Kādēļ nebija aktivizējies dekolonizācijas jautājums?

PSRS okupācija un Baltijas valstu aneksija

PSRS Ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs un Vācijas Ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops 1939. gada 23. augustā parakstīja Neuzbrukšanas līgumu starp Vāciju un PSRS, kas, saskaņā ar pielikumiem pie šī līguma, jeb t.s.  slepenajiem protokoliem, paredzēja starp abām līgumslēdzēju valstīm  Austrumeiropas sadalīšanu, tajā skaitā Baltijas valstis iekļaujot PSRS "interešu" sfērā. Tā rezultātā visas trīs Baltijas valstis 1940. gada jūnijā tika okupētas un anektētas PSRS sastāvā.

Piemēram, Ženēvas Konvencija nosaka, ka ir aizliegta individuāla vai masveida piespiedu pārvietošana, (deportācija) no okupētās teritorijas uz okupācijas varas teritoriju, kā arī okupējošā valsts nedrīkst pārvietot savus civiliedzīvotājus uz teritoriju, kuru tā okupē [4]. 

EP savu goda pienākumu bija izpildījis, bet, tālāk ne minētās ārlietu ministru konferences, ne ANO nelikās ne zinis un ne par kādu Baltijas valstu dekolonizāciju vairs nekas nebija dzirdams. Ņemot vērā PSRS klātbūtni šajās institūcijās, atšķirībā no EP, tas arī labi saprotams.

Taču, sabrūkot PSRS bija skaidrs, ka okupācijas laikā no citām "brālīgajām" republikām iebraukušajiem civiliedzīvotājiem, nemaz nerunājot par PSRS bruņotajiem spēkiem, okupēto teritoriju jāpamet, jo ne Ženēvas konvenciju, ne iepriekš minēto EP lēmumu, ne citus ar okupāciju un kolonizāciju saistītos starptautiskos juridiskos dokumentus, arī neviens nebija atcēlis [4]. Taču tā gluži nenotika. 

Lai saprastu reālo notikumu gaitu no dekolonizācijas viedokļa, svarīgi skaidri apzināties situāciju Baltijas reģionā PSRS sabrukšanas un Baltijas valstu neatkarības atgūšanas brīdī 1990-1994.g. - laikā kad tika atjaunota neatkarīga valstu institucionālā struktūra un nostiprinātas starptautiskās ekonomiskās un politiskās attiecības. Baltijā šī situācija ievērojami atšķīrās no apstākļiem, kādos tajā laikā atradās citas valstis Austrumeiropā.

Latvijas situācija 1990. gadā

Kāda tad bija šī "reālā situācija"? 1990. gada 4. maijā pieņemot Neatkarības Deklarāciju, Latvija no padomju sociālistiskās republikas politiski un de jure pārtapa par neatkarīgu suverēnu republiku. Taču vai tā bija arī realitātē?

Iepriekšējā pirms Neatkarības Deklarācijas pieņemšanas dienā, 3. maija vakara sēdē notika Latvijas PSR Augstākās Padomes institūciju veidošana un priekšsēdētāja vēlēšanas. Savā Augstākās Padomes priekšsēdētāja kandidāta runā A.Gorbunovs atzīmēja: "Protams, spēku dos gaita pa kopīgo Baltijas ceļu kopā ar brāļu tautām Lietuvā un Igaunijā. Taču naivi ir gaidīt Rietumu sūtītās palīdzības paciņas. Francijas un Rietumvācijas vadītāji ieteikuši Lietuvas prezidentam uz laiku apstādināt parlamenta pieņemto lēmumu darbību, lai gūtu Maskavas labvēlību sarunu sākšanai. Pasaule piecu miljonu baltiešu dēļ negrib riskēt ne ar saspīlējuma atslābumu, ne ar atbruņošanos, ne arī ar Mihailu Gorbačovu. Ar to mums ir jārēķinās, nepārspīlējot riskanto sajūsmību par Rietumvalstu gaidāmo atbalstu un dāsno palīdzību."

Vērtējot ES un Krievijas attiecības neilgi pirms un drīz pēc PSRS sabrukuma, šo A.Gorbunova situācijas raksturojumu grūti apšaubīt. No uzmanības loka nereti izslīd politiskā nozīme tam, ka Rietumeiropā bija izveidojies ne tikai vienots tirgus, bet ES bija kļuvusi arī kā vairāk vai mazāk integrēta politiska identitāte, kuras dienas kārtībā bez ekonomikas, stabilu vietu ieņēma arī drošības jautājumi, tajā skaitā, piemēram, enerģētiskā drošība, kur ES bija asimetriskā atkarībā no Krievijas. Tas viss kopā ņemot veidoja sarežģītu ģeopolitisko ainu, kurā visas iesaistītās puses meklēja ekonomisko un politisko līdzsvaru. Baltijas tautu intereses, jomā, kas saistīta ar iepriekš minētās 1983. gada EP rezolūcijas izpildi, t.i. dekolonizāciju Ženēvas konvencijas kontekstā, izrādījās ar šiem līdzsvara meklējumiem šķietamā pretrunā. Rietumi bija sajūsmas un cerību pārņemti par grandiozajām pārmaiņām austrumos, sākot ar M.Gorbačova pārbūves, demokratizācijas, bet vēlāk ar B.Jeļcina ekonomiskajām reformām un rožaino nākotni ko tās solīja - tālāku tirgus paplašināšanos, lielāku pieejamību lētākiem resursiem, aizsardzības izdevumu samazināšanos utt. [Par Eiropas ekonomisko situāciju un ieinteresētību labās attiecībās ar Krieviju vairāk manā rakstā.]

Uzsākt deokupāciju un dekolonizāciju Latvija neierosina

Kā jau minēju, 1990. gada 4. maijā tika pieņemta deklarācija "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu", kas noteica: "Garantēt Latvijas Republikas un citu valstu pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām. Tas pilnā mērā attiecināms uz tiem PSRS pilsoņiem, kas izteiks vēlēšanos dzīvot Latvijā, nepieņemot tās pilsonību." [5]

Tas, ka atjaunojot politisko neatkarību, Latvija negatavojas izraidīt no valsts personas, kas nelegāli bija ieradušās līdz ar okupācijas sākšanos 1940.gadā, kļuva skaidrs jau no iepriekšējās dienas - 1990.gada 3.maija Augstākās Padomes vakara sēdes. Svarīgākais šīs sēdes dienas kārtības punkts bija Augstākās Padomes priekšsēdētāja vēlēšanas. Galvenais kanditāts uz šo posteni bija Anatolija Gorbunovs. Savā runā A.Gorbunovs cita starpā atzīmēja: "...Latvija pilnībā uzņemas saistības, kas izriet no PSRS parakstītajiem starptautiskajiem līgumiem cilvēka un pilsoņu tiesību jomā un ka tā ir gatava sekmēt starptautisko tiesību un Latvijas valsts iekšējo tiesību attīstību. Mums nav jākavējas un ir jānāk klajā ar oficiālām garantijām visas pasaules priekšā par to, ka PSRS pilsoņiem un viņu pēctečiem, kas ieradušies Latvijā pēc kara, nav jābaidās par savu nākotni arī pēc tam, kad Latvijas valstiskums būs atjaunots. Mums jārada pārliecība, ka tie iedzīvotāji, kuri nevēlēsies pāriet Latvijas pavalstniecībā, tāpat saņems vispāratzīto cilvēktiesību garantijas, ieskaitot sociālo aizsardzību, tiesības uz darbu, izglītību, pensiju, kā arī godu, cieņu, mantas neaizskaramību un tamlīdzīgi."

Arī atbildot uz precizējošiem deputātu jautājumiem, A.Gorbunovs teikto apstiprināja: "Kā jūs zināt, es iestājos par nulles variantu, proti, ikviens Latvijas pastāvīgais iedzīvotājs var kļūt par Latvijas pilsoni, un tad šo problēmu, par kurām jūs runājat, arī attiecībā uz to, ka viņš nevēlēs Latvijas valdību, vispār nevarēs būt."

Vēlāk, atbildot uz citu deputātu jautājumiem, A.Gorbunovs izteica savu viedokli arī par valodas jautājumu: "Es iestājos par to, lai humanitārā izglītība krievu valodā mūsu republikā būtu patiesi pilnasinīga".

Pārlasot šīs Augstākās Padomes sēdes stenogrammu redzams, ka neviena deputātu uzstāšanās nekritizēja un neiebilda pret šādu politisko uzstādījumu. Vienīgi deputāts Eduards Berklavs, it kā neticot, vai viņš A.Gorbunova teikto tiešām ir pareizi saklausījis, pārjautāja: "Es negribētu kļūdīties jūsu viedoklī par Latvijas Republikas pilsonību. Es sapratu, ka jūs aizstāvat tā saucamo nulles viedokli. Tas nozīmē, ka jebkurš cilvēks, kas dzīvo Latvijā ar pastāvīgu pierakstīšanos, bez jebkādiem priekšnoteikumiem var kļūt par Latvijas pilsoni. Vai es pareizi jūs sapratu?"

A.Gorbunovs atbildēja: "Bez jebkādiem priekšnoteikumiem - tā tomēr nevajadzētu. Pirmais priekšnoteikums tomēr būtu paša lūgums."

E.Berklavs: "Un ar to, ka viņš vēlas kļūt par pilsoni, arī pietiek?" A.Gorbunovs: "Manas domas ir tādas, ka jāņem vērā reālā situācija...".

Lai gan PSRS šajā brīdī formāli vēl pastāvēja, Tallinā 13.01.1991.g. tika parakstīts, bet jau nākamajā dienā - 14.01.1991.g. ar Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmumu tika ratificēts līgums "Par Latvijas Republikas un Krievijas PFSR starpvalstu attiecību pamatiem", kur 3. pantā tika noteikts, ka "Latvijas Republika un Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika uzņemas savstarpējas saistības garantēt personām, kas šā līguma parakstīšanas brīdī dzīvo Latvijas Republikas teritorijā un Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas teritorijā un tagad vēl ir PSRS pilsoņi, tiesības saglabāt vai iegūt Latvijas Republikas vai Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas pilsonību atbilstoši viņu brīvai gribai." Līdz ar to Latvija, tā vietā lai veikto valsts demilitarizāciju un deokupāciju, rīkojās tieši pretēji - tā politiski bija uzņēmusies atbildību par personām, kas bija Latvijas teritorijā ieradušās PSRS okupācijas laikā. Tas nozīmēja, ka tām personām, kas vēlas iegūt Latvijas pilsonību, šī līguma izpratnē tas arī juridiski jānodrošina. Līdz ar to tas faktiski noteica visu tālāko Latvijas pilsonības politiku līdz pat mūsdienām.

Principā Latvijas Republikas Augstākā Padome būtu varējusi parakstīto līgumu noraidīt, gan tādēļ, ka tā tekstu pirms parakstīšanas likumdevējs nebija pat konceptuāli apspriedis, gan tāpēc, ka Augstākās Padomes priekšsēdētājam A.Gorbunovam  nebija dotas pilnvaras to Augstākās Padomes vārdā parakstīt, gan arī tāpēc, ka par tik nozīmīgām saistībām, kādas saskaņā ar līgumu bija jāuzņemas legālajiem Latvijas pilsoņiem, būtu bijusi jārīko aptauja, līdzīgi vēlāk (03.03.1991.g.) rīkotajai  aptaujai par Latvijas neatkarību. [Jāņem vērā, ka tautas nobalsošanā par Latvijas neatkarību piedalījās visi balstiesīgie Latvijas iedzīvotāji. Savukārt, par iekļaušanu pilsoņu kopumā ievērojamu skaitu citas valsts pilsoņu, varētu balsot tikai legālie Latvijas pilsoņi un to pēcnācēji]. Taču, nekas no tā netika izdarīts.

Drīz pēc Belovežas vienošanās [1], 1992. gada aprīlī, Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina valdība ierosināja jautājumu par 25 miljoniem tautiešu bijušās PSRS valstīs, kuras pēc impērijas sabrukuma attiecībā pret Krieviju bija kļuvušas par ārzemēm. Tas bija loģiski, jo viņu statuss šajās valstīs pēkšņi bija kļuvis neskaidrs. Baltijas valstīs, it īpaši Latvijā un Igaunijā, iedzīvotāji, kuri bija ieradušies pēc 1940. gada, kad sākās PSRS okupācija, tika uzskatīti par nelegāliem imigrantiem. Arī tas bija loģiski, jo, piemēram, Latvija, pieņemot Neatkarības deklarāciju, atjaunoja "...Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtās Latvijas Republikas Satversmes darbību visā Latvijas teritorijā" [2]. Citiem vārdiem, ar šo aktu Latvija atjaunoja savu valstisko statusu, kāds tai bija līdz 1940. gada PSRS okupācijai un, ko bija atzinušas vairāk nekā 50 pasaules valstis. Līdz ar to, visas personas, kas bija šķērsojušas Latvijas robežu visā okupācijas laikā, nesaņemot attiecīgu neatkarīgās Latvijas kompetento varas iestāži atļauju, to faktiski bija izdarījušas nelegāli. Par šādu pārkāpumu šīm personām būtu jāsaņem sods pēc neatkarīgās Latvijas attiecīgā krimināllikuma panta, jeb, vismaz būtu jātiek izraidītām no valsts.

Ko par šo jautājumu domāja rietumvalstis? Tā laika Latvijas Ārlietu ministrs Georgs Andrejevs atceras kādu konfidenciālu ziņojumu, kurā tika izklāstīts ASV viedoklis, kā Latvijai būtu vēlams rīkoties pilsonības jautājumā: "Latvijai vajadzētu dot "pareizos signālus", lai "palielinātu uzticību", apspriežot un pieņemot likumus un nolikumus par zemi, valodas prasmi un pilsonību. Par pilsonības likumu varētu konsultēties ar EDSA, Eiropas Padomi, kā arī ar Latvijas nelatviešu kopienu un pat ar Krievijas valdību." (!?)". [G.Andrejevs. Man dāvātais laiks, 334.lpp.].

Šāds viedoklis būtībā bija praktiski visai Rietumu pasaulei.

Šajā kontekstā bija dabīgi, ka ar aktīvu Krievijas, it īpaši tās ārlietu ministra Andreja Kozireva personīgu atbalstu 1992. gadā tika nodibināta Baltijas jūras valstu padome (BJVP), kuras 11 dalībvalstu vidū joprojām ir arī Krievija. Tās uzdevums ir veicināt starp dalībvalstīm sadarbību ekonomikā, vides aizsardzībā, kultūrā un citās jomā.

Ņemot vērā šīs pozitīvās tendences, Krievijas valdībai šķita, ka vienkāršākais veids kā sakārtot savu tautiešu juridiskā statusa jautājumu "tuvējā pierobežā", bija vienoties ar attiecīgo valstu valdībām par divkāršas pilsonības piešķiršanu tiem. Par paraugu, iespējams, kalpoja turku viesstrādnieku prasības Vācijā (Gastarbeiter). 

Taču Interfronte sacēla trauksmi, sākās sūdzības. Kādreizējais Interfrontes aktīvists Vladimirs Buzajevs intervijā apliecina: "Ja nebūtu pretojušies, nebūtu arī šīs sarunas, jo nebūtu arī pašu krievu Latvijā." 

Nekāda dekolonizācija tā arī netika uzsākta, netika pieļauta pat teorētiska doma par tās iespējamību Kas tad bija mainījies nepilnu desmit gadu laikā kopš iepriekš minētās Eiropas Parlamenta 1983. gada rezolūcijas? Mainījusies Eiropā  bija kopējā politiski ekonomiskā situācija un, neskatoties uz Baltijas neatkarības atgūšanu, atsevišķos aspektos tā vairs nebija tik labvēlīga kā ārēji likās.

Kā zināms, gandrīz vienmēr aiz jebkurām pārmaiņām stāv kāda intereses. Kas nebija ieinteresēts lai Baltijas valstīs nenotiktu dekolonizācija, kā tas bija noteikts EP rezolūcijā? Atbildēt uz šo jautājumu var tikai izprotot PSRS sabrukuma rezultātā radušos jauno Eiropas ģeopolitisko ainu.

Šajā situācijā baltiešu vēlme atbrīvoties no imigrantiem Rietumiem šķita neizprotama un pat destruktīva. Pirmkārt,  tie taču ir cilvēki kuru saknes ir visnotaļ "draudzīgā"  valstī - kādēļ tie būtu jāizdzen, sarežģījot vēl tik vārīgo Eiropas politisko situāciju? Otrkārt, Baltija jau tā ir sasniegusi vēl nesen neticamo - atguvusi neatkarību. Treškārt, Rietumi sniedz Baltijai visa veida palīdzību un tai par to jābūt pateicīgai, nevis jāizvirza nevajadzīgas prasības. Rietumi to pilnīgi noteikti nevēlējās.

Tomēr nebūtu taisnīgi visu vainu par izpalikušo dekolonizāciju uzvelt Rietumiem. Īsta vēlme to darīt nebija novērojama arī pašā baltiešu vidū. Latvijas Tautas frontes programmā nav atrodams ne vārds dekolonizācija, ne imigrācija, pat ne maigākā formulējumā kā repatriācija [11].

Soli uz priekšu veica Latvijas PSR Augstākā Padome, kas, no vienas puses, neatkarības atjaunošanas deklarācijā apņēmās "Garantēt Latvijas Republikas un citu valstu pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām. Tas pilnā mērā attiecināms uz tiem PSRS pilsoņiem, kas izteiks vēlēšanos dzīvot Latvijā, nepieņemot tās pilsonību." Bet, no otras, skaidri nošķīra Latvijas Republikas pilsoņus no "citu valstu pilsoņiem", papildus uzsverot PSRS pilsoņus. 

Situācija radikāli mainījās 2014. gadā, Krievijai uzsākot militāru agresijas kampaņu pret Ukrainu. Bijušais NATO vadītājs Anders Fogs Rasmusens jau tūlīt brīdināja, ka Putins vēlas atjaunot Krievijas varenību un var uzsākt hibrīdkaru, sarīkojot uzbrukumu kādai no Baltijas valstīm, it īpaši Igaunijai vai Latvijai, kur ievērojama iedzīvotāju daļa ir etniskie krievi. Tā augsta starptautiska līmeņa politiķis faktiski atzina, ka Latvijas drošība pēdējo vairāku gadu laikā ir apdraudēta no iespējamas Krievijas agresijas, par iemeslu izmantojot t.s. krievvalodīgos iedzīvotājus, pat neņemot vērā, ka lielākā to daļa jau ir naturalizējusies un ir Latvijas pilsoņi. Tā rodas milzīgas vēsturiskas problēmas, kad netiek ievērotas vēsturiskas patiesības - dažādas kultūras brīvprātīgi nesaplūst.

To mēdz ignorēt arī akadēmiskie teorētiķi un politikas pētnieki. Daudzu Rietumvalstu ultraliberālu teorētiķu sacerējumi faktiski ved pie valsts un pilsonības jēdzienu erozijas. To doktrīnas, realizētas valstu un starptautisko institūciju praktiskajā politikā arvien vairāk novājina valsti. Piemēram, Dž.Krofta raksta, ka [valsts] vairāk radošu centienu vēršoties pie nepilsoņiem, varētu mainīt situāciju, palīdzot viņiem justies kā “vēlamiem” un stimulētu to interesi par pilsonības iegūšanu [6].  

Pilsonība apzīmē sociālu un juridisku saikni starp cilvēku un valsti. Pilsonība piešķir cilvēkam gan tiesības, gan pienākumus. Integrācijas entuziasti līdz absurdam pārspīlē cilvēktiesības, bet bieži ignorē pienākumus. Cilvēkam, kurš vēlas kļūt par kādas valsts pilsoni un baudīt tās sniegtās tiesības, ir jābūt gatavam uzņemties arī pienākumus, tajā skaitā, prast tās valodu, aizstāvēt valsti u.c. Tajā pašā laikā tā pati Dž.Krofta savā iepriekš minētajā rakstā citē kādu apsekojumu Igaunijā, no kura izriet, ka mazāk nekā 40 procenti nepilsoņu būtu gatavi aizstāvēt valsti ārējo draudu gadījumā.

Ja šāda neliela valsts, kā Latvija vai Igaunija, atrodas citas lielas autoritāras valsts interešu "gravitācijas" laukā kā Krievija, tas drīz vien neizbēgami kļūst par šo valstu drošības vai pat pastāvēšanas risku. 

2020.g.

Repatriācijas likums.

Van der Stūls.

EU relations with Russia: partnership or asymmetric interdependency?

Starptautiskie dokumenti par dekolonizāciju.

Gazprom ietekme Eiropā

[1] PSRS Augstākās Padomes augstākā palāta — Republiku Padome, kas bija saglabājusi kvorumu, 1991. gada 26. decembrī pieņēma Deklarāciju sakarā ar NVS izveidi pārtraukt PSRS pastāvēšanu 

[1] Belovežas gāršā Baltkrievijā 08.12.1991. gadā tika noslēgta vienošanās starp Krievijas PFSR, Baltkrievijas PSR un Ukrainas PSR vadītājiem par Neatkarīgo valstu savienības (NVS) izveidi, kas de facto un de jure ievadīja PSRS likvidācijas pēdējo fāzi.

[2] Latvijas PSR Augstākās Padomes deklarācija "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu", lemjošās daļas 3.pants.

[3] Runa ir par bijušās PSRS un Rietumvalstu sadarbības ārlietu ministru konferencēm.

[4] Ženēvas Konvencija (IV), Ženēva, 12.08.1949.g., 49. pants.

[5] Deklarācija "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" 8.pants. 04.05.1990.

[5]  Pēc Irākas iebrukuma Kuveitā 1990. gadā, izraisījās Līča karš, kas turpinājās 1991. gadā ar operāciju "Tuksneša vētra".

[6] Mervyn King. Europe in the 1990s: the economic perspective. In a lecture organised jointly by the British Council and the London School of Economics Alumni Association in Rome on 9 June 1992.

[7] Karen E. Smith. The Making of EU Foreign Policy. London School of Economics and Political Science, UK. P. 78.

[7] Barry Eichengreen. The European Economy since 1945. Princeton University Press, 2007. P. 330.

[8] Супрунович Б.П. ВНЕШНЯЯ ТОРГОВЛЯ РОССИИ В 90-Е ГОДЫ B (РАЗВИТИЕ, РЕГУЛИРОВАНИЕ, ПРОБЛЕМЫ)

[9] James Sherr. How Russia's relationship with Europe has evolved. Chatham House (BBC). 5 January 2016 .

[10] Россия – Евросоюз: 25 непростых лет. 12 ИЮЛЯ 2019 Г. 

[11] Latvijas Tautas frontes programma. "Padomju Jaunatne", 15.10.1988.g.

[6] Tipisks piemērs ir Jennifer Croft. Non-Citizens in Estonia and Latvia: Time for Change in Changing Times?