Kurp dodies Eiropa?

Pasaules vēsture ir pārpilna ar aprakstiem par mazu vai lielu valstu un impēriju rašanos, attīstību un sabrukumu. Tas notiek tik regulāri, ka neatstāj šaubas par šo procesu likumsakarību un neizbēgamību. Tāda ir evolūcijas būtība.

Laikabiedri degradāciju un sabrukumu nemana

A.Klizovskis raksta: "Cēloņi, kas nogāza tādu kolosu kā Romas impērija, pastāv arī tagad. Par galveno cēloni jāatzīst tikumiskais pagrimums, sabiedrības demoralizēšanās un galvenā valsts pamata - ģimenes - sairums, jo ar tikumisko grimšanu un ģimenes demoralizāciju sākas ikvienas novecojušās pasaules iekārtas sabrukums," [1] Tāpat to veicina arī citu tradicionālo kristietības ētikas principu erozija.

Protams, ir arī virkne citu iemeslu un to kombināciju, kādēļ valstis pakļaujas vēsturiskai cikliskai attīstībai, tās gaitā daļēji vai pilnībā transformējoties atšķirīgos ģeopolitiskos veidojumos. Taču, valstu vai impēriju pagrimuma laikabiedri ne vienmēr šos procesus pamana, jo tas notiek ļoti lēni - Rietumromas sabrukšanas periods no tās augstākā attīstības punkta līdz pastāvēšanas beigām aizņēma vairāk nekā trīs gadsimtus. Šajā laikā nomainījās daudzas paaudzes, kas Romas impērijas norieta posmā un vēlākos Eiropas formēšanās gadsimtos etniski, sociāli un politiski te saplūda (integrējās), te diferencējās, abos gadījumos veidojot jaunas civilizācijas un etniski politiskās kopienas (valstis). Ne Senās Romas gadījumā, ne Eiropas ģenēzē neviena no paaudzēm īsti neapzinājās un neuztvēra impērijas dekadenci un jaunās Eiropas rītausmu kā likumsakarīgus un neizbēgamus procesus. Šķiet arī šī brīža Eiropa to neapzinās, bet, kam to vajadzētu zināt, saprast un rīkoties to dažādu iemeslu dēļ nespēj un uzskata par labāku izlikties, ka viss ir daudz maz kārtībā. Bet tā nav un nav jau sen.

Eiropu var piemeklēt Senās Romas liktenis

Eiropas līderi, vēl jau patālajā 2000. gadā bija vienojušies par Lisabonas stratēģiju - ES līdz 2010. gadam ir jākļūst par dinamiskāko, uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē, ar ilgtspējīgu attīstību, ar vairāk un labākām darba vietām, lielāku sociālo kohēziju un respektu pret apkārtējo vidi.

Drīz, 2004. gadā, bijušā Nīderlandes premjerministra Vima Koka vadībā, tika nozīmēta augsta līmeņa darba grupa, kuras uzdevums bija pārliecināties, kā tad Eiropai sokas ar Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanu. Secinājumi izrādījās satriecoši. Darba grupa atzīmēja, ka Eiropas Savienība un tās dalībvalstis pašas ir acīmredzami veicinājušas lēno progresu, nespējot pietiekami enerģiski rīkoties atbilstoši vairumam Lisabonas stratēģijas mērķu. Sarūgtinošās izpildes iemesls ir pārslogota darba kārtība, slikta koordinācija un pretrunīgas prioritātes, bet galvenais jautājums ir apņēmīgas politiskās darbības trūkums. [2]

Kopš Lisabonas stratēģijas pieņemšanas Ir pagājusi vairāk nekā divdesmit gadi. Varbūt tomēr kaut kas ir mainījies? Uz šo jautājumu intervijā The Economist savas prezidēšanas karjeras sākumā atbildēja Francijas prezidents Emanuels Makrons - Eiropa ir kraujas malā. Ja mēs nepamodīsimies, pastāv ievērojams risks, ka ilgtermiņā mēs izzudīsim ģeopolitiski, vai vismaz nespēsim vairs noteikt paši savu likteni. Viņš gan pārāk neiedziļinājās šādas neiepriecinošas perspektīvas iemeslos, bet, viņš jau tā pateica par daudz, kas parasti nepieklājas smalkos Eiropas politiskajos salonos un, kā sekas, par šādu izrunāšanos saņemot frau Merkeles mātišķu kritiku.

2020.g.

Kas būtu jādara, ja sabrukums, vai, E.Makrona vārdiem runājot, kritiens no kraujas bezdibenī tomēr nav novēršams? Vai  ir iespējams, ka kaut kur tur "lejā" būtu palikts kāds mīkstāks amortizējošs deķītis? Varbūt,  bet, vai vispirms tad nebūtu jāatzīst A.Klizovska pieminētā problēma? Jeb, citiem vārdiem, lai efektīvi ārstētu kādu hroniski saslimušu pacientu, vispirms pareizi jāuzstāda viņa slimības diagnoze. Bet, varbūt to nemaz nevajag? Varbūt mēs ne tikai negribam, bet arī nevaram vairs neko ietekmēt, jo vecā vietā dzimst kaut kas jauns? Un, varbūt, pats galvenais jautājums - vai mums un pārējai Eiropai ir politiskā drosme un griba to atzīt?

Ja veiksme nenāk, varbūt nelaime palīdzēs?

COVID-19 pandēmija šķiet ir garām, bet savā ziņā tā, vai kaut kas no tās ir uz palikšanu. Iespējams, ka modificētā variantā tā atkārtosies Jebkura epidēmija neapšaubāmi ir liela nelaime. Taču, izmaiņas, ko tā pašaizsardzības nolūkos spiež veikt, varbūt piespiedīs kaut kam mainīties arī sabiedrībā un ekonomikā. Dažas no jomām jau pārdzīvo tik krasas pārmaiņas, kādas nav redzētas gadu desmitiem. Lūk, dažas no tām.

Par galveno kritēriju kļūs - ne tik daudz ko zini no galvas, bet ko proti praktiski un patstāvīgi darīt, gan individuāli, gan komandā, sākot ar naglas iedzīšanu dēlī un tamborēšanu un beidzot ar projektu vadību vai zinātnisku izpēti. Kāds reiz teicis - zinātne – metode; zināšanas māksla. Varētu teikt arī radoša un inovatīva, tajā pašā laikā svarīga arī kritiska domāšana. Tikai viens šis punkts, pareizi organizēts un mērķtiecīgi ieviests, vien ir spējīgs mainīt pasauli, tiesa – ilgākā laikā. 

Protams, ir jomas, kur attālinātais mācību modelis diez vai aizstās, piemēram, kad nepieciešams komandas darbs, brain storming. Tad semināri, darba grupas un tml. tiešajā kontaktā ir neaizstājami. 

Attālinātais darbs

Otra joma, ar kuru daudziem nācies pavisam negaidīti sastapties - attālinātais ikdienas darbs. Daudziem darbiniekiem, "izkrītot" ārpus birojiem, kļūs iespēja elastīgāk organizēt savu laiku darbam līdz ar privāto dzīvi. Daudzi jau agrāk bija kļuvuši par individuālajiem darba veicējiem, būtībā privātuzņēmējiem, un turpmāk to skaits acīmredzot palielināsies. Pārvaldes sfērā standartizēsies daudzi vadības, plānošanas, koordinēšanas, kontroles u.c. procesi. Līdz ar to paplašināsies arī iespēja tos nodot datoriem. Tas ļaus daudziem darbiniekiem konkrētāk specializēties, līdzīgi kā masveida ražošanā pēc plūsmas metodes. Šobrīd uzskatāms piemērs – grāmatveži, auditori, noliktavu menedžments un tml. Jau tagad seko arī citas jomas – arhitektūra, projektēšana, marketings, tirdzniecība (internetā) utt. Būtiski, ka tas vairs nebūs darbs, bet pakalpojums, darbinieks vairs nebūs darbinieks, bet uzņēmējs, kāda cita uzņēmēja partneris. Šim jaunajam uzņēmējam tagad būs radusies iespēja sadarboties ar vairākiem partneriem vai klientiem vienlaicīgi, ko viņš iepriekš nedrīkstēja darīt bez priekšniecības atļaujas. Savukārt uzņēmumiem būs nepieciešams mazāks vienlaicīgi nodarbināto skaits, mazāk biroja telpu, mazāk transporta un daudzu citu izmaksu. 

Šīs pārmaiņas prasīs radikālu darba pārkārtošanu un jaunas prasmes, ieviešot jaunas vadības metodes un sistēmas. Taču, kā mācību, tā arī darba procesā arvien būs nepieciešami tiešie kontakti, apspriedes, diskusijas. Viens no pētījumiem parādīja, ka labākais efekts tiek panākts kombinējot tiešos kontaktus ar attālinātiem – sanākam, izdiskutējam, vienojamies par stratēģiju un dodamies strādāt attālināti. 

Vides un spatiālās pārmaiņas

Vēl viena pārmaiņu joma – vide un dzīves veids. Viens no galvenajiem COVID-19 izraisījušiem faktoriem –  augsts vides piesārņojums vietās ar lielu rūpniecības koncentrāciju (Uhaņa, Ziemeļitālija, Spānija (Valadolida)). Tas cilvēkus motivēs migrēt tālāk ārpus lieliem centriem un jau tagad redzam kā, piemēram, attīstās privātmāju rajoni apkārt Rīgai un citām pilsētām Latvijā. Daudz kas būs atkarīgs no šīs un nākamajām administratīvi teritoriālajām reformām, kuras pie mums, tāpat kā epidēmijas atkārtojas ar apnicīgu regularitāti. Savukārt, frau Merkele paziņoja, ka Vācija šo pandēmiju vistiešākā veidā saistīs ar turpmāko vides politiku. Arī Milānas pilsētas vadība paziņoja, ka tālāko pilsētas attīstību koriģēs, pēc iespējas lielāku ielu skaitu atvēlot gājējiem, riteņbraucējiem un parkiem. ASV jaunākie pētījumi liecina, ka cilvēki, kuri regulāri strādā attālināti, sākuši pārcelties uz attālākiem reģioniem, kurus tradicionāli bija iecienījuši pārsvarā pensionāri – daba, miers, klusums, zemākas mājokļu izmaksas, viss lētāks un tml. 

Tas nenozīmē, ka Latvijā atdzīvosies lauku apdzīvotība tādā veidā, kāda tā bija agrāk. Skaidrs, ka attālinātā režīmā strādājošie neizklīdīs pa mežiem vai kādām nomaļām vietām. Visdrīzāk attīstīsies ciemata tipa apdzīvotības struktūras, kā, piemēram, Mārupe, Ķekava vai Babīte.

Mainīsies arī dzīvokļu un privātmāju iekšējais plānojums - būs nepieciešamas plašākas telpas, kas nodrošina ģimenēm gan ikdienas mājas dzīves telpu, gan pietiekami izolētas darba vietas ģimenes locekļiem, kuriem jāstrādā.

Veselības sistēmas

Veselības infosistēmas.

Veselības jomā strauji attīstās operatīvās sistēmas, kas saistītas ar automātisku datu savākšanu, reģistrēšanu un sistematizāciju no elektroniskajām klīniskajām iekārtām, tājādi samazinot medicīniskajam personālam nepieciešamību to visu darīt manuāli (ilustrācija).

Tās ir komplicētas sistēmas, kuru izveidošana prasa augsti kvalificētu speciālistu komandu piesaisti un ievērojamus finanšu ieguldījumus. Taču arī ieguvumi iedzīvotāju veselības uzturēšanā un mediķu darba laika ekonomijā ir būtiski.

Piemēram, telemedicīna, kas ies sasaistē ar attālāku piepilsētu un lauku teritoriju apdzīvotības pieaugumu. Labs piemērs Zviedrija, Somija, Kanāda, kuru ziemeļu daļas jau tagad aptver telemedicīnas tīkls, kurš attālināti kontrolē individuālu iedzīvotāju pulsu, asinsspiedienu, temperatūru u.c. parametrus. Piemēram, ja cilvēkam pieaug asinsspiediens virs individuāli noteiktai riska robežai, signāls no aproces, rokas pulksteņa vai implanta nonāk kaut kur centrālajā pultī, bet tā automātiski dod trauksmes signālu tuvākajai palīdzības brigādei, kura dodas pie pacienta pat bez viņa izsaukuma. Šāds tīkls pakāpeniski aptver teritorijas arī ne obligāti attālinātās vietās. 

Māršala plāns

Šie piemēri par paredzamajām izmaiņām izglītībā, darba procesos, pārmaiņām vidē, veselības jomā ir tikai daži no daudzām citām jomām, kurās notiks sistēmiskas izmaiņas. Viena no šo izmaiņu kopīgajām īpašībām no ekonomiskā viedokļa ir strauja jaunu nozaru attīstība, it īpaši informācijas un komunikāciju tehnoloģijas. Šo tehnoloģiju ieviešana daudzu līdzšinējo darba procesu efektivitāti paaugstinās vairākkārt, bet daudzus būtiski samazinās vai likvidēs vispār. Tādēļ šo procesu dažkārt dēvē par Māršala plānu pēc līdzības ar notikumiem pēc Otrā Pasaules kara, kad Eiropā tika "iepumpēta" ap 44 miljardiem USD ASV naudas. Taču ne nauda bija galvenais, tā bija katalizators, kas līdz ar investīcijām, jaunām tehnoloģijām, masveida plūsmas ražošanu, standartizāciju, veicināja lielu korporāciju tipa kompāniju veidošanos, kā rezultātā to masveida ražošanai nacionālie tirgi bija kļuvuši par šauru. Tika nojauktas valstu ekonomiskās un politiskās robežas, daudzu šauro tirgu vietā izveidojās viens liels – gandrīz visa Eiropa, izņemot PSRS "ietekmes zonu". Eiropā mainījās pilnīgi viss – biznesa organizācija, radās starpvalstu institūcijas, loģistika, transports, jauna likumdošana un tml., no Eiropas kopienas līdz mūsdienu ES. Rezultātā Eiropa piedzīvoja zelta divdesdesmitgadi (50.-60.g.) Ar to pēckara Eiropa nodemonstrēja kā notiek lieli apvērsumi, kādi ir to mehānismi. 

Taču tā ir jau sena pagātne. Ir noslēdzies kārtējais lielais vēstures cikls un kaut kad ir jāsākas jaunam ciklam.

2022.g.

[1] A.Klizovskis. Jaunā laikmeta pasaules izpratnes pamati, 45.lpp.

[2] FACING THE CHALLENGE. The Lisbon strategy for growth and employment. Report from the High Level Group chaired by Wim Kok. November 2004