Iebrukums centrā klasikā 100 l

Klasiskā pozīcija vienai no pusei var izrādīties neizdevīga. Tādos gadījumos jācenšas mainīt spēles gaita. Bieži klasiskā pozīcija nav izdevīga, jo pozīcija ir pārāk attīstīta. Tādos gadījumos visefektīgākais plāns ir centra pārņemšana. Doto stratēģiju bija noslīpējis līdz ideālam 1972-1973 pasaules čempions Tonijs Sijbrands. 

Baltiem ir daudz rezerves gājienu. Tādēļ melniem nav izdevīgi spēlēt 1…17-21 un pēc 2.33-28 iegūt klasisko pozīciju. 1… 17-22! Sākas stratēģiskā cīņa: melnie uzbrūk flangam 17-22 veidā, cenšoties izrauties centrā; baltie tikmēr gaida momentu, kad varēs nospēlēt 33-28, lai izveidotu klasisku saistību. 2.41-36 22×31 3.36×27 12-17! 4.46-41. Sliktāk 4.33-28, jo seko 4…17-22 ar aktīvu pozīciju. 4…8-12 5.33-28. Baltie tomēr ieguva klasisko pozīciju. Bet melnie tam iebilst 5…3-8! Sijbrands nebaidās izbīdīt “zelta kauliņu”, lai nostiprinātu kolonnas, kas nepieciešamas uzbrukumam. 6.41-36 17-22! 7.28×17 11×31 8.36×27 23-28!  Ļoti enerģisks uzbrukuma turpinājums. Varēja turpināt 8…12-17 9.47-41 17-22 10.41-36 22×31 11.36×27 8-12 12.39-33 12-17 13.33-28 7-11 ar sekojošu 14….17-22 un 15….18-22. 9.32×23 19×28 10. 38-33 18-22 11.27×18 13×22 12. 43-38 8-13 13.40-34 16-21! 14. 44-40 6-11 15.35-30 11-17 16.30-25 2-8 17.34-29 21-27. Melnie ieguva lielu pārsvaru centrā un pēc tam arī uzvarēja. Šim plānam, lai pārņemtu centru, kad seko uzbrukumi 17-22 (baltiem – 34-29), ir milzīga nozīme klasisko pozīciju izspēlē. 

Izmantotā literatūra: E.Bužinskis, J.Šauss “Starptautiskās dambretes teorija un praktika”, 1985