17.oktobris – Andra Andreiko Dzimšanas Diena!

Autors: Vladimirs Vigmans

2001.gads

17.oktobris – Andra Andreiko Dzimšanas Diena!


Andris mīlēja spēli uz riska robežas. Kā prasmīgs virves žonglieris, viņš šūpoja virvi no vienas puses uz otru. Varēja sašūpoties, bet varēja arī  zem skatītāju pārsteigtās nopūtas nogāzties zemē. Bet atkal rāpās augsā un turpināja savu dīvaino, bīstamo deju, it kā nekas nebūtu noticis. Viņš ticēja sev. Taču viņa stils jau no paša sākuma izraisīja speciālistu neuzticību. Citi uzskatīja, ka viņa uzvaras bija nejaušas, ka agri vai vēlu šī līdzsvarošanās beigsies slikti. Ko darīt, ir grūti (ja ne neiespējami) atrast nepārprotamu Andreiko stila definīciju. Askombinācija? Neapšaubāmi. Šī bija viņa talanta spilgtākā šķautne. Andreiko radošais darbs izcēlās ar dziļu iespiešanos pozīcijas būtībā. Bija informēts par jaunākajiem teorētiskajiem pētījumiem,  bija fenomenāla atmiņa, un aprēķinu ātrums bija leģendārs. Šķita, ka viņš var visu. Un tajā pašā laikā viņa stils brīžiem izskatījās kaut kā pretenciozs, neveikls. Šo stilu var salīdzināt ar Amedeo Modiljāni (Dambretes ziņas piezīme: Amedeo Klemente Modiljāni bija itāļu gleznotājs un skulptors. Pārsvarā darbojās Francijā. Galvenokārt bijis grafiskais mākslinieks, kļuva pazīstams ar darbiem modernā stilā — maskām līdzīgām sejām un pagarinātām formām. Viņa ievērojamākie darbi ir Nudo seduto su un divano, Madame Pompadour.) zīmēšanas veidu. Jā, un pats Andris jaunībā atgādināja figūru no šī apbrīnojamā mākslinieka zīmējumiem: ar nedabiski izstieptām rokām un kaklu, stūrains, kā asi izteikta ēna …



Amedeo Modiljāni. Portrets Moise Kisling, 1915 .

Bija šaubas – ja nu stila nav vispār? Andris bieži apgalvoja, ka saturīga spēle viņā pozitīvas emocijas neizraisa. Viņš būtībā iebilda pret harmonisku cīņu. Jā, Andreiko katrs gājiens dzima tāpat kā citiem: no izpratnes, zināšanām un aprēķiniem. Un arī ņemot vērā psiholoģiju. “Viņš cīnās nevis ar pozīciju, bet ar pretinieku,” rakstīja Nīderlandes lielmeistars R. Kellers. Patiešām, vienā un tajā pašā pozīcijā Andreiko izvēlējās dažādus plānus. Atkarībā no tā, kurš sēdēja galdiņa otrā pusē. Andris bieži paļāvās uz intuīciju. Tāpēc viņš spēlēja ātri. Un pareizās atbildes bieži atrada nevis viņa pretinieki, bet gan tie, kas analizēja spēli preses centrā. Bet samainiet tos, un Andreiko dotos citu ceļu. Tur slēpās viņa maniere. Kā milža cepure, šāda maniere piestāvēja Andrim pašam, bet citam nokrita no galvas. Varbūt tāpēc Andreiko nebija epigonu. (Dambretes ziņas piezīme: epigons – nievājošs apzīmējums kāda zinātniska vai politiska virziena vai mākslas skolas pēdējiem, neievērojamiem pārstāvjiem, kas pauž savu priekšteču novecojušas idejas un lieto viņu metodes.) Man šķiet, ka Andris ne visai skaidri saprata savu vietu dambretes domāšanas evolūcijā. Viņam nepatika teoretizēt, neuzticējās spekulatīviem secinājumiem un skaļām maksimām. (Dambretes ziņas piezīme: maksima –  noteikti, kategoriski formulēts, parasti morāles, princips.) Grūti bija no viņa kaut ko izraut drukāšanai. Viņš deva priekšroku treniņiem, labāk spēlēja. It kā viņš ņēma vērā Borisa Pasternaka (Dambretes ziņas piezīme: Boriss Pasternaks bija ebreju cilmes Krievijas rakstnieks prozaiķis un dzejnieks, Nobela prēmijas literatūrā ieguvējs. Viņa zināmākais darbs ir romāns “Doktors Živago”.) vārdus: “Citi dzīvajā takā sekos savam ceļa posmam … ” Bet dzejnieka vārdi ir adresēti arī “citiem”, Tiem, kas vēlas un kuriem ir pienākums saprast brīnišķīgā dambretista radošo darbu. Jā, un arī cilvēka dzīvē. “Viņš ir dzimis laimes krekliņā,” teica par Andreiko. Un viņš ir dzimis nežēlīgajā četrdesmitotrajā gadā. Zēnam kara grūtie laiki tika pārpārēm. Bija spītīgs un vardarbīgs savā vēlmē sasniegt savu mērķi. Andreiko pārsteidza ar savu gatavību sacensties ar jebkuru un jebkur. Caurām dienām “blicoja” šahu ar lielmeistaru Aivaru Ģipsli. Atrodoties Romā piedalījās itāļu dambretes turnīrā, ar kuras noteikumiem iepazinās vien dažas minūtes pirms starta. Un uzvarēja!

Anatolijs Gantvargs: Ar ko Andreiko vispirms izcēlās? Asa domāšana, neparasta reakcija, kas bija īpaši apbrīnas vērta, spēlējot laika trūkumā un ātrspēlēs. Mani vienmēr pārsteidza viņa nestandarta pozīciju spēlēšanas vieglums un precizitāte. Kas visiem bija grūti un nesaprotami, viņam, kā likās no malas, bija vienkāršs un skaidrs. Viņā bija ļoti daudz puiciskā. Kādu dienu uz rosīgas pilsētas ielas viņš man piedāvāja skrieties, un mēs skrējām! 1975. gadā Andris veiksmīgi startēja PSRS kausa izcīņā krievu dambretē.

Vjačeslavs Ščogoļevs: Andreiko bija spēlētājs ar izcilu intuīciju un, kas jaunībā ir retums, smalku pretinieka psiholoģisko izpratni, nemaz nerunājot par lieliskām kombinēšanas iespējām, atjautību un asprātību. Bet pašizpausmes valoda viņam bija cīņas valoda uz simtlauciņu galdiņa. Esmu pārliecināts, ka jaunībā viņš jau sapņoja par pasaules čempiona lauriem. Visas domas bija vērstas uz šo virsotni. Un viņš par to cīnījās, nesaudzējot ne sevi, ne pretiniekus. 1962. gada PSRS čempionātā Andreiko zaudēja Valdim Zvirbulim. Pēc tam viņš veselu dienu nerunāja ar savu pirmo mentoru. Es zinu, ka viņš nolādēja nevis likteni un nevis pretinieku, bet gan sevi. No visiem pārbaudījumiem, iespējams, viens no grūtākajiem ir talanta pārbaude. Tas nedod atpūtu, mudina: ātrāk, ātrāk! Andreiko steidzās. Un šīs nežēlīgās sacīkstes atmosfēra tika projicēta uz viņa attiecībām dzīvē. Andris kļuva noslēpumains, nekomunikabls, reizēm skarbs. Daži to uztvēra par augstprātību, dažreiz viņi par to turēja ļaunu prātu. Andris saprata, ka tā ir arī viņa vaina, un vēl vairāk noslēdzās sevī. Diemžēl cilvēks, kurš tiecas uz augstu mērķi, bieži vien ir vientuļš (laicīgiem aizvainojumiem viņam nepalika ne spēka, ne laika), un šādā situācijā nebūs ilgi jāklup. . .

Tons Seibrands: Andreiko bija pazīstams kā izcils taktiķis, bet tajā pašā laikā viņš bija izcils stratēģis. Pat visnegaidītākie viņa gājieni vēlāk guva analītisko apstiprinājumu. Viņš sasniedza virsotni. Taču Andrim pēkšņi likās, ka viņš ir zaudējis savu atbalstu – cīņas mērķi. Un notika dabiska lejupslīde. Bija vajadzīgs laiks, lai paskatītos apkārt, padomātu, “apskatītos, kur tu atrodies”. Un tuvumā nebija neviena drauga, kurš moralizācijas vietā kaut ko banālu pateiktu: “Nekas, Andri. Viss kārtībā. Priekšā vesela dzīve.” Vai vienkārši uzsistu uz pleca . . . “Māksla ir mūžīga, dzīve ir īslaicīga.” Andrim patika atkārtot, ka dambretists vienā spēlē piedzīvo vairāk emociju nekā vidusmēra cilvēks gada laikā. Jā, dzīves mērs nav nodzīvoti gadi. Bet cik daudz vēl Andreiko būtu paspējis izdarīt…


Andra Andreiko tituli:

Pasaules čempionāts – 3 zelti + 2 sudrabi.

Eiropas čempionāts – 4 zelti + 2 sudrabi + 1 bronza.

PSRS čempionātos – 8 zelti + 3 sudrabi.

Starptautiskie turnīri – 10 pirmās vietas + 9 otrās + 1 trešā.