Režīma slazdos

1983.04.15 Londonas Avīze

Liekas, ka reti kur pasaulē, varbūt izņemot Holandi, ir tik populāra dambreta spēle kā okupētajā Latvijā. Bez sevišķa pārspīlējuma var teikt, ka zināmā mērā Latvijā dambrete pat spējīga ir konkurēt ar šahu. Sākot ar 1959. gadu, Rīgā iznāk vienīgais visā Padomju savienībā dambretes žurnāls latviešu un krievu valodā. Latvijas dambretisti izcīnīja daudz iespaidīgu uzvaru gan padomju, gan starptautiskajos turnīros. Padomju čempionu godā bija gan Johanna Cine-Beļska, gan Vladimirs Vigmans. Padomju izlasē cīnījās vēl citi Latvijas dambretisti. Bet visspožākais talants Latvijas dambretes vēsturē neapšaubāmi bija Andris Andreiko. No padomijas izbraukušais žīdu tautības lielmeistars V.Kaplans nesen rakstīja par viņu: «Bez pārspīlējuma var teikt, ka Andreiko bija vislielākā zvaigzne dambretes debesīs visos pēckara gados. Dieva dots talants, apveltīts ar fenomenālu atjautību un citu īpašību kompleksu, kas raksturīgs tikai pašiem izcilākiem meistariem. Andreiko demonstrēja tik spožus dambretes mākslas paraugus, ka salīdzinājumā ar tiem citu vadošo meistaru un pat lielmeistaru spēle izskatījās neinteresanta un pelēka. Pateicoties viņa oriģinālai bez jebkāda šablona domāšanai, viņam nāca prātā negaidītas un citiem nepieejamas idejas. Neviens nevarēja salīdzināties ar viņu vissarežģītāko variantu aprēķināšanas ātrumā un precizitātē. Andreiko pretinieki centās izvairīties no jebkādiem sarežģījumiem, zinot, ka pieņemt viņa izaicinājumu uz asu spēli ir līdzvērtīgi pašnāvībai.” Pirms septiņiem gadiem Andris Andreiko tika noslepkavots savā dzīvoklī Rīgā. Atceros, cik bija pārsteigti visi sporta cienītāji, kad kādā marta rītā, atšķirot «Sportu”, ieraudzīja paziņojumu par daudzkārtējā pasaules čempiona nāvi. Protams, par slepkavību tajos nebija teikts ne vārda. 16 gadus turpinājās žilbinošā Andreiko dambretes karjera. Pa šiem gadiem viņš izcīnīja tik daudz uzvaru, cik citiem lielmeistariem pietiktu daudz garākā dzīvē. 1959. g . 16 gadīgais jauneklis pirmo reizi startēja padomju čempionāta finālā un ar pirmo mēģinājumu iekļuva labāko piecniekā. Bet pēc diviem gadiem viņš jau izcīna savu pirmo padomju čempiona zelta medaļu. Pašā sākumā ceļā uz dambretes virsotnēm Andreiko vajadzēja tikt pāri daudziem šķēršļiem, kuri bija nevis sportiskas, bet politiskas dabas. 1964. g. viņam pirmo reizi vajadzēja piedalīties pasaules čempiona nosaukuma izcīņā. Šīs tiesības viņš izkaroja pie dambretes galdiņa, bet pie cita galda kādā čekas kabinetā nolēma viņu uz Itāliju neizlaist. Andra biogrāfija no šīs iestādes viedokļa bija tālu no ideālās: pēc tautības latvietis, dzimis 1942. g. Vācijā. Sava loma noteikti bija dažu padomju lielmeistaru intrigām, jo Andreiko personā viņi saredzēja visnopietnāko pretendentu uz pasaules labākā dambretista kroni. Šajās intrigās viņus visādi atbalstīja Padomju savienības dambretes federācija. Bet Andreiko uzvaras padomju čempionātos turpinājās. Tās vienkārši vairs navarēja ignorēt. 1966. g. padomju sporta vadītāji bija spiesti palaist viņu uz pretendentu turnīru Francijā. Arī te sekoja uzvara, bet pēc diviem gadiem Andreiko kronēja par pasaules čempionu. Bija sasniegta virsotne. Bet drīzumā sākās traģēdija. Padomju propaganda visādi klaigāja par rietumu sporta netikumiem un aizkulisēm. Bet korupcija padomju sportā sen jau pārsniegusi visus pasaules «rekordus”. Visiem, kas kaut nedaudz saskārušies ar sportu Padomju savienībā, punktu pirkšana un pārdošana, sacensību gala rezultātu viltošana, tiesnešu uzpirkšana nav nekāds noslēpums. Šajā gaisotnē, lai godīgā cīņā izcīnītu uzvaru, nacionālo republiku sportistiem, galvenokārt Baltijas valstīs, jābūt galvas tiesu pārākiem. Andreiko bija galvas tiesu pārāks par citiem dambretistiem. Bet sasmakušajā koruptīvajā padomju sporta pasaulē arī viņš neizturēja spiedienu. 1972. gada pasaules čempiona nosaukuma izcīņā viņš piekrita līdz tam vēl neredzētai krāpšanai. Lai saglabātu savu pasaules čempiona nosaukumu» revanša mačā ar citu padomju lielmeistaru Iseru Kupermanu Andreiko apmierinājās ar neizšķirtu rezultātu. Andris bija tik ļoti pārāks par savu sāncensi, ka visi gaidīja Kupermana sagrāvi. Bet tā vietā 20 partijās 20 neizšķirti bez jebkādas cīņas, bez Andreiko spožajām kombinācijām! Tāds kompromiss ar savu sirdsapziņu nevarēja palikt bez sekām. Andris sāka daudz dzert, mazāk trenējās, vairāk paļāvās uz savu spēles tehniku un rezultātā zaudēja pasaules čempiona titulu holandietim Tonijam Seibrandam. 1976. g. martā Andri Andreiko noslepkavoja kāds viņa «pudeles brālis”. Protams, par slepkavību avīžu nekrologos nekas nebija teikts, vienīgi minēta traģiska nāve. Tā traģiski beidzās tikai 33 gadu vecumā izcilā sportista, trīskārtējā pasaules un 10-kārtēja padomijas čempiona, daudzu starptautisko turnīru uzvarētāja dzīve. Pēc viņa nāves bija palaistas baumas par viņa sakariem ar tumšiem noziedzīgiem elementiem. Grūti ir pateikt, cik baumās ir patiesības, jo pārāk bieži čeka un iekšlietu ministrija speciāli palaiž baumas, kas ir to interesēs, vēl jo vairāk, ja nekādi  nevar izslēgt varbūtību par čekas un sporta darboņu lomu šādā slepkavībā. Viens gan ir skaidrs, ka fiziskā noslepkavošana bija tikai fināls. Lielmeistara morālisko slepkavību jau iepriekš bija pastrādājuši partijas uzraugi sportā.

Viktors Kalniņš.