japāna II Pasaules kara likā. Arī pēc tam Vjetnamas kara laikā Vjetnama. Šāda bombardēšana tikai ailiegta ar Ženēvas konvekciju 1977.gadā.)  Un tātad Andra mamma un Andris tajā brīdī bija vilcienā, kad vini pakļuva zem šī "paklāja". Kas notika? Laimīga kārtā viņi izdzīvoja. Bet, tas pārdzīvojums Andra mammai nepagāja secen. Tālāk viņi bija Vācijā bēgļu nometnē. Tur arī Andris sāka skolas gaitas, bet 1950.gadā viņus pierunāja atgriezties Latvijā. Kas notika? Andri un mammu ievietoja tādā mazā, mazā dzīvoklītī. Lūk ir šī māja Miesnieku ielā 8, kur abi viņi divi mitinājās. Vienā istabā bija gan guļamistaba, gan virtuve.

Un lūk vēstule, ko es rakstīju 1966.gadā:  Latvijas Sporta Padome, lūdzu ierādīt piemērotu dzīvojamo platību divkārtējam PSRS čempionam, piecu starptautisko turnīru uzvarētājam, straptautiskajam lielmeistaram dambretē Andrim Georga dēlam Andreiko. Viņš kopš 1950.gada kopā ar savu māti Andreiko Eleonori Staņislava meitu dzīvo Rīgā Miesnieku ielā 8  dzīvoklis 2 12,7 m2 lielā istabā, kas reizē ir arī virtuve. Kopš 1961.gada istabas ir nonākušas avārijas stāvoklī.  Andreiko tika uzņemts Kirova rajona uzskaitē, lai nodrošinātu dzīvojamo platību. Pašreizējais rindas numurs - 419.

Kādā sakarā es šo vēstuli rakstīju?  Jo Andreiko vinnēja Francijas pilsētā Alē pretendentu turnīru un ieguva tiesības spēlēt maču par Pasaules čempiona nosaukumu. Lūk, tad arī parādījās kaut kāda atsaucība, un tiešām arī viņš dabūja. No sākuma Juglā dzīvoklīti, kur no sākuma dzīvoja kopā ar mammu. Tātad visus šos gadus viņš nebija ievērības cienīgs. Ir raksturīgs vēl viens periods šajā laikā. Bija tā, ka savā laikā Padomju Savienības izcilākie dambretisti brauca uz ārzemēm. Viņiem bija pieņemšana PSKP centrālajā komitejā. Tur viņiem novēlēja labus panākumus, un novēlēja arī, lai padomju sportisti viens otru atbalstītu. Tajā laikā bija ļoti izplatīta tāda lieta, ka ļoti baidījās, ka mūsu sportisti, kas izbraukuši uz ārzemēm, paliks tur. Tāpēc, ja kāds palika, tad "krita galvas". Kaut kur 1964. gadā šādā pieņemšanā Isers Kupermans izteicās: Cik žēl, ka Andris Andreiko nevar braukt uz Franciju, jo viņam tēvs dzīvo ārzemēs.     Vistīrākais blefs! Vienkārši viņi dzīvoja šķirti jau kopš tā laika, kad aizveda uz Vāciju. Katrs gāja pa savu ceļu. Es taja laikā biju Dambretes federācijā augstā amatā, priekšsēdētāja pirmais vietnieks. Priekšsēdētājs bija Tarčinskis, kurš bija ministru padomes juridiskās daļas vadītājs. Varat iedomāties, priekš tā laika ļoti ietekmīga persona. 1965. gada sākumā man bija nozīmēta prezidija sēde. Tarčinskis bija slims, gulēja "kremļa" slimnīcā un es pie viņa aizgāju saskaņot par to, ko darīt šajā prezidija sēdē. Tad, kad mēs beidzām visu to, es viņam jautāju: Bet kāpēc tu Andri nelaid uz ārzemēm? Bet viņam taču tēvs ir ārzemēs. Es saku: Kāda muļķības! Tēvs dzīvo Rīgā! Tiešām? Varat iedomāties, atbilde bija nākošajā dienā. Viņš man piezvanīja: Viss kārtībā, Andris var braukt uz ārzemēm. Es viņam to pateicu, un tas viņam bija milzīgs impulss. Pēc tam viņš Taškentā kļuva par PSRS čempionu ar rekordaugstu rezultātu. Bet atgriežoties pie gatavošanās. Dzīvojot Latvijā, mums vienīgais kaut cik stiprais spēlētājs tajā laikā bija Valdis Zvirbulis. Bet viņš dzīvoja Cēsīs. Tad, kad kaut kur brauca kopā, tad viņi bija kopā, bet pastāvīgi nē. Viņam tajā laikā pastāvīgi biedri bija Agranovs, kas arī bija pirmais Latvijas čempions 100 lauciņu dambretē, un arī Ēriks Kārkliņš, jau viņa draugs no tā laika, kad viņi mācījās kopā 2. vidusskolā. Līdz ar to Andris piedalījās iekšējos turnīros, gan starptautiskos, gan PSRS čempionātos. Tas viņam daudz ko deva. Bet galvenokārt, lai virzītos tālāk uz priekšu, viņš daudz pats ļoti analizēja. Un, ņemot vērā viņa īpašības, viņš spēja ļoti daudz ko izdarīt. Tapēc arī tas panākums Taškentā nebija nejaušība, bet tas bija šī te darba rezultāts. Viņš pabeidza skolu. Nekas īpašs nebija. Viņš strādāja par atslēdznieku vienu laiku, pēc tam viņu iesauca 1965. gadā armijā. Bet par to es runāšu mazdruscītiņ vēlāk.  1966. gadā viņš kļust par PSRS čempionu ar vietu uz pretendentu turnīru. Tajā laikā parādās galvenā bīstamība Tons Seibrands, un viņam pretī Ščogoļevs. Tagad jāspēlē Andreiko ar Ščogoļevu. Vadības norāde centrālkomitejā, ka viens otru ir jāatbalsta, tātad, Andri, tev jāzaudē. Bet tad, kad  Andris brauca uz turieni, es viņam teicu: Tu neskaties, ko tev saka. Dari, ko vari! Uzvari! Viss! Tā arī likās, ka karjerai beigas, bet viņš izlaboja to - viņš uzvarēja Seibrandu. Rezultātā ieguva tiesības uz Pasaules čempiona maču un "pavēra durvis"  iepriekšminētās vēstules veidā. Pirmo maču ar Iseru Kupermanu Andris zaudēja. Tas faktiski mums bija pirmais mačs kā tāds. Lidz šim bija spēlējis tikai turnīros. Kā spēlēt? Viņam bija jāspēlē ar Kupermanu. Viņš bija jauns, Kupermans vecs, nosacīti. Pirmā ideja bija tāda, ka no sākuma bija jāspēlē uzmanīgi, un tad Kupermans pirmais nogurs, un tad viņs ir "jāpaņem".  Bet izrādījās, ka tā bija galvenā kļūda. Jo Kupermans nebija gatavs sākumā. Pirmajās partijās bija reāla iespēja uzvarēt, bet viņš netiecās pēc tā. Viņš gaidīja, kad Kupermans nogurs. Rezultātā zaudēja. Pēc tam bija lielais olimpiskais turnīrs, kas notika Itālijā Bolcano. Un to Andris vinnēja. Redzat "tabeli".

Mēs uztaisījām lielu afišu. Pa visu Latviju izplatījām. Un Jūs varat redzēt, kā tā afiša izskatījās.

Te jau Jūs redzat Andri armijas formas tērpā. 

Tātad pienāca laiks, un viņam bija "jādien". Bet Andris bija jau kārtējo reizi PSRS čempions. Man tajā laikā kā Dambretes federācijas priekšsēdētāja vietniekam bija pastāvīgi kontakti arī ar Maskavu. Mums bija divi ļoti ietekmīgi armijas cilvēki, kuri dienēja ģenerālštābā. Un viņi uzreiz piedāvāja: Nāc uz Padomju armijas centrālo sporta klubu, ka tevi piekomandēs Rīgā. Mans kabinets būs Rīgā Latviešu Biedrības namā otrajā stāvā, un varēsi gatavot Andri. Visa Latvija bija ļoti paklausīga Maskavai. Viņi paši neko nedarīja. Līdz ar to arī visus šos gadus viņi pat "neaizrakās" līdz tam, kāpēc Andris netiek sūtīts uz ārzemēm. Jo tas jau bija slepeni. Es tam piekritu. Līdz ar to arī pavērās iespējas Baltijas kara apgabalā izveidot pie sporta bataljona dambretistu grupu, kura dienēja. Vairāki bija spēcīgākie dambretisti no Lietuvas un Igaunijas, un arī no Latvijas  spēcīgākie dambretisti kopā ar Andri. Bet armija paliek armija. tur viss notiek pavēles kārtībā. Jūs redzat, šeit ir vienkārši pieņemšana pie Baltijas kara apgabala pavēlnieka sakarā ar to, ka Baltijas kara apgabala komanda, šajā gadījumā tie bija Andreiko, Auziņš no Ventspils, Aivars Voiceščuks un N. Jermaļonuks. Mūsu komanda PSRS bruņoto spēku čmpionātā ieguva pirmo vietu. Šajā sakarā pavēlnieks uzaicināja mūs uz pienemšanu. Šie ceļi arī pavēra iespēju turpmāk. Andrim jau bija svarīgi, lai būtu spēcīgi treniņu partneri. Otram mačam ar Kupermanu man izdevās piesaistīt arī Sergeju Manšinu, kas bija ļoti spēcīgs, praktiski lielmeistars, un Škitkinu, arī jau visiem jau zināmo, arī spēlējošu lielmeistara līmenī. Viņi bija armijas cilvēki un ļoti atbalstīja otrajā mačā, kas notika Maskavā ar Kupermanu. Pēc tam arī bija iespēja piesaistīt no Doņeckas jauno Nikolaju Miščanski. Kuru, Kupermans pats bija Kijevā, viņa treneris Kaplans arī, un viņi visādi Miščanski "bremzēja". Par cik viņu piesaistīju mūsu grupai, tad viņš sniedza ievērojamu palīdzību. Jo, ja tā mēs paņemam un pavelkam strīpu, tad radošā ziņā  Andra virsotne bija 1965.gads. Pēc tam jau radošā ziņā viņš jau bija nedaudz izsīcis. Daudz ko deva šie treniņpartneri, un sevišķi daudz deva Nikolajs Miščanskis, kurš bija lielisks analīzē.

Lūk, Tallinā trešā reize.

Trešo reizi par Pasaules čempionu kļuva mačā ar Iseru Kupermanu. Skandalozā mačā. Visas divdesmit partijas beidzās neizšķirti. Vēsture. To, ko neviens neraksta. Pirms tam decembra beigās Holandē notika ta saucamais "cukura turnīrs". Uzvarētājs ieguva vienu maisu cukura, neskaitot naudu, ko dabūja. Tad, kad atgriezās mājā, tad izrādījās, ka Andrim ir pazudusi pase. Varat iedomāties. Ārzemēs pazudusi pase. Tika pāri robežai kaut kā, bet skaidrs bija viens, ka būs kaut kādas sankcijas. Iesākās mačs, un viens tuvs Kupermana atbalstītājs man saka tā: Ja Andris zaudēs maču, tad sankciju nebūs. Mēs ar Andri spriežam, ko darīt? Nolēmām, ka "stiepsim gumiju". Paiet pirmā puse. visi neizšķirti. Tagad ir pauze. Es atbrauca uz Rīgu.  Ieeju kadru daļā un man paziņo: Problēma ir atrisināta, sankciju nebūs, jo Andra pase atradās tajā istabā, kur viņi dzīvoja, uz galda. Tātad, kāds tur viņu bija nolicis. Nu viss skaidrs. Es atbraucu atpakaļ uz Tallinu. Palikušas desmit partijas, bet vinnēt pēc pieprasījuma ir grūti. Tīspadsmitajā partijā izdevās iegūt pārsvaru, bet Kupermans kā jau Kupermans  - stiprs spēlētājs. Neizšķirts. Tālāk Andris atmeta ar roku. Ja jau Kupermans grib vinnēt, tad lai viņš vinnē. Un turpmāk spēlēja jau uz neizšķirtu, nevis uz kaut kādiem sarežģījumiem, bet uz vienkāršošanos. Vārdu sakot, mačs beidzās neizšķirti, nolasot rezultātus par labu pastāvošam čempionam. Kupermans zaudētājs. "Bļāviens" bija milzīgs, bet viņš tak negribēja spēlēt, un es, un šā, un tā. Kaut kā jau jāattaisnojas bija. Bet tāda, lūk, bija tā trešā reize. 

Pēc tam sekoja mačs ar Seibrandu. Tam mēs ļoti nopietni gatavojāmies. Arī iesaistījām Miščanski tajā laikā. Faktiski bija trīs. Manšins, Škitkins un Miščanskis. Bet mani uz Holandi nelaida, jo es nebiju izbraucējs. Tur bija mana vaina, jo 1957.gadā. Tātad bija 1956.gads, varbūt atcerieties. Hruščova ziņojums par Staļina neģēlībām. Jaunība paliek jaunība: Ja šādi ir tie notikumi, tad man nav ar Jums pa ceļam. Es biju komjaunietis. Es vienkārši vairāk negāju , es ignorēju komjauniešus. Mani uzaicināja uz komjaunatnes centrālkomiteju: Tu sabojāsi visu savu karjeru! Es saku: Nē. Kopš tās reizes mani vairāk uz ārzemēm nelaida. Lūk tā. Tātad mačs ar Seibrandu. Mums iepriekš ir nometne. Tur piedalas arī Kupermans. Piedalās arī Miščanskis. Un Kupermans noteikti grib tikt klāt pie Miščanska variantiem. Es viņam parādīju pigu. Kārtējais skandāls: Es tagad esmu treneris, un kas tie par noslēpumiem. Es viņam parādīju pigu. Pēdējās trīs dienas pirms izbraukšanas uz Holandi Andris bija Maskavā un viņam bija pieejami PSRS čempionātu pusfinālu partijas. Vinš ļoti labi pārzināja nomenklatūru, šķirstīja un burtiski uzreiz redzēja partiju. Tas viss bija ļoti, ļoti ātri. Tā kā viņam nebija problēmu. Viņš atrada vienu interesantu ideju Minskas pusfinālā. Kad ir negaidīta kombinācija. Nu labi. Tā kā bija arī Kupermans, tad iedeva Kupermanam pārbaudīt. Nākošā dienā Kupermans pasaka: Vsjo porjadke (Viss kārtībā). Nu lūk. Tagad notiek mačs. Holandieši dabīgi centās maču veidot sev izdevīgos apstākļos. Mačs notika nelielā istabā. Piedalījās tikai abi dalībnieki un tiesnesis. Priekš Andra tas bija slikti. Jo Andris tomēr bija vairāk ekstraverts, tas nozīmē, ka enerģiju smēlās   no tiem, kas bija apkārt. Un otrkārt neliela istaba. Neliela telpa jau  pati par sevi ir nospiedoša. Šādos apstākļos trešajā partijā (Dambretesziņas piezīme: Tā bija otrā partija.) Seibrands iekrīt uz šo pašu kombināciju. Andris daudz nedomājot, pēc tam bija par to galvenie pārmetumi, vienkārši iztaisa šo kombināciju, un izrādās, ka ir negaidīts pretpaņēmiens. (Dambretesziņas piezīme: Nav negaidīts pretpaņēmiens, dāma vienkārši pēc kombinācijas ķerās - divi pret vienu, un Andrim Andreiko paliek par vienu kauliņu mazāk nekā Seibrandam). Un Andris jau pašā mača sākumā zaudēja ļoti svarīgu partiju.

1974.gada Pasaules titula mača otrā partija. 

Tas arī faktiski noteica zaudējumu. Kā Seibrands varēja zināt? Jautājums, uz kuru es nedodu atbildi. Variet paši minēt, bet kad Seibrands 2008.gadā atbrauca uz Rīgu, un mēs tā papļāpājām par pagātni. Tad viņš man uzdeva jautājumu: Kāpēc Andris ar mani vairāk nebija draudzīgs? Tas arī par šo maču viss.

Noslēgums bija Tbilisi atkal, kad notika individuālais pretendentu turnīrs Pasaules čempionātam. Tad situācija bija tāda, ka Andris otrajā vai trešajā kārtā uztaisīja lieku neizšķirtu ar Guido Badiali (Dambretesziņas piezīme: Ar Guido Badiali lieku neizšķirtu uztaisīja Isers Kupermans. Andris Andreiko uztaisīja neizšķirtu ar Franklin Waldring. Šajā gadījumā Andrim būtu bijis labāks koeficents nekā Iseram Kupermanam, ja būtu nospēlējuši neizšķirti. Tad Andris Andreiko būtu trešais, bet Isers Kupermans ceturtais. Pirmie būtu Anatolijs Gantvargs un Harms Virsma. Abiem vienāds koeficents.  Turnīra tabula.) Tas šajā gadījumā bija jau ļoti nozīmīgi. Pēdējā kārta. Andrim jāspēlē ar Kupermanu. Ja Kupermans vinnē, tad viņš iegūst Pasaules čempiona pretendenta tiesības. Iegūst tiesības uz maču. Turpat blakus ir Seibrands. (Dambretesziņas piezīme: Turpat blakus ir Harms Virsma nevis Seibrands) Un viņš tādā gadījumā dabū "garu degunu". Nakts. Zvans no Maskavas. Nesaukšu, kurš zvanīja. Bet ļoti ietekmīga persona. Un Andrim pasaka, tev jāzaudē Kupermanam. Andris mani pamodina: Ko darīt? Es saku: Jāspēlē! Viņš saka tā: Es padomāšu. Pienāk rīts, jāiet uz spēli. Es tagad saku: Nu, ejam! Viņš saka: Pagaidi drusciņ. Es iešu viens. Nu es eju. Sākas kārta. Andra nav. Andris ienāk, grīļodamies, tēlo, ka ir galīgi piedzēries. Tiesneši nepievērš nekādu uzmanību. Apsēžas pie galda. Spēlē. Un iekrīt uz kombināciju. Tātad Kupermans iegūst tiesības uz Pasaules titula maču. Holandieši sašutumā. Rezultātā Seibrands atsakās no mača, jo viņš bija čempions.  Par cik viņš atsakās, tad Kupermans kārtējo reizi kļūst par Pasaules čempionu. Sarīko milzīgas svinības Maskavā. Nu lūk, tā beidzās šis mačs. Andrim dabīgi tas bija milzīgs psiholoģisks trieciens, kas atstāja arī noteiktas sekas.

Kāds bija finišs? Andris izdalīja pirmo trešo vietu PSRS čempionātā. Viņam bija jāspēlē papildus turnīrs. Viņš šo turnīru vinnēja. Pēc tam janvārī notika bruņoto spēku komandu čempionāts. Tur Baltijas kara apgabala komanda aizbrauca, un Andris tur spēlēja. Pēc tam bija paredzēts bruņoto spēku individuālais čempionāts. Komanda aizbrauca mājās, bet Andris palika. Tā bija pavēlēts. Un te ir jāatgriežas atpakaļ, ka savā laikā Kupermana mahinācijas rezultātā Gantvargs - baltkrievs, sacensības notika Minskā, kurš bija gandrīz vai labākais draugs Andrim, kļuva par nāvīgo ienaidnieku. Un tagad Andris Minskā, šajā ienaidnieku ielenkumā. Un viņš sāka tā kā drusku dzert. Bet, atkal jāatgriežas atpakaļ pie vēstures. 1964.gads. Mēs iepriekš zinājām, ka Andris nedrīkst lietot alkoholu. Kā viņš dzer, tā rodas ļoti negatīva reakcija. 1964.gads. Atkal tā nelaimīgā Minska. Notiek Baltijas čempionāts. Baltijas čempionātu Andris vinnē. Zvirbulis ir otrais. Rīkotāji sarīko "rautu" un Andri piedzirda. Pēc tam, kad viņi gāja uz viesnīcu, viņus vēl savāca milicija. Te ir jāizdara viens vispārinājums, ka šādiem talantīgiem dambretistiem ir ļoti jūtīga nervu sistēma. Ka viņiem ir pieejama labāk nekā citiem labā smadzeņu puslode. Bet labās smadzeņu puslodes lietošana ārkārtīgi strauji samazina enerģētiskos resursus. Rezultātā rodās depresija. Un atsevišķos gadījumos izveidojas tas, ko mēs saucam par narkomāniju ar vienu reizi. Šādi mums ir trīs "gabali". Tātad Andris, tad Ļitvinovičs, kurš arī traģiski gāja bojā dzērumā, un Miščanskis, kuru Rīgā piedzirdīja, lai vienkārši viņu izsistu no spēles nākošā kārtā, pielejot alum šņabi. Varat iedomāties. Visi trīs no vienas pirmās reizes kļuva par alkoholiķiem. Armija darīja visu, ko prata, bet vienīgais, kas bija , kad parādās šī krīze, kad drusciņ esi iedzēris, tad tu nedrīksti divas nedēļās vispār pieskārties. Andri vienkārši, ja ceļā vai kaut kur bija ierāvis mazdruscītiņ, tad viņu vienkārši iemidzināja uz divām nedēļām, un viss kārtībā. Vispār Padomju medicīna izārstēt no alkoholisma, narkomānijas nevarēja. Un tā arī bija. Divos vārdos raksturojums, ko tas nozīmē. Tas nozīmē vienu. Tātad literatūrā, ko es esmu lasījis, ka kāds alkoholiķis nolēma, ka viss, es vairāk nedzeršu. Piecpadsmit gadus viņš nebija dzēris. Un tad uz meitas kāzām, kā tu nedzersi, vienu glāzi ieņēma, un aizgāja. Kur ir tā būtība. Jau kara laikā, ja bija ievainojumi, tad sanitāri iešpricēja opiju. Ar to bieži vien pietika. Pēc tam visu laiku to nācās špricēt. Ja to neizdarīja, tad bieži vien karavīrs vienkārši nomira. Ar alkoholismu tik vienkārši nav. Bet viss vienalga. Un, starp citu, viens no paveidiem šīm narkomānijām ir smēķēšana. Ļoti grūti ir atradināties. Jūs pamēģiniet. Mans treneris Nikolajs Jordāns arī bija kaislīgs smēķētājs. Bet atmeta vienā rāvienā. Jo viņam parādījās kuņģa čūla. Un kā uzsmēķē, tā čūla taisās vaļā. Dzīve ir dārgāka. Un atmeta. Pašlaik tā situācija ir tāda, ka ārstēšana notiek, ka ar apomorfīniem vai tamlīdzīgu vielu rada riebumu pret alkoholu. Tas ir viens. Un otrs. Ieliek ampulu. Un kā tu iedzer, tā paliek vēl sliktāk. Nu tāda bija mūsu ārstēšana, un ar to arī beidzās.

Tagad šeit jūs redzat Andra pieminekli Meža kapoos. Tur dambretisti, it īpaši, ja pie mums notiek lieli starptautiski turnīri, tad atnāk arī atcerēties.

Un visbeidzot. Skats no malas. Dabīgi, ka galvenie konkurenti visi stāsta visu, kas viņiem ir izdevīgi. Daži šausmīgi slavina, lai paceltu savu prestižu, ka viņam bija tāds pretinieks. Boriss Feldmanis, mums savulaik žurnālā "Dambrete" bija sadarbība. Viņš ir lielmeistars. Pasaules čempions 100 lauciņu dambretē korospondencē. 2002.gadā arī traģiski gāja bojā. Ko viņš rakstīja savā lapā, kas viņam bija:  Andris bija ārkārtīgi apdāvināts un oriģināls dambretists. Spēlē viņš pastāvīgi centās radīt sarežģījumus, kurus nevarēja precīzi aprēķināt un kam bija nepieciešama intuīcija. Viņš radīja bezkompromisa spēles, kurās, smalki manevrējot, balansēja pāri bezdibenim. Zibens spēlē tā saucamajā "blicā" viņam nebija līdzinieku. Viņš pārsteidza ar neparasto, burtiski elektronisko iespēju aprēķināšanas ātrumu, virtuozo paņēmienu, kā spēli ievirzīt sev vajadzīgajā gultnē. Viņš varēja dot lielmeistariem laiku, atstājot sev tikai vienu minūti katrā spēlē, un tomēr uzvarēt.  Šeit jāpiemin, ka iet runa par turnīriem, kur spēlēja ar mehāniskiem pulksteņiem. Ja "iesēdies pretiniekam astē", tad var panākt, ka sekunžu rādītājs vispār nekustās. Ar elektroniskiem pulksteņiem tas nav iespējams. Noslēguma vērtējums: Andreiko bija ļoti intelektuāls. Viņa spriedumi jauni un oriģināli.  Lūk, ko Andris pats teica , ko tālāk nāksies apspriest: Dambretes spēle ir kā dzīves modelis. Tas ir viens un otrs. Viņa atzīšanās: Atbildīgā partijā pārdzīvoju vairāk kā citi mēnešos. Šeit parādās labās puslodes ekspluatācijas rezultāts.  Pēc PSRS fināliem, kas bija trīs nedēļas, viņam vajadzēja trīs mēnešus, lai "atietu", lai atgūtu spēku. Tas arī pagaidām viss.

Ir Tona Seibranda grāmata par Andreiko un tur ir arī šāda bilde ar Andreiko. Domāju, ka diezgan izsmeļoša bilde par viņu.