Marksisms - zinātniska teorija vai himera?

Lai gan ne skolā, ne universitātē par matemātiku īpaši nefanoju, šoreiz šī joma mani ieinteresēja. Starp citu, tieši Marksa “Kapitāla” studijas man daļēji palīdzēja, jo pieradināja pie padziļinātas ekonomiskās analīzes, ko no šaurāka metodiskā viedokļa Marksam bija izdevies sniegt. Cita lieta teorijas konceptuālais pamats, bet par to vēlāk. 

Tā nu mēģināju modelēt un prognozēt Latvijas ekonomikas attīstību un pētīt, kā to ietekmē celtniecības komplekss, kā to tolaik apzīmēja. Tūlīt atklājās cik sarežģīts ir šis process – tas atkarīgs no visdažādāko faktoru mijiedarbības. Pat ilgstoši nelabvēlīgi laika apstākļi var aizkavēt būvniecību un iedragāt ēku un būvju kvalitāti, kura, maigi izsakoties, jau tā bija ne visai augstā līmenī. Kur nu vēl tādi faktori kā: būvniecības tehnoloģijas, darba organizācija, darbaspēka kvalifikācija un motivācija, pielietojamā tehnika un tml.

Taču pēc Marksa ekonomiskās teorijas tikai darbs ir teju vienīgais jaunradītās vērtības faktors. Vienkārši stundās vai dienās mērāms darbs un viss. Taču no tā izriet, ne vairāk, ne mazāk, sociālistiskās revolūcijas nepieciešamība, proletariāta diktatūra un tālāka sociālisma un komunisma celtniecība, kur visiem beigu beigās viss būs pēc vajadzībām.

Markss gan runā par "sabiedriski nepieciešamā" darba stundām. Statistiski, protams, post factum to var aptuveni aprēķināt, bet, kā noteikt tā efektivitāti un kā to ietekmēt? Pēc marksistu domāt, to vienkārši ir jāplāno. Kuram? Birokrātiem valsts pārvaldē pēc zinātnieku ieteikumiem. Te nu mēs nonākam arī pie direktīvās plānošanas un komandu ekonomikas principiem. Ar ko šī sistēma beidzās, mēs labi zinām no PSRS pieredzes.

Tādēļ katra teorija, lai tiktu uzskatīta par zinātnisku, jāapstiprina praksē ar eksperimentiem, novērojumiem vai praktisko pieredzi, neatkarīgi no laika un vietas. Prakse ir vienīgais un neapstrīdamais arbitrs, kas izsniedz teorijai “sertifikātu” par tās zinātnisko pamatotību.

Lai gan marksisms vienmēr sevi sludinājis par vienīgo zinātnisko sabiedrisko teoriju, saskaroties ar reālo ekonomisko procesu analīzi, kļūst nepārprotami skaidrs, ka Marksa ekonomiskā teorija būtībā ir stipri vienkāršota, lai neteiktu primitīva. Detalizēti analītiski aprēķini, kas “Kapitālā” atrodami desmitiem lappušu apjomā, ir interesanti un daudzviet pat noderīgi no metodiskā viedokļa, bet to interpretācija un autora secinājumi ir neadekvāti, jo neapstiprinās pat matemātiskā līmenī. Jāatzīst gan, ka Marksa laikā ekonometriskās metodes vēl nepastāvēja, par datoriem nemaz nerunājot. Tādēļ, runājot par marksismu, vienmēr jāņem vērā tā vēsturiskais konteksts. 

Kāds varbūt teiks, ka ar matemātiku jau var pierādīt vis kaut ko, pat, ka, piemēram, 2x2=5. Pieņemsim, bet tad pajautāsim sev: kādēļ PSRS tomēr sabruka? Kādēļ nabadzībā, trūkumā un politiskā apspiestībā dzīvo tautas Kubā, Venecuēlā, Ziemeļkorejā un citur, kur bez variantiem valda “proletariāts” vai nu kas uz šādu statusu tur pretendē?

Tā arī ir tā prakse, kas uzskatāmi apgāž marksisma teoriju par laimi un labklājību sociālismā vai komunismā, vismaz to “proletariāta” diktatūras variantā, un pierāda, ka šāda sabiedrības iekārta ir destruktīva, jo īstenot to dzīvē iespējams tikai ar diktatoriskām, drakoniskām metodēm, kāds, kā raksta V.Beinerte, pēc savas dabas lielā mērā bijis arī pats Markss. Tādēļ marksisms, tāpat kā citas galēji kreisas un populistiskas teorijas, cilvēcei ir ļoti bīstamas un var nobremzēt tās attīstību daudzu paaudžu dzīves garumā.

Tas gan nenozīmē, ka jebkuras idejas, kas kaut kādā mērā “velk” uz sociālismu, ir pilnīgi nederīgas un sabiedrībai kaitīgas. Protams, vienmēr var būt diskusijas, ko mēs mūsdienās uzskatām par sociālismu un vai marksismu var uzskatīt par galveno tā idejisko avotu, bet atstāsim šoreiz to malā. Lai nu kā, nevar noliegt, ka daudzi sociāli elementi virknē valstu sekmīgi ieviesti un veiksmīgi funkcionē, piemēram, Ziemeļvalstīs. Daži autori šādas valstis pat dēvē par sociālistiskām, kas, manuprāt, ir tikpat neadekvāti kā Marksa ekonomiskā teorija.

Īstenībā skandināvi pie sociāliem sasniegumiem nonāca nevis pateicoties cītīgām marksisma studijām, bet drīzāk no “otra gala” – vienmērīgi, soli pa solim, attīstot efektīvu, sabalansētu kapitālistisku tirgus ekonomiku, kas ļāva visai sabiedrībai sasniegt augstu dzīves līmeni un daudzas individuālās un sabiedriskās dzīves rūpes deleģēt kompetentām un atbildīgām valsts pārvaldes institūcijām, attiecīgi pārdalot daudzu paaudžu laikā uzkrāto kopējo nācijas “pīrāgu”. Daudz palīdzēja arī īpatnējā vēsture – vikingu tālajos ceļojumos un karos apgūtā mērķtiecība, saliedētība, organizācija un augstā pašdisciplīna. Šie ir galvenie Ziemeļvalstu veiksmīgas attīstības faktori, un ne jau, vismaz ne tikai, proletariāta “noteicošā un izšķirošā” loma.

06.11.2021.