Donāts Kondrovs
Donāts Kondrovs (1932 - 16.03.2023).
2020.gada sporta laureāts Donāts Kondrovs. Ilggadējs Maltas dambretes kluba treneris, savulaik viens no aktīvākajiem dambretes sacensību organizētājiem gan Latgales, gan Latvijas mērogā.
2009.gadā rezeknesnovads.lv rakstīja: Dambretes klubs „Malta” reģistrēts Latvijas Tieslietu ministrijā 1994. gada 14. martā. Klubam 2009. gadā tika atzīmēta 15 gadu jubileja. Klubs „Malta” šobrīd ir vecākais dambretes klubs Latvijā. Tas galvenokārt strādā ar jauniešiem no trīs Maltas skolām un ir tieši pakļauts Maltas bērnu un jauniešu centram. Ilggadējs dambretes kluba prezidents ir Donāts Kondrovs.Klubs organizē dambretes sacensības ne tikai Maltā, bet arī citviet Rēzeknes novadā un Latgalē. Sadarbojas ar Daugavpils pilsētas, Preiļu, Līvānu un Viļānu dambretistiem. Rīko sacensības trīs dambretes veidos: simtlauciņu jeb starptautiskajā, krievu (64) un poļu – brazīliešu (64) dambretē. Kluba vadībā ik gadu notiek Latgales jauniešu čempionāti krievu un simtlauciņu dambretēs.
Pirmais Latgales jauniešu čempions bija Sergejs Seļakovs no Maltas. Latgales jauniešu čempionu godā ir bijuši Aivars Naglis, Ainārs Romančuks, Sergejs Suharevskis, Guntis Šmauksteļs, Aleksandrs Kozlovs, Juris Dombrovskis, Normunds Ančupāns, Valdis Puķjānis, Aigars Runčis, Valdis Melders, Raivis Vasilevskis, Igors Cvetkovs.
Arī meitenes no dambretes kluba „Malta” ir bijušas Latgales jauniešu čempiones. Tās ir Inta Livdāne, Inese Cible (Babre), Ligita Skudra (Gritāne), Ilona Zvīdriņa, Kristīne Oļševska, Olga Smirnova, Ina Jansone un Inese Krasutina. Latvijas čempionu godā ir bijuši kluba biedri Artemijs Švecs, Anita Kjarkuze un Nikita Jaudzems. Kluba Goda biedri ir Viktors Kancāns (miris), Zoja Golubeva, Guntis Valneris, Igors Sorokins, Ligita un Ilgvars Gritāni, Donāts Kondrovs.
Klubs regulāri piedalās Rēzeknes novada Bērnu – jaunatnes sporta skolas organizētajās sacensībās. Katru gadu maijā klubs organizē Rēzeknes novada jauniešu atklāto čempionātu 100 lauciņu dambretē, kas veltīts Andra Andreiko piemiņai. Jūnija pēdējā sestdienā notiek sacensības veltītas Ērikam Pizānam. Jūlija pēdējā dekādē klubs organizē Donāta Kondrova dāvāto balvu izcīņu. Tiek aicināti dambretisti – Donāta Kondrova bijušie un tagadējie audzēkņi. Arī Latgales jauniešu čempionātus bieži organizē un vada dambretes klubs „Malta”.
Attēlā Donāts Kondrovs (trešais no labās) 2013.gada 22.aprīlī, kad ieguva 2.vietu Rēzeknes novada atklātajā čempionātā 64 lauciņu dambretē. Info:delfi.lv.
Attēlā Donāts Kondrovs otrais no kreisās 2009.gadā savu audzēkņu vidū.
Tuvojas 1. septembris, tāpēc publicējam interviju ar nopelniem bagātu skolotāju ar vairāk nekā pusgadsimta stāžu Donātu Kondrovu
Kā vecākais brālis
Maltas Goda pilsoni, skolotāju ar vairāk nekā pusgadsimta stāžu, Latvijas vecākā dambretes kluba dibinātāju Donātu Kondrovu sarunai ieteica viņa audzēkņi, kuriem viņš iedevis vairāk par matemātikas un fizikas zināšanām – mācījis atļauties būt pašam. „Protams, patiku skolēniem, nevienu jau pa šiem gadiem kaktā neesmu ielicis, bet pats gan skolas laikā klasē uz ceļiem esmu stāvējis,” smejas pieredzējušais skolotājs. Viņa atmiņu stāstā, neskatoties uz ideoloģijas maiņām dzīves laikā, atklājas spēja vienmēr palikt ar savu pārliecību.
„Atbrīvotāju” laiks
„Es tiešām skolā esmu stāvējis uz ceļiem visu priekšā. Mēs tolaik dzīvojām vienā Černostes ezera galā, bet skaisti nosauktā Purvmalas skola bija divus kilometrus pāri ezeram, otrā galā. Vecais Kārlis, 30. gados braukādams pa Latviju, bija ieteicis skolas, kas neatrodas lielākos centros, pārsaukt smalkākos vārdos. Tāpēc skolu Vainovā sauca par Druvmalas skolu, Vertukšņā – par Ziedukalna skolu. Bet savu latgalisko identitāti dzimtajā izloksnē saglabājuši esam, pie mums vēl pēc runas atšķir – rozentavietis vai feimanietis pēc izcelsmes. Kur rozentavietis teiks slāviskāk rozpleist, rozjukt, tur feimanietim būs sapleist, sajukt. Feimanieši vispār runā savādāk, noraujot galotnes nost kā tāmnieki: Es īš iz mež, nūgīžš vīn prīd, sataiseiš vīn siļ.
Man sanāca sākt iet skolā kara laikā, sarkanie „atbrīvotāji” bija prom, pelēkie – klāt. Kā vieniem, tā otriem sevi patika saukt par atbrīvotājiem. Par pirmajiem pat vietējie kaimiņu krievi asprātīgi smējās: „Tiešām atbrīvotāji – mūs atbrīvojuši no govīm un no mantas.”
Kara laikā mums nebija ne radio, ne pulksteņa, bija tikai kalendārs. Laiku noteicām pēc saules lēkta. Ja bija apmācies, tad bija grūtāk. Reiz aizgāju uz skolu, kad stunda jau bija sākusies. Tolaik visas četras klases mācījās vienā telpā un visiem stundu vadīja viens skolotājs. Lai arī mācījos uz vieniem pieciniekiem, mani nolika stāvēt uz ceļiem līdz stundas beigām. Tie nebija tādi laiki, ka varētu par to kādam sūdzēties. Skolotājs, bazneickungs, ērģelnieks, ārsts – tie arī manā bērnībā bija sevišķi cilvēki.”
Skatāmies to laiku fotogrāfijas. Vienā redzams, kā Donāta mamma slauc milzīgu, dīvaina izskata govi. „Tā ir vēsture. Pēc kara pa Daugavpils–Rēzeknes šoseju no Vācijas veseliem bariem dzina lopus. Viena otra gotiņa bija tik nomocīta, ka tālāk vairs nevarēja paiet. Tēvs paņēma mūsu telīti un aizgāja uz šoseju iemainīt pret govi. Atveda mājās lielu raibu govi, kura bija nodzīta līdz pēdējam. Atkopās un deva ļoti daudz laba piena ar lielu tauku procentu. Mamma Maltas tirgū nevarēja pārdot sviestu, teikuši, ka esot ar burkāniem krāsots.
No Vācijas kājām gāja arī cilvēki. Viena meitene palūdza pie mums atpūsties, patiesībā viņai pat nebija, kur iet. Oļa bija no Krievijas aizvesta uz Vāciju darbā, pēc kara palaista brīvībā, lai iet, kur acis rāda. Tā Oļa pie mums nodzīvoja četrus gadus, līdz viens vietējais viņu apprecēja.”
Skolotājs nejaušības dēļ
„Skolotājs no manis sanāca vienas nejaušas sagadīšanās dēļ. Bet, pirms to izstāstu, palauziet galvu par jautājumu, kas varētu būt kopīgs Kondrovam ar kardinālu Pujātu. Gudrība? Nav instrumenta, ar ko pilnībā izmērīt gudrību. Abi katoļi? Arī pareiza atbilde. Bet ir viens noslēpumains fakts. Pujāts pabeidza Rēzeknes 1. vidusskolu trīs gados toreizējo četru vietā, bet Kondrovs – Maltas vidusskolu trīs gados. Sanāca, ka 10. klasē nebiju gājis. Tā kā skolu beidzu ar teicamām sekmēm matemātikā, stājos universitātē. Bet jau iestājeksāmenos konstatēju, ka man stipendijas nebūs. Mēs tādu bariņš, kam nebūs stipendijas, pa to pašu Raiņa bulvāri aizgājām dažas mājas tālāk uz pedagoģisko institūtu (šobrīd LU Matemātikas un informātikas institūta ēka – S. Ū.). Bet tur arī pirmo pusgadu stipendiju nemaksāja, bet atpakaļ vairs neiesi.
Tiku darbā Līvānu 1. vidusskolā, vēl nepabeidzis institūtu, tad trīs armijas gadi.
Pa šo laiku institūtu likvidēja un pievienoja universitātei. Studijas Daugavpilī pabeidzu.
Pēc armijas strādāju Druvmalas, tad Ziedukalnu skolā, tās reformu rezultātā slēdza, mani pārcēla uz Pušu. Kad Maltas vidusskolas direktors Jāzeps Rupainis aicināja pie sevis, labprāt piekritu. Visās četrās skolās biju arī direktora vietnieks mācību darbā. Tas gan nav nekāds joks, bet atbildība.”
Savi principi
„Man skolā bija pašam savi pedagoga principi. Pirmkārt, ne katrs bērns var zināt matemātiku uz „teicami”. Bet viņš var darīt labi ko citu. Vienam no maniem skolēniem matemātikā bija knaps trijnieks, bet viņš rakstīja dzeju. Lai attīsta sevi jomā, kas padodas.
Esmu mammai un tētim vienīgais dēls, tāpēc saviem skolēniem centos būt tāds kā vecākais brālis. Tāpēc, otrkārt, man bija netradicionāli gājieni, kā, piemēram, tālspļaušanas sacensības. Ar savu audzināmo klasi izbraukājām Latgali. Pirmais brauciens ar velosipēdiem bija apkārt Vertukšņas ezeram, 7. klasē jau braucām apkārt Rāznai. Nākamajos gados izbraucām Raiņa vietas. Tolaik uz ceļa sevišķas satiksmes nebija. Nobraucām aiz Maltas kilometrus septiņus, īsa atpūta un sacensības: visi rindiņā, un kurš tālāk aizspļaus. Un tā visi kolektīvi spļāvām uz priekšu, es kā klases audzinātājs arī ar visiem reizē. Tie jau bija mani eņģelīši. Cukurbietēs nopelnījām naudiņu autobusam un aizbraucām ekskursijā uz Kijevu. Pēdējā vidusskolas klasē ar vilcienu devāmies uz Maskavu.
Nepedagoģiski izklausās, bet, ja dzērām alkoholu, tad mēs visi dzērām. Reiz ar velosipēdiem aizbraucām uz Sauleskalnu. Tur, kafejnīcā „Dridzītis” nekā nebija – ne limonādes, ne kvasa, tikai alus. „Skolotāj, dzert gribas! Skolotāj, dzert gribas!” man apkārt sauca. Domāju – atļaušu viņiem, kāds pastāstīs Rupainim, mani ar kaunu izmetīs no skolas. Beigu beigās vienu kausu uz diviem atļāvu, bet tie bija litra tilpuma kausi. Ar kādu prieku eņģelīši izdzēra! Kaut viens būtu direktoram pastāstījis, neviens.
Treškārt, par disciplīnu stundā nerājos. Ja nodarbojās ar ko citu, nepaklausīgiem skolēniem esmu metis ar krītu. Parasti sanāca precīzs trāpījums, un neko neteicu. Tas vienkārši nozīmēja – klausies, ko runāju!”
Izdevušās laulības recepte
„Viens no maniem daudzajiem skolēniem ir nozāģējis ceļmalas krustu, kas vēl aizvien nav atjaunots. Tādi momenti sāpina. Bet ir bijuši ļoti aizkustinoši brīži. Kad mājās ārstēju lauzto gūžu un biju mazkustīgs, viens no maniem eņģeļpuikām atveda man savu līgavu parādīt. Zvans pie durvīm, atveras durvis – tur jaunais pāris, līgava kā balta kupena. Ar dzīvesbiedri Klāru esam bijuši par vedējiem 33 pāriem. Diemžēl trīs no viņiem ir izšķīrušies. Esmu veco laiku cilvēks, agrāk tāda lieta kā šķiršanās bija ārkārtīgi reta. Tagad jau savādāks laiks. Saiet kopā, apošņājas un izšķiras.
Mums ar Klāru (19.02.2019. Klāra aizgāja mūžībā – red.piebilde) laulības dzīvē vislabākie brīži bija tad, kad abi varējām sarunāt ko kopīgu. Kad viens uzņemas būt par komandētāju, vairs īsti nesanāk. Otram tad atliek vien ironiski smieties, ka viņu ļoti labi komandē.”
Draugos ar šahu un dambreti
„Dambrete, protams, atkal ir nejaušība. Mans matemātikas skolotājs Viktors Meirāns bija viens no stiprākajiem šahistiem Latgalē. Kad atnācu strādāt uz Vertukšņu, mēs Ziedukalna skolā atkal satikāmies. Mums izveidojās tradīcija, no rīta atnākot uz skolu, uzspēlēt šaha partiju. Tāda rīta rosme prātam. Komandu sacensībās Latgalē dabūjām pirmo vietu. Bija jābrauc uz Rīgu, uz republikas turnīru. Sporta pārvalde mums nepiešķīra naudu, arī turpmākajiem turnīriem nesolīja. Un nevajag! Šahu malā!
Pārgāju uz citu sporta veidu – dambreti. Tā vadīju dambreti Ziedukalna skolā, tad Pušas un Maltas skolā. Visās trīs vietās izdevās izveidot spēcīgas komandas – mēs bijām vieni no labākajiem Latvijā. Spēlējām krievu dambreti, kuru parasti visi spēlē, simtlauciņu dambreti un poļu-brazīliešu variantu. Tam ir simtlauciņu noteikumi, tikai mazais galdiņš 8x8. Angļu-amerikāņu dambreti jeb čekeru nespēlējām.
Maltā organizējām pirmo sabiedrisko dambretes klubu, tādi sāka veidoties Kuldīgā, Jēkabpilī. 1994. gada martā klubu reģistrēju Tieslietu ministrijā, viens no skolēniem tika ievēlēts par kluba prezidentu. Ieguvām oficiālu statusu, paši organizējām sacensības, piedalījāmies starptautiskos turnīros, aicinājām ciemos labākos dambretes spēlētājus. Šogad klubam sanāk pat jubileja.
Kuldīdznieku Rūdolfu Tomasu satiku Eiropas čempionātā: „Vecais Kondrov, tu vēl dzīvs, tu vēl kūpini?” Bet pats Sāremā turnīrā nomira pie dambretes galdiņa.”
Par smēķēšanas atmešanu
„Sen vairs nekūpinu. Pirmos dzīves 20 gadus nesmēķēju, pēc tam 20 gadus smēķēju, tad padomāju, padomāju – varbūt jau gana pīpēts. Lādītē saliku cigaretes „Mokka”, lādīti noliku tur kaktā. Un negribas. Pedagoģijā ir tāds termins kā apzinīgā disciplīna. Ja tu esi pārliecināts, ka to nevajadzētu darīt, tad sanāks viegli. Bet, ja vēl neesi pārliecināts līdz galam, tad kaut kur aiz stūra, citiem neredzot, sapīposi, vēl kaut kur kaut kad. Bet es sev stingri pateicu: „Donāt, varbūt jau pietiek?”
Kā ar skolēniem? Es uzskatu, ka to, kas pats ir gana saprātīgs, daudz mācīt un pamācīt nevajag. Katram motivācija ko darīt vai nedarīt jāatrod pašam.”
Kā atrast pareizo dzīves ceļu?
„Tas ir ļoti nopietns jautājums. Esmu pārliecināts, ka cilvēkam ir sargeņģelis, bet tad arī jātic. Visas reliģijas it kā aicina ticēt tam, ko mēs neredzam un nezinām. Ja cilvēks to var, tad sanāk. Man dzīvē ir bijuši trīs spilgti gadījumi. Esmu pārliecināts, ka tās nebija vienkāršas sagadīšanās, vienam cilvēkam tā visa būtu par daudz.
Kara laikā slidu nebija. Bija uztaisītas nelielas ragaviņas. Ar garāku kārti, nagla galā, atgrūdos – un aiziet, ne sliktāk kā ar slidām slīdēja. Viens un divi pāri ezeram. No skolas, tā braukdams, pāris reižu nokritu. Ezers nebija vienādi aizsalis. Sniegs, tad atkal gluds. Ja brauktu lēnāk, apbrauktu. Bet es ļoti ātri, un iekritu sniegā. Dzirdu, ka laikam ledus lūza, bet neielūza. Atbraucu uz mājām. Vakarā kaimiņu puika aicināja – brauksim līdz salai, pēc tam kurš kuru apsteigs. Aizbraucām līdz salai, pēc tam sacentāmies. Apdzinu savu draugu, iekritu sniegā un ielūzu. Par laimi, mums bija koki, ar ko atgrūsties, par štikiem saucām. Tās bija vāciešu teltenes – apvirpots koks, tajā metāla konuss. Tās mēs izmantojām braukšanai. Draugs lēnām man pietuvojās, padeva savu štiku un izvilka ārā. Tas bija pirmais gadījums.
Otrais gadījums jau bija krietni vēlāk. Ružinā nopirku mājiņu, bija ideja uztaisīt pirti. Ezers klāt, labs ūdens – viss kārtībā būtu. Stabos salikta, skatos, lodziņa rāmi vajag pirtiņai paņemt. Nepaskatījos, ka brālēns, kurš man palīdzēja, jau to galu atvēris vaļā. Eu, siena man iet virsū ar visu to rāmīti! Es mukt, bet aizķērās kāja. Siena tiešām uzkrita, salauza gūžu, izmežģīja kāju. Aizrāva mani ar ātrajiem uz Rēzekni, Viļānos mani ārstēja, ārsts smaidīja: „Donāt, tu laikam iztiksi bez operācijas.” Izrādās, atlūzušais kaula gabals mežģījuma laikā nostājās savā vietā. Ilze tolaik bija studente, aizveda rentgenuzņēmumu vienam medicīnas zinātnes spīdeklim. Tas teicis, ka tā gadoties no dažiem simtiem reizi.
Trešais gadījums notika, kad zāģējām sausās priedes Dubānos. Nozāģētā priede nekrīt, noņemam vēl vienu pagali nost, uz leju slīd, bet nekrīt. Tieši tad, kad es bēgu, priede krita man pakaļ. Pakritu, priede virsū. Guļu, esmu vēl dzīvs, bet jau domāju, ka laikam ratiņkrēslā palikšu. Izrādās, ar vienu zaru man mazliet noskrāpēta muguras āda. Vairāk nekā. Es pēc tam to vietu pētīju, biju pakritis iedobītē. Tā bija trešā reize, kad sargeņģelis izglāba. Nenoslīku, kaula gabals nostājās savā vietā, iekritu bedrē, kad priede uzkrita virsū. Es tāpēc domāju, ka cilvēkam ir sargeņģelis. Citi sauc par likteni un citādi, bet man ir savi uzskati par šo lietu.”
Par savu gadu skaitu Donāts saka – 69, bet ar piebildi, ka esot tautas, kas visu lasa no labās puses uz kreiso. Reizēm pieeja no citas puses padara dzīvi ievērojami interesantāku. Šobrīd Donāts aizrāvies ar japāņu mīklu kvadrātiem, aizvien braukā uz Rēzekni dziedāt senioru korī „Septiņkalne”, viņam tur pienākoties sudraba medaļa, jo pēc gadiem ir otrais pēc vecuma. Donāts vienmēr bijis sabiedriski aktīvs. Atmodas laikā iesaistījies Tautas frontē, bet nevienos laikos nebijis politiskās partijās. Donāta tēvam bijis labi pazīstams latgaliešu politiķis Francis Trasuns, kurš viņu aicinājis stāties savā partijā. Tomēr Kondrovs noteicis, ka nekādā partijā nestāsies: „Un tev, dēls, nevajadzētu.”
Sandra Ūdre
Žurnāls A12
Foto: Māris Justs, Donāta Kondrova personīgais arhīvs
Sandra Ūdre, Maris Justs,
Maltas pagastu apvienība, Maltas vidusskolas skolēnu pašpārvalde, Rēzeknes novada pašvaldības Izglītības pārvalde