“Studējot augstskolā, viņas neslēpās aiz saviem tituliem.” Māsas-dambretistes - par savu hobiju

17.10.2021

Info: https://minsknews.by/

Par savu hobiju laikraksta “Minsk Courier” korespondentei pastāstīja pasaules un Eiropas čempionātu dambretē uzvarētājas, dvīņumāsas Olga un Darja Fedorovičas.

Bērnu palaidnības

– Jaunībā bijāt princeses vai huligānes?

Daria Fedoroviča: – Huligānes. Dzenājām puikas pagalmā, spēlējām futbolu, kazakus laupītājus, kāpām kokos. Es neatceros, ka mums bija lelles. Bet bija spēļmantiņa mašīna. Vispār, kad mūsu mamma grūtniecības laikā atnāca uz ultrasonogrāfiju, viņai teica, ka viņu gaida puikas. Kopš tā brīža līdz dzimšanas brīdim mūs uztvēra kā puišus. Varbūt tāpēc mēs esam tik kaujinieciskas. Jaunībā daudz jautrojāmies, bet pēc tam kļuvām mierīgākas. Ar prieku valkājām vienādas drēbes, kosmētiku un pat tagad. Vai strīdējāmies dēļ zēniem? Nē, šajā ziņā mums ir dažādi uzskati.

Olga Fedoroviča: – Bērnībā mēs izcēlāmies ar komandas darbu. Vienai radās idejas, otra palīdzēja īstenot. 3-4 gadu vecumā  pa logu metām rotaļlietas, sitām glāzes. Vecākiem ar mums nebija viegli, grūti bija izsekot diviem nerātniem bērniem uzreiz.

– Kas tevi atveda uz dambreti?

O. F .: – Draudzene. Tā bija dambretes sekcija. Sākumā mēs devāmies  kompānijas pēc. Neviena neiedomājās, ka pēc kāda laika mūsu hobijs varētu pāraugt par kaut ko nopietnu. Mūsu pirmais treneris Grigorijs  Kravcovs ir īsts dambretes amatieris. Viņš iemācīja mums spēles skaistumu un ieaudzināja mūsos mīlestību pret to. Profesionālā pilnveide notika Kirila  Khainyuk vadībā šaha un dambretes republikāniskajā olimpiskās sagatavošanas centrā.

D.F .: – Es atceros pirmās sacensības, kurās mēs sacentāmies par Minskas Maskavas rajonu. Visas komandas sastāvēja no trim zēniem un vienas meitenes. Mūsējā komanda bija pilnībā nokomplektēta ar jaunām dāmām. Neskatoties uz to, mēs uzvarējām, un viņi mums pievērsa uzmanību. Pēc tam devāmies uz republikas turnīru Oršā. Guvām daudz pozitīvu iespaidu. Lai gan ne bez sakāvēm.

– Vai pēc zaudējumiem ir bijušas asaras?

O. F .: – Protams! Un vairāk nekā vienu reizi. Ir labi, kad māsa ir blakus! Vienmēr var apskaut, atbalstīt viens otru ar īstajiem vārdiem. Piemēram: dambrete nav svarīgākais dzīvē! To no trenera dzirdi reti. Un tā nav viņu vaina, jo viņi strādā rezultāta dēļ. Kaut arī šāda “vieglprātīga” attieksme mums bieži vien palīdzēja psiholoģiski atgūties pēc smagām sacensībām.

Studentu prieki

– Vai ir grūti spēlēt vienai pret otru?

D.F .: – Sākumā mēģinājām sacensties savā starpā, un bieži gadījās, ka kāda uzvarēja. Bet māsas mums vienmēr ir bijušas augstāk par spēli, medaļām un tituliem. Tāpēc 99% savstarpējo spēļu uzvarējusi draudzība.

O. F .: – Mēs trenējamies atsevišķi, izmantojot klēpjdatoru. Mēs uzlabojam savas profesionālās prasmes pret cienīgiem konkurentiem īpašās spēļu platformās. Un tad mēs pārrunājam un analizējam kopā aizvadītās spēles. Starp citu, kad mēs mācījāmies skolā, mēs viena otrai palīdzējām. Man labāk padevās eksaktās zinātnes, Dašai – valodas, literatūra. Katra pildīja savu mājasdarbu.

– Divatā izvēlējāties augstskolu un fakultāti?

D.F .: – Ne īsti. Kad pabeidzām skolu, mēs nezinājām, kur vēlamies doties. Domājām par Baltkrievijas Valsts fiziskās kultūras universitāti. Un mūs paņēma bez pārbaudes rezultātiem – par sasniegumiem. Es tomēr izvēlējos tautsaimniecību. Olja ieradās iesniegt dokumentus Fizkultūras universitātē, taču pēdējā brīdī pārdomāja. Tā abas nonācām tautsaimniecībā: es pieteicos Starptautisko ekonomisko attiecību fakultātē, mana māsa – Ekonomikas socioloģijas un uzņēmējdarbības psiholoģijas katedrā.

O. F .: – Kad notika testēšana, Daša mani pārliecināja  testēt vēsturi. Tas izrādījās jautri: manas skolas zināšanas bez papildu apmācības bija pietiekamas, lai iegūtu 50%. Es iestājos Baltkrievijas Valsts ekonomikas universitātē un atšķirībā no māsas nezināju, kurā nodaļā pieteikties. Mēs iepazināmies ar puisi universitātē, kurš ieteica jaunu nodaļu – ekonomikas socioloģiju un uzņēmējdarbības psiholoģiju. Man tā iepatikās. Nokārtoju ieskaites nepieciešamajos priekšmetos, tai skaitā vēsturē.

– Kā apvienojāt studijas nesportiskā augstskolā ar treniņiem un turnīriem?

D.F .: – Neslēpāmies aiz saviem tituliem. Centāmies visam sekot līdzi. Uz turnīriem ņēmām līdzi mācību grāmatas. Tiesa, ne vienmēr tās atvērām. Atceros, man bija jāraksta diploms, un mums ir turnīrs. Paņēmu līdzi materiālus, bet slodze izrādījās tāda, ka nevareju neko darīt. 

Pieaugušo dzīve

– Vai plānojat trenēties?

O. F .: – Mēs par to domājām. Man būtu interesanti strādāt ar maziem bērniem. Mūsu sporta veidā jaunāko vecuma grupu sauc par Cerību. Lieliska definīcija, jo jebkura sporta veida nākotne slēpjas jaunajos talantos, kuru mums Baltkrievijā ir ļoti daudz.

D.F .: – Papildus tautsaimniecībai mēs absolvējām treneru kursus Fiziskās kultūras universitātē. Mācīties nebija grūti, jo mums ir tituli, zināma sportiskā pieredze aiz muguras. Lai gan bija daži kuriozi momenti, piemēram, kursa darbu atkārtošana par dambreti.

– Pavadāt brīvo laiku kopā?

D.F .: – Bieži. Mums patīk ceļot. Koronavīrusa pandēmija uz laiku apturējusi starptautiskos ceļojumus. Un mēs sākām vairāk interesēties par savu valsti. Šī gada pavasarī citas baltkrievu dambretistes Veras Hvaščinskas pavadībā veicām unikālu pārgājienu pa Poļesjes purviem. Attiecīgi aprīkotas: zābaki, lietusmēteļi, siltas drēbes. Mēs satikām brīnišķīgus cilvēkus. Viens no viņiem, ornitologs amatieris, daudz un interesanti stāstīja par putniem, pārsteidza par spēju viegli atrast kontaktu ar meža purvu iemītniekiem.

OF: – Runājot par starptautiskajiem ceļojumiem, mani ļoti iespaidoja Šanhaja – pilsēta no nākotnes. Atceros debesskrāpjus, augstus tiltus, superātru pilsētas vilcienu. No tuvākajiem plāniem – apmeklēt Meksiku ar maiju piramīdām, izmēģināt vietējos ēdienus, kas tiek slavēti par asajām garšvielām.

Uzziņai

Abām māsām ir starptautiskās lielmeistares tituls, vairākkārt kļuvušas par pasaules un Eiropas čempionātu godalgoto vietu īpašniecēm. Pasaules rangā 100 lauciņu dambretē  Olga ieņem 6.pozīciju, Darja – 13.pozīciju.

Pāvela Rusaka fotogrāfijas