The Washington Post zvans

Arvien biežāk sāk uzpeldēt jautājums - vai mēs pavadīsim 2026. gadu ar kūpošu lattes tasi vai no pulvera dūmiem kūpošos ierakumos?

Kamēr Vašingtonas un Londonas gaiteņos analītiķi ar Deividu Ignāciju priekšgalā brīdina par Putina "iespēju logu" un gatavību pārbaudīt NATO 5. panta dzīvotspēju tieši Baltijā, Latvijas politiskā elite turpina spēlēt lēnprātīgu birokrātijas teātri. Mēs esam kļuvuši par meistariem procesos, bet esam pilnīgi impotenti rezultātos. Mūsu drošība šobrīd atgādina Potjomkina sādžu – no ārpuses NATO karogi un skaisti lozungi, bet iekšpusē – sistēmiska puve, bezatbildība un gļēvums.

Ja kāds meklē pierādījumu mūsu politiskās sistēmas bankrotam, nav jāskatās tālāk par Rail Baltica bedri Rīgas centrā - nacionālās drošības simbols, kas ticis upurēts uz nekompetences altāra. Kara apstākļos loģistika ir viss. Ja mēs desmit gadu laikā nespējam saskaņot sliežu ceļu un nenoskaidrot, kur palikuši miljardi, kā mēs plānojam pārvietot sabiedroto tehniku stundu laikā? Tas, ka par šo bezatbildību ar afēras ēnu neviens joprojām nesēž uz apsūdzēto sola ar visu savu mantu, ir spļāviens sejā katram pilsonim, kuram tiek lūgts ziedot armijai.

Atcerēsimies robežas būvniecības epopeju. Kamēr hibrīdkarš jau dega pie mūsu sliekšņa, mūsu ierēdņi gadiem ilgi strīdējās par iepirkumu procedūrām, koku ciršanas atļaujām un tehniskajām specifikācijām. Korupcijas skandāli un "izmeklēšanas", kas beidzas ar neizlēmību, ir parādījušas kaimiņu diktatoram: Latvija nav gatava cietoksnis, tā ir caura sēta, kuru sargā papīra kalni.

Valdība lepni aicina iedzīvotājus sakārtot "72 stundu somu". Bet kurp mums ar to somu iet? Pagrabos, kas pilni ar ūdeni un padomju laika krāmiem? Gadiem ilgi civilā aizsardzība tika uzskatīta par "lieku slogu". Tagad, kad Washington Post kliedz par uzbrukuma draudiem, mēs sasteigti sākam marķēt kāpņu telpas. Tā nav plānošana; tā ir paniska ugunsgrēka dzēšana ar tukšu spaini. Esošais krīzes vadības centrs ir kārtējā birokrātiskā neko nespējošā butaforija, kas nespētu pieņemt lēmumus bez bezgalīgām koalīcijas sēdēm un "politiskā līdzsvara" meklējumiem. Latvijas KVC ir definēts kā "koordinējoša" iestāde. Tas nozīmē, ka krīzes brīdī centrs nevis dod rīkojumu, bet gan "lūdz saskaņot". Ja ministrija X vai pašvaldība Y krīzes brīdī nevēlas sadarboties vai strīdas par jurisdikciju vai vienkārši stiepj gumiju, KVC nav reālu sviru, lai tos piespiestu rīkoties tūlīt. Mēs joprojām paļaujamies uz "kārtību", nevis uz dzelžainu komandķēdi.

Ignācija pieminētais Putina "iespēju logs" – laiks pirms Eiropa ir pilnībā apbruņojusies un kamēr Tramps Baltajā namā spēlējas ar NATO likteni – ir mūsu lielākais bieds. Taču mūsu valdība izskatās kā tāda, kas cer, ka, aizverot žalūzijas un izliekoties, ka mēs esam "paraugskolnieki", viss pāries pats no sevis. Mēs paļaujamies uz sabiedrotajiem vairāk nekā uz sevi, aizmirstot vienkāršu patiesību: neviens neies mirt par nāciju, kas pati nav gatava pieņemt drosmīgus un nepopulārus lēmumus savas efektivitātes vārdā.

Kas jādara tūlīt? Mums vairs nav laika pieklājīgām diskusijām. Lai Latvija izdzīvotu, ir jāievieš hibrīdmodelis, kas aizgūts no Mileja, MAGA un MMN idejām, ak, pat no Winstona Čērčila kara kabineta modeļa Otrā pasaules kara laikā:

Katram valsts noslēpumam un stratēģiskam projektam ir jābūt vārdā sauktam atbildīgajam. Ja projekts kavējas vai sadārdzinās bez pamata – tūlītēja atlaišana un mantas konfiskācija zaudējumu segšanai. Tikai bailes pazaudēt savu komfortu piespiedīs birokrātiju kustēties.

Likvidēt visas dublējošās aģentūras, padomes, komitejas un NVO. Visus ietaupītos līdzekļus – katru eiro – ieguldīt pretgaisa aizsardzībā un civilajās patvertnēs. Mums nav vajadzīgi "komunikācijas departamenti", mums daudz vairāk vajag dronus un "Patriot" raķetes.

Beigt cerēt tikai uz ārējiem iepirkumiem. Radīt nodokļu paradīzi vietējiem dronu un munīcijas ražotājiem. Latvijai jākļūst par militāro laboratoriju, nevis tikai noliktavu.

Aizsardzības un iekšējās drošības jautājumos atcelt koalīcijas "veto" tiesības. Izveidot operatīvo kara kabinetu ar plašām pilnvarām, kas rīkojas tagad, nevis pēc nākamajām vēlēšanām.

Deivida Ignācija brīdinājums ir pēdējais zvans. Ja mēs turpināsim paļauties uz to pašu politisko stilu, kas mūs ieveda Rail Baltica, airBaltic un puscauras robežas strupceļā, mēs nesagaidīsim 2027. gadu kā brīva valsts. Ir laiks "nomainīt noteikumus", paņemt "motorzāģi" un iztīrīt valsts pārvaldes purvu, pirms to izdara sveši zābaki. Mūsu drošība sākas ar mūsu pašu bezatbildības un neizdarības beigām.

17.04.2026.