Dambrete man atklāja pasauli
J. Eiduka foto
Lauku avīze, nr. 36 05.05.1995
Autors: I.Jurisons
Kaspars Ernstsons mācās Rīgas 1. ģimnāzijā un teicami spēlē starptautisko dambreti.
Pagājušā gada beigās pasaules kadetu meistarsacīkstēs Francijā viņš izcīnīja bronzas medaļu, bet nesen tādu pašu godalgu ieguva arī Latvijas pieaugušo čempionātā. Redzot dambretistu cīņas, dažs iedomājas, ka viņi ir noslēgti ļaudis, kuriem dzīvē bez spēles nekā cita nav. Par to, vai tā ir, varat pārliecināties sarunā ar K. Ernstsonu. Intervētājam ir tikpat gadu, cik intervējamajam — sešpadsmit.
— Liekas, pirms dažiem gadiem mēs katrs savā komandā varētu būt tikušies basketbola laukumā, bet tagad tu, lai gan esi basketbolista augumā (1,88 m), spēlē dambreti. Kādēļ notika tik pretēju sporta veidu maiņa?
— Jā, kad mācījos pirmajā klasē, uz mūsu skolu atnāca treneris Juris Visockis, kurš meklēja jaunus audzēkņus savai sporta skolai. Es piekritu un basketbolā notrenējos četrus gadus, taču tad vairāku personisku iemeslu dēļ biju spiests aiziet. Nebiju nemaz tik slikts spēlētājs, bet… ja tobrīd man kāds pateiktu, ka spēlēšu dambreti, es droši vien neticētu. Ārsts man aizliedza veselu gadu nodarboties ar fiziskajiem sporta veidiem, taču manī laikam mīt īsti sportisks gars, kas toreiz neļāva visu pamest. Biju nolēmis to gadu uzspēlēt dambreti un tad atgriezties basketbolā, tomēr notika citādi. Mans dzīves princips — mūžīgs tas, kas mūžīgi mainās.
— Un tomēr — komandas spēle pret individuālo!
— Pēc dabas esmu ļoti emocionāls, tādēļ man labāk patīk individuālie sporta veidi, un kādu laiku trenējos arī tenisā. Ja manis dēļ zaudē komanda — 15 cilvēki —, tad ļoti pārdzīvoju, turpretī dambretē man zaudējumu neviens nepārmet. Ja uzvaru, draugu, ar kuriem dalīties priekos, man netrūkst.
— Daži apgalvo, ka dambrete nemaz nav sports. Ko tu par to domā?
— Esmu šādiem cilvēkiem prasījis — kas tad dambrete ir? Neviens man tā īsti nav varējis pateikt. Manuprāt, sports neaprobežojas tikai ar to, kurš ātrāk skrien, augstāk lec un precīzāk met, sports prasa arī aprēķinu un prasmi loģiski domāt. Oficiāli dambrete atzīta par sporta spēli, un es pievienojos šādam uzskatam. Ja nākotnē būs kāds precīzāks atzinums — lūdzu, es tam piekritīšu.
— Kad un kas tev iemācīja spēlēt dambreti?
— Parasto dambreti iemācījos mājās, kad, mazs būdams, šad tad spēlēju ar vecākiem. Starptautisko dambreti man ierādīja mans pirmais treneris Māris Mitenbergs, kura vadībā uzsāku nopietnus treniņus.
— Kā atšķiras abas dambretes?
— Parastā ir 64 lauciņu dambrete, kur katram spēlētājam ir 12 kauliņi. To izgudroja un spēlēja tikai bijušās PSRS valstis. Bet starptautisko dambreti atzīst visā pasaulē. Tā ir simtlauciņu dambrete, ko spēlē ar 20 kauliņiem. Ir arī nelielas atšķirības noteikumos.
— Kas ir tavs tagadējais treneris, un kā notiek treniņi?
— Nu jau trīs gadus trenējos pie Jāņa Rimšas, kuru uzskatu par vienu no labākajiem starptautiskās dambretes speciālistiem Latvijā. Treniņi ir trīs četras reizes nedēļa, katrs ilgst četras vai piecas stundas. Pirmo pusotru stundu risinām kombinācijas, lai trenētu aprēķinu, kas nepieciešams katram dambretistam. Seko interesantāko un sarežģītāko partiju analīze. Treniņa noslēgumā spēlējam tā saucamo blicu — dambreti ar saīsinātu apdomās laiku. Oficiālās spēlēs nereti nākas nokļūt laika trūkumā, un tad palīdz ātra un precīza domāšana, kuras treniņam ir “blics”.
— Vai tevi ietekmē tas, ka Latvijā bijuši un ir slaveni dambretes meistari — Andris Andreiko un Guntis Valneris?
— letekmē gan, sevišķi starptautiskos turnīros. Nedrīkstu izgāzties kā “veca sēta”, jo mani uzlūko kā dambretes lielvalsts Latvijas pārstāvi, tātad — potenciāli spēcīgu spēlētāju. Protams man ir arī personiska vēlēšanās neatpalikt no slavenajiem priekštečiem, nest Latvijas vārdu pasaulē.
— Cik bieži tev iznāk piedalīties turnīros?
— Gadā spēlēju apmēram desmit nopietnos turnīros. Katrs ilgst aptuveni pusotru, divas nedēļas un prasa daudz fiziska spēka, tādēļ nepieciešama atpūta. Reāli tai varu ziedot vienu mēnesi gadā, parasti vasarā, taču ilgi slinkot nedrīkst, lai nezaudētu sportisko formu.
— Kā dambrete ietekmē tavas mācības, un ko par tavu aizraušanos saka skolotāji?
— Atklāti sakot, mācībām atliek maz laika, jo dambrete ir ļoti darbietilpīga. Atšķirībā no daudziem fiziskajiem sporta veidiem, kur dažreiz pietiek ar parastu rīta rosmi, dambrete prasa daudz nopietnāku darbu mājās, jo treniņos visam laika nepietiek. Skolotāji īpašu pretimnākšanu neizrāda. Vispār mūsu ģimnāzijā sevišķi neatbalsta nekādas aktivitātes ārpus skolas. Daudzi mani skolas biedri pakļāvušies spiedienam un pametuši savas nodarbības.
— Vai jūti lielu atšķirību, ja jāspēlē ar vienaudzi un pieaugušu meistaru?
— Dambrete ir viens no retajiem sporta veidiem, kur vecumam nav izšķirošas nozīmes. Dažāds varbūt ir vienīgi spēles stils — pieaugušie spēlē uzmanīgāk, ar apdomu, bet jaunie sāncensim liek pretī azartu un cīņas sparu. Personiski man ir vienalga.
— Kādos starptautiskos turnīros esi piedalījies, ar kādām sekmēm?
— Pirmais nopietnais turnīrs man bija Čehoslovākijā. Tas saucās “Zelta Prāga”, un izcīnītā devītā vieta man bija panākums. Pirms šā turnīra Rīgā risinājās pasaules kadetu meistarsacīkstes, kurās startēju vāji. 1993. gadā Francijā piedalījos Eiropas komandu meistarsacīkstēs, un uzvarējām. Pērnvasar turpat Francijā notika arī pasaules komandu čempionāts, kurā atkārtojām iepriekšējā gada panākumus. Pagājušajā rudenī vēlreiz biju Francijā, kur risinājās pasaules čempionāts kadetiem, un man tika bronzas medaļa. Vēl bijuši neskaitāmi turnīri tepat kaimiņvalstīs.
— Ja mana basketbola komanda brauc uz turnīru ārzemēs, tad arvien cenšamies aplūkot ko vairāk nekā tikai spēļu zāli un viesnīcu, kurā apmetāmies. Vai arī dambretistiem ir brīvs laiks ekskursijām?
——Laika ir, ja ne daudz, tad pietiekami. Divās nedēļās katru dienu brīvas iznāk trīs četras stundas, ko katrs drīkst izmantot, kā pats vēlas. Pēc jau minētajiem trim turnīriem Francijā es varu bez lielīšanās teikt — Parīzes centrā neapmaldīšos.
— Vai bez mācībām un dambretes tev atliek laiks ari kam citam, varbūt ir vēl kāda aizraušanās?
— Konkrētas aizraušanās nav, jo brīvā laika patiešām maz. Agrāk kolekcionēju markas, bet tagad brīvos brīžus labprātāk pavadu ārpus mājas ar draugiem.
— Vai lasi grāmatas, avīzes, žurnālus?
— Man patīk Žorža Simenona kriminālromāni, taču — atkal laika trūkums. Lasu galvenokārt skolas obligāto literatūru, biežāk — avīzes, kurās, protams, vispirms uzšķiru sporta lappusi.
— Ko dari vasarā? Vai labprāt brauc uz laukiem?
— Ērgļos pie vecmāmiņas atpūsties varu atļauties apmēram mēnesi. Pie darba tur mani gan grūti dabūt, jo esmu paslinks. Bet pārsvarā vasara mums ir turnīru laiks, kad jāmeklē nauda. Nebūšu oriģināls, ja teikšu, ka bez naudas tagad kaut ko izdarīt grūti.
— Vai joprojām interesējies par basketbolu un citiem sporta veidiem? Varbūt tev ir savi favorīti?
— Jā, basketbols man patīk joprojām, ar lielu prieku sekoju līdzi LBL finālspēlēm, jo esmu “Bonus”, sevišķi Antipova un Štelmahera, fans. Kad televīzija rāda sportu, mājās neļauju nevienam skatīties kādu citu programmu. Labprāt vēroju tenisu, vieglatlētiku, arī hokeju. Tā kā izlasu visas pieejamās sporta ziņas, tad reti kurš sporta veids man ir svešs. Tenisā mans favorīts ir Gorans Ivaniševičs, jo esam emocionāli līdzīgi, hokejā — tikai un vienigi Sanhosē “Sharks”.
— Visbeidzot — ko tev īsti dod tas, ka māki spēlēt dambreti?
— Dambrete attīstījusi manu loģisko domāšanu, un, šķiet, dažādās grūtās dzīves situācijās es “pareizo gājienu” izdomātu precīzāk nekā, piemēram, kāds bokseris. Taču galvenais — šī spēle man devusi daudz jaunu un labu draugu, atklājusi pasauli.