Kara Ukrainā scenāriji

DDD: Zinu, ka jau kopš 1990. gadu sākuma esi piedalījies daudzu valsts attīstības ilgtermiņa koncepciju, programmu un scenāriju veidošanā. Vai, ņemot vērā pašreizējo situāciju valstī un aiz tās robežām, tev ir kāda vīzija par Latvijas iespējamiem likteņiem, teiksim, nākamo 10–15 gadu laikā?

Uldis Osis: Tiešām, nodarbojos ar ilgtermiņa nākotnes projekcijām pietiekami ilgu laiku, lai tas kļūtu par daļu no mana dzīvesveida. Uzreiz paskaidrošu, ka ar nākotni ir tāpat, kā tu, piemēram, ej pa nepazīstamu apvidu bez kartes un kompasa un par saviem nākamajiem pārsimts soļiem zini tikai kaut kādus pretrunīgus pēdējo satikto iezemiešu nostāstus un leģendas, varbūt pat dezinformāciju, lai tevi ievirzītu strupceļā. Pašreizējā situācijā pasaulē, pat salīdzinoši tuva ekonomiskā un politiskā perspektīva, ir atkarīga no daudziem procesiem, un pat nelielas izmaiņas kādā no tiem var radīt pilnīgi jaunas situācijas. Tādēļ profesionālā līmenī ilgtermiņa programmu rakstītāji parasti izstrādā vairākus iespējamos attīstības scenārijus. Dažkārt pat mazticamus, bet kaut kādā ziņā iespējamus.

DDD: Nevairīsimies no mazticamiem scenārijiem. “DDD” pieredzē  tādu bijis ne mazums. Vēl tikai pirms pāris gadiem dekolonizācijas ideja daudziem likās nereāla. Šodien ik dienas medijos lasām prasības, piemēram, par pilsonības atņemšanu naidīgajiem rašistiem un to repatriāciju. Bet Latvijas Nacionālās frontes prasība par deboļševizāciju, kaut vai nostiprinot publiskajā telpā latviešu valodas lietošanu, rit pilnā sparā.

U.O.: Tu tikai apstiprini, cik svarīgi ir savlaicīgi saredzēt problēmu vai pretrunu un izvirzīt mērķi tās atrisināšanai. Pat ja daudziem tā šķiet neiespējama, nepieņemama vai absurda, problēma nekur nepazudīs un arvien vairāk spiedīs domāt, kā no tās tikt vaļā.

Latvijas šī brīža lielākā problēma, manuprāt, ir ne tik daudz – kā attīstīties, bet – kā valstij izdzīvot ilgtermiņā, tas ir, nākamo vismaz 10–15 gadu laikā, kā tu sākumā arī jautāji. Runa tiešām ir par nedaudz tālāku nākotni. Šobrīd, karadarbībai risinoties Ukrainā, Latvija var justies puslīdz drošībā, jo Krievija visus savus militāros spēkus un resursus ir koncentrējusi tur. Novirzīt tos agresijai pret kādām citām valstīm tā vismaz tuvākajos gados nespēs. Te nu mēs arī nonākam pie jautājuma jeb scenārija – kas tālāk?

Pēc procesu nozīmības un vēriena starptautiskā mērogā es to sauktu par katastrofu scenāriju, jo Krievijas iebrukums un karadarbība Ukrainā jau šobrīd ir pasaules mēroga katastrofa, kas, iespējams, vēl ir tikai agrīnā attīstības stadijā. Taču scenāriju kontekstā katastrofu jēdziens izriet no katastrofu matemātiskās teorijas – no vairāku savstarpēji saistītu faktoru kopuma viens no tiem, varbūt šķietami maznozīmīgs, var izraisīt neparedzamas, straujas katastrofālas izmaiņas visā šajā faktoru kopumā. Scenāriju uzdevums arī ir mēģināt iezīmēt šos kritiskos faktorus.

Piektās kolonnas klātbūtne Latvijā

DDD: Atklāts karš Ukrainā notiek jau gadu, pat ja neskaita Krievijas Ukrainas teritoriju nelikumīgo aneksiju jau kopš 2014. gada. Vai tad Latvijā vēl līdz šim nav izstrādāti nākotnes scenāriji un tiem atbilstoši Latvijas rīcības plāni?

Uldis Osis: Aizsardzības jomā NATO ietvaros noteikti ir. Piemēram, ASV pērn Latvijas drošības nostiprināšanai piešķīra ap 200 miljoniem ASV dolāru. Un tas ir tikai viens no ārējā finansējuma kanāliem. Savukārt, gan stratēģija “Latvija 2030”[1], gan NAP2027[2] jau šobrīd izskatās arhaiski un atrauti no realitātes. Principā tie būtu jāpārstrādā, taču notikumu attīstības gaita ir tik dinamiska un neparedzama, ka tas būtu jādara vismaz reizi gadā. Tomēr kādām operatīvām vadlīnijām valsts budžeta un investīciju programmas uzturēšanai gan vajadzētu būt, jo no tā mēs nonākam līdz drošībai. Cilvēkiem jāapzinās, kas ir lielākie draudi valstij, pilsētai, ģimenei un ko valsts plāno darīt. Ar ko jārēķinās? Taču šobrīd dzīvojam diezgan lielā tumsā.

DDD: Tieši tāda sajūta šobrīd ir. Taču ir lietas, kuras arvien vairāk cilvēku sāk intuitīvi apzināties, piemēram, par Krievijas piektās kolonnas draudiem, kuru avots ir krievu okupācijas laikā Latvijā demobilizēto virsnieku, sabraukušo imigrantu un to pēcnācēju masa, kuras liela daļa ir drīzāk lojāla Krievijai, nevis Latvijai. Vai iespējams, ka Krievija varētu mums kaut kad nākotnē uzbrukt, aicinot savus “tautiešus” šeit rīkoties, kā tas bija vērojams kara sākumā Ukrainā un nav retums vēl šobrīd? Kā tu vērtē – cik draudīga ir šī situācija?

U.O.: Situācija var izrādīties pat ļoti draudīga, un notikumi Ukrainā to skaidri parādīja. Piemēram, lielākā Hersonas apgabala daļa un pati pilsēta krita Krievijas armijas rokās nedēļas laikā un īslaicīgi tika anektēta, visticamāk, nodevības, daļēji arī nemākulības dēļ. Ukrainas drošības dienesti to joprojām turpina izmeklēt. Ukrainā ļoti daudz cilvēku gāja bojā un tika iznīcināti neskaitāmi militārie objekti pēc Krievijas armijas triecieniem, pateicoties precīzām koordinātēm, kuras nereti piegādāja prokrieviski noskaņoti vietējie iedzīvotāji. Tam pat nebija nepieciešami nekādi speciāli apmācīti aģenti. Nav šaubu, ka līdzīga situācija zināmos apstākļos var izveidoties arī Latvijā.

Ukrainai palīdzēs militārās inovācijas

Uldis Osis: Kā jau teicu, kamēr karš notiek Ukrainas teritorijā, mums tiešas briesmas nedraud, vismaz ne katastrofālas. Ukraina šajā karā uzvarēs, jo ieildzis karš kļūst pat resursu karu. Protams, Krievijai milzīgā apjomā ir divi svarīgākie resursu veidi – derīgie izrakteņi un cilvēki. Taču nav vai ir maz kara iznākumu noteicošā faktora – mūsdienu militārās tehnoloģijas. Tiek uzskatīts, ka pirms šaujampulvera izgudrošanas nozīmīgākā militārā inovācija vēsturē ir bijis zirga sedlu kāpslis. Izklausās neticami, bet, pateicoties tieši šim “sīkumam”, Viduslaikos radās iespēja izveidot jauna veida armijas un pielietot daudz efektīvāku stratēģiju – smagās bruņās kaltu kavalēriju.

Ieroči, kurus NATO valstis arvien lielākā apjomā sākušas Ukrainai piegādāt, ietver tūkstošiem šādu “kāpslīšu” jeb inovāciju, kas ievērojami paaugstina tās armijas kaujas spēju, nemaz nerunājot par ukraiņu karavīru cīņas motivāciju. Savukārt Krievijas armijas bruņojums tehnoloģijas ziņā ievērojami atpaliek. Šīm bruņutehnikas piegādēm turpinot izvērsties, var droši prognozēt, ka tas arī noteiks kara iznākumu Ukrainai par labu. Diemžēl ir jāatzīst, ka Rietumu smago ieroču piegādes Ukrainai arī pēc gada asiņainās karadarbības, dažādu iemeslu dēļ kavējas.

DDD: Par Ukrainas uzvaru karā neviens normāli domājošs cilvēks sen vairs nešaubās. Tu to labi pamatoji no praktiskās puses. Varbūt dīvaini, bet jo vairāk pieaug pārliecība par Ukrainas uzvaru, jo neskaidrāks kļūst jautājums – ko nozīmē šī uzvara? No vienas puses, ir saprotams – tā nozīmē Krievijas okupantu padzīšanu no Ukrainas teritorijas un tās suverenitātes atjaunošanu 1991. gada robežās. Bet – vai tā nozīmē arī Krievijas pilnīgu sakāvi un draudu no tās mazināšanos?

U.O: Citiem vārdiem, vai Krievijas militārā sakāve Ukrainā nozīmē arī tās politisko sakāvi? Mana īsā atbilde – nē. Kāpēc? Te nu mēs nonākam pie biezā miglā tīta apvidus, kurš, kā mēs jau runājām, nav iezīmēts nevienā kartē. Tādēļ mums tagad arī nāksies veidot vairāk vai mazāk ticamus scenārijus: pirmo, otro, trešo…

DDD: Kādi ir iespējamie scenāriji pēc Krievijas militārās sakāves Ukrainā?

Pirmais scenārijs

Pirmais scenārijs: saglabājas agresīva varas vertikāle

Uldis Osis: Pirmais scenārijs – pēc Krievijas armijas pilnīgas sakāves un padzīšanas no Ukrainas, vai pat jau agrāk, no troņa atsakās vai tiek gāzts Putins un varu pārņem kāds kolektīvs orgāns – militāra vai pusmilitāra padome. Varbūt arī kāds Putinam pietuvināts čekists, piemēram, Nikolajs Patruševs vai viņa ilggadējais pakalpiņš Dmitrijs Medvedevs. Ir iespējami arī citi pretendenti.

Šajā gadījumā Krievijā nekas būtiski nemainās, saglabājas agresīvā varas vertikāle, tikai pēc sakāves tā uz laiku kļūst maskētāka, piezemētāka. Rietumu uzspiesto sankciju dēļ Krievijai jāizmaksā Ukrainai nodarītie zaudējumi. Tādēļ tai būs jāatļauj vismaz daļēji atsākt dabas resursu eksportu. Taču tā neatsakās no saviem iekarošanas plāniem. Tikai tagad tiem klāt nāk pieaudzis naids pret Rietumiem un vēlme revanšēties par zaudējumu karā. Līdz ar to Krievija pasaulei, un vēl jo vairāk mums, kļūst vēl bīstamāka nekā agrāk.

Šajā scenārijā Krievija turpina bruņoties un gatavoties nākamajam karam, kurā tā cer gūt uzvaru, pēc tās ieskata, vismaz vājākos ķēdes posmos. Mēs, Baltijas valstis, tajos kopumā noteikti iederamies. Pirmkārt, militārajā ziņā neizdevīgā ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ, otrkārt, neintegrētas ievērojamas krievu diasporas dēļ Latvijā un Igaunijā. Vienkāršākiem vārdiem – Krievija var cerēt uz piektās kolonnas atbalstu, kā ieganstu izmantojot savu “tautiešu” aizstāvēšanu pret vietējo “nacistu spīdzināšanām”.

DDD: Jā, bet cik lielas Krievijai būs šīs bruņošanās iespējas, ņemot vērā tai noteiktās ekonomiskās sankcijas? Pats jau minēji tās atpalicību no Rietumiem tehnoloģiju ziņā.

U.O.: Krievijas tehnoloģiskā atpalicība noteikti saglabāsies un, ņemot vērā tūkstošiem aizbraukušo izglītotāko iedzīvotāju daļu, droši vien pat palielināsies. Taču Krievija nekad nav pārāk paļāvusies uz modernāko bruņojumu. To apmierina arī salīdzinoši novecojusi kara tehnika, toties pielietota masveidā, kā to arī rāda Ukrainas kara pieredze. Šādu tehniku mūsu austrumu kaimiņš saražot spēs, neskatoties ne uz kādām sankcijām.

Šeit izpaužas lielas valsts efekts un ekonomiskās priekšrocības. Sankciju ietekme uz lielu, dabas resursiem bagātu valsti ir ierobežotas tās pašpietiekamības dēļ. Tiesa, līdz šim Krievija lielās pozitīvās maksājumu bilances tekošā konta[3] attiecības pret IKP jeb – vienkāršākiem vārdiem – lielās eksporta lomas ekonomikā dēļ bija ļoti jutīga pret tirdzniecības sankcijām. Taču es nešaubos, ka Krievija savu ekonomiku soli pa solim pārkārtos, tā jau to dara un sankciju ietekme mazināsies. Tā būvēs jaunas militāra profila rūpnīcas, jā, viduvējā tehnoloģiskā līmenī, bet atsāks ražot tankus un militāro aviāciju, varbūt septiņdesmito astoņdesmito gadu līmenī, taču milzīgos apjomos. Par šādu jaunu valsts attīstības modeli Putins būtībā runāja arī Krievijas Federācijas sapulcē šī gada 21. februārī. Daži komentētāji to izsmēja un nosauca par murgiem. Tas tiešām nav nekāds jauns modelis, tas vienkārši ir ceļš uz Krievijas pašizolāciju Ziemeļkorejas vai Irānas variantā. Tomēr Krievijas gadījumā tie nav nemaz tādi murgi, bet iespējama perspektīva.

Jādomā, ka Rietumu sankcijas pret Krieviju, kā tu teici, šajā scenārijā turpināsies un pastiprināsies. Bet kāda būs to efektivitāte? Pret Ziemeļkoreju pirmās sankcijas ASV un citas valstis ieviesa jau piecdesmitajos gados, bet pret Irānu septiņdesmito gadu beigās. Nu un – vai tās pārstājušas bruņoties un apdraudēt valstis pasaulē? Tieši pretēji – to draudu līmenis lēnām, bet arvien pieaug.

Līdz ar to sagaidāms, ka šāda scenārija gadījumā arī Krievijas draudi kaimiņvalstīm nemazināsies. Tādēļ jebkura scenārija gadījumā mums jārisina abas manis minētās problēmas – sistemātiski NATO ietvaros jāpaaugstina aizsardzības spējas un jālikvidē piektā kolonna vai vismaz būtiski jāsamazina tās ietekme jeb, kā jūs, “DDD”, to formulējat, jāveic dekolonizācija. Patiesībā, ņemot vērā citas Latvijas vājās vietas – aizsardzības ziņā neizdevīgs ģeogrāfiskais stāvoklis, maza valsts, dabīgu šķēršļu trūkums austrumu pierobežā un citas problēmas,  arī es neredzu citu veidu, kā šo draudu faktoru samazināt.

DDD: Jā, tāds ir “DDD” mērķis. Patiesībā tas ir latviešu tautas pienākums. Bet, vai tu nepieļauj, ka ar Krieviju šajā krīzes situācijā varētu notikt kaut kas līdzīgs kā ar PSRS? Tā taču sabruka bez kariem un lielas asinsizliešanas.

U.O.: Pieļauju. Tad mēs nonākam pie nākamā scenārija.

Otrs scenārijs: cīņa par varu

DDD: Kāds tad, tavuprāt, būtu otrs iespējamais scenārijs?

Uldis Osis: Jau šobrīd sākušās dažādu Krievijas militāri politisko grupējumu savstarpējā cīņa par varu. Veidojas vairākas privātas armijas. Ukrainas frontē tās nereti iesaistās savstarpējā apšaudē, ieskaitot arī regulārās armijas daļas. Pagaidām gan tas notiek lokāli un spontāni, jo kamēr Krievijas armija nav Ukrainā militāri sagrauta, viņus visus vieno Kremļa propagandas gadiem kurinātais naids pret Ukrainu un ukraiņiem. Arī regulārā armija pagaidām ir pietiekami spēcīga un kontrolē situāciju, lai gan tās vadībā arī jau parādījušies viedokļi, ka šis karš no Krievijas puses ir bezjēdzīgs un tas ir jāpārtrauc. Bet, ja Krievijas armija tiks sagrauta, visticamāk, iestāsies varas vakuums.

Tiesa, arī Putins un armijas ģenerālštābs to labi saprot. Kādā brīdī, redzot, ka situācija viņiem kļuvusi bezcerīga, var tikt pieņemts lēmums karadarbību pārtraukt, noslēgt pamieru un armiju, lai saglabātu tās vēl palikušo kaujas spēju, izvest no Ukrainas. Kremļa propaganda saviem iedzīvotājiem varētu vēstīt par “militārās speciālās operācijas” uzvaru, ukraiņu “nacistu” sakāvi un draudu Krievijai novēršanu vai tamlīdzīgi. Jau ir pazīmes, ka Krievijas armija un tauta šādam vai pat sliktākam scenārijam tiek gatavota. Piemēram, novērots, ka Krievijas apgabalos, kas robežojas ar Ukrainu – Brjanskas, Belgorodas, Kurskas un citos, tāpat arī Krimas piekrastē tiek rakti ierakumi un gatavotas prettanku būves. Tātad nojauš, ka var sagaidīt vissliktāko.

Rietumi šādam kara iznākumam aplaudētu un piespiestu Ukrainu piekrist. Šajā punktā mēs atgriežamies pie pirmā scenārija. Man šāda notikumu attīstība šķiet pat ļoti ticama. Bet tas nozīmē, ka draudi no Krievijas puses nemazināsies, bet tālākā nākotnē tikai pieaugs.

Taču pieņemsim, ka veiksmīga Ukrainas armijas pretuzbrukuma gadījumā krievu spēki tiek sagrauti, sākas panika un tie spiesti haotiski bēgt, bet armijas vadība zaudē kontroli pār situāciju. Tad neizbēgami sāksies cīņa par varu. Turklāt ne tikai par troni Kremlī, bet arī reģionos par to ekonomisko un politisko patstāvību.

DDD: Viedokļi par Krievijas pilnīgu sabrukumu un sadalīšanos ir izplatīti visā pasaulē. Tiek pat zīmētas raibas daudzkrāsainas kartes, kur attēlotas jaunās bijušās Krievijas valstis. Tas tiešām var būt reāli?

U.O.: Jā, viedokļi, ka Krievija militāras sakāves gadījumā sabruks un sadalīsies reģionos vai mazākās valstiņās ir populāri, un no tā paniski baidās Rietumu politiķi. To varam izskatīt kā atsevišķu scenāriju.

Trešais scenārijs: reģioni sarauj saites

Uldis Osis: Man kā ekonomistam šis scenārijs nešķiet sevišķi ticams, vismaz ne tuvākajā laikā. Bet mēs vienojāmies, ka izskatīsim arī maz ticamus scenārijus. Mans arguments, ka ne visi reģioni vēlēsies vai pat spēs pilnībā saraut saites ar Krieviju, varbūt būtu jāsaka – ar Maskaviju. Citiem vārdiem – ne visi pilnībā izstāties no Krievijas Federācijas. Lai gan šādi aicinājumi no atsevišķiem Krievijas reģioniem izskan, “centra” ekonomiskā koordinējošā loma joprojām paliks svarīga. Bet politiski, lai kādas būtu iekšējās cīņas, Kremlī vienmēr kāds sēdēs un koordinēs visu visapkārt, kas vien un cik vien iespējams. Sāksim kaut vai ar transporta artērijām, banku sistēmu un ekonomisko potenciālu kopumā, kas ir reģionus ekonomiski vienojoša sistēma.

No IKP viedokļa raugoties Krievijas pieci bagātākie reģioni ir ar Maskavas, Pēterburgas, Ņižņijnovgorodas, Jekaterinburgas un Samāras pilsētām centrā. Taču pat nākamā aiz Maskavas bagātākā reģiona – Pēterburgas – IKP ir tikai 25 procenti no Maskavas reģiona rādītāja, bet Ņižņijnovgorodas – nepilni 7 procenti. Pēterburga ir viens no svarīgākajiem Krievijas transporta mezgliem: te beidzas Transsibīrijas dzelzceļa maģistrāle. Tā ir arī nozīmīga Krievijas jūras osta, līdz ar Primorsku, Ustjlugu un Viborgu, ja runājam par ekonomisko reģionu. Vai Pēterburga var funkcionēt bez pārējās Krievijas? Teorētiski vienmēr kaut kā var, bet ekonomiski tā būtu bezcerīgi tukša saimnieciskā telpa.

Pat pēc Latvijas neatkarības deklarēšanas 1990. gadā ekonomiskās saites ar Krieviju tika ievērojami sašaurinātas, bet netika sarautas pilnībā. Latvijas politiskās neatkarības atjaunošana it kā notika, jo tāda bija latviešu nācijas griba un mērķis. Bet vai tā varētu būt Pēterburgā vai citos manis minētajos reģionos?

Kā piemēru no iespējamās nacionālās neatkarības viedokļa tiešām varētu runāt par vēl vienu no bagātākajiem Krievijas reģioniem – Tatarstānas republiku, kur tatāri ir apmēram 54 procenti, bet krievi – 40 procenti no kopējā iedzīvotāju skaita. Tas ir tuvu tam kā Latvijā. Arī reliģija vieno tatārus, jo islāmticīgie ir ap 54 procentiem, bet ortodoksālā ticība ir izplatīta ap 30 procentos iedzīvotāju. Reģionā pieaug arī aicinājumi rakstībā atteikties no kirilicas un atjaunot tatāru valodas rakstību, kas tālākā nākotnē droši vien vedīs pie krievu valodas izspiešanas, lai gan tā šobrīd līdz ar tatāru ir oficiāla valsts valoda. Pieaug arī politiski aicinājumi izveidot neatkarīgu Tatarstānas valsti.

Taču no iespējamās politiskās neatkarības viedokļa raugoties, Tatarstānas gadījumā pastāv arī ievērojamas ārējās un iekšējās problēmas. Tās galvenā bagātība ir nafta, kas līdz ar tās pārstrādes un ķīmijas industriju veido Tatārstānas ekonomikas kodolu. Taču bez citu Krievijas reģionu līdzdalības šo produkciju nav iespējams realizēt, kaut vai vienotās cauruļvadu un dzelzceļa sistēmas dēļ. Vēl jo vairāk tas attiecas uz mašīnbūves industriju – autobūve, enerģētikas iekārtas, lidmašīnas, helikopteri un tamlīdzīgi, kur produkcijas ražošanā lielākā vai mazākā mērā piedalās vairums galveno Krievijas industriālo centru. Acīmredzot nepieciešamība saglabāt ekonomiskās saites ar pārējiem Krievijas reģioniem lielā mērā noteiks arī Tatarstānas politisko struktūru un attiecības ar “centru”, lai kas tas būtu. Vienīgais, ko varētu pietiekami droši apgalvot, – Tatarstānai ir reāla iespēja ievērojami paaugstināt savu ekonomisko un politisko patstāvību, veidojot ekonomiskās saites arī ārpus pašreizējās Krievijas.

DDD: Labi, bet kā ir citos Krievijas reģionos?

U.O.: Mēs varētu turpināt analīzi. Taču kļūs redzams – lai kāds haoss šajā milzīgajā valstī iestātos, ekonomiskās un no tām atkarīgās politiskās saites saraut nebūs tik vienkārši, pat ja Maskavai vairs nebūtu pietiekama militārā un administratīvā spēka to nepieļaut. Maskava tik un tā ir “melnais caurums” kosmosā ar milzīgu ekonomiskās gravitācijas lauku. Tādēļ nav gluži tā, ka Krievijas impērija, PSRS un pašreizējā Krievija, agrāk ar guberņām, tagad ar reģioniem, ir izveidojusies tikai agresīvu impērisku tīkojumu rezultātā. Tam vienmēr bijis arī ekonomiskais pamats.

Piemēram, arī tatāru Kazaņas hanātu Krievija iekaroja sešpadsmitajā gadsimtā, jo tas traucēja tai virzīties tālāk uz Sibīriju un apgūt tās resursus. Atšķirība mūsdienās tikai tā, ka šo milzīgo ekonomisko gravitācijas lauku iespējams daudz efektīvāk organizēt uz demokrātisku valstu savstarpējās sadarbības pamata. No šī viedokļa – Krievijas varas administratīvi centralizētā struktūra ir neefektīva, tā ir arhaiska. Piemērs ir Eiropas Savienība, kas izveidojās Hitlera Vācijas militārās sagrāves rezultātā pēc Otrā Pasaules kara. Bet vai arī Krievijā tā var notikt?

Pieņemsim, ka Krievija tiek militāri pilnībā sagrauta un Rietumi nosaka Maskavijai okupācijas režīmu ar “sanācijas” 10–15 gadu periodu, līdzīgi kā Rietumvācijai pēc Otrā Pasaules kara. Vai tās nozombēto iedzīvotāju apziņa tuvināsies pārējai civilizētai pasaulei? Lielā mērā tas ir atkarīgs arī no mūsu apskatītās situācijas reģionos.

Bez manis pieminētās Tatarstānas, ir arī citi reģioni, par kuriem tāpat klīst runas, ka tie varētu mēģināt atdalīties no Krievijas Federācijas un veidot patstāvīgas valstis. Runa ir par Sibīriju un Tālajiem Austrumiem, kuros jau šobrīd Ķīnas saimnieciskā ietekme ir lielāka nekā no “mātes” Krievijas puses. Man tomēr šāda iespēja tuvākajā laikā tāpat šķiet samērā maz ticama. Tikai, atšķirībā no pārējiem reģioniem, iemesli ir drīzāk pretēji. Krievija Sibīriju vienmēr uzskatījusi par resursu bāzi un vietu, kur izmitināt varai nevēlamos, nevis reālu dzīves telpu. Vājā satiksme, zemais iedzīvotāju blīvums, neracionālais daudzu pilsētu un apdzīvoto vietu ģeogrāfiskais izvietojums kā sekas padomju direktīvai plānošanai ir bijis drīzāk traucējošs nekā veicinošs faktors Sibīrijas reģionu savstarpējo ekonomisko attiecību un sociālās vides veidošanā. Tādēļ Sibīrijas dzīvotspēja joprojām ir pilnībā atkarīga no “centra” vai arī arvien pieaugošā pakāpē no Ķīnas.

Nesen medijos bija lasāma kāda Sibīrijas apgabala pārvaldnieka reakcija uz Maskavas nodomu ierobežot Ķīnas saimnieciskās aktivitātes Sibīrijā – jūs traki esat palikuši? Mums taču jau pēc pāris nedēļām nebūs ne maizes, ne makaronu ko ēst…

DDD: Kādēļ tā? Mēs taču ikdienā lietojam pat ātri bojājošus produktus, piegādātus no Marokas, Dienvidamerikas vai pat Jaunzēlandes… Kāda būtu problēma tos piegādāt arī Sibīrijai?

U.O.: Tos tur no “centra” vai Ķīnas labāk vai sliktāk arī piegādā… Bet arī Sibīrijai bez primārajiem dabas resursiem kaut ko vairāk, tas ir, produkciju un pakalpojumus ar augstāku pievienoto vērtību, vajadzētu dot pretī… Lai tas būtu iespējams, šajā milzīgajā teritorijā vispirms ir jāiegulda simtiem miljardus investīciju saimnieciskās un sociālās infrastruktūras sakārtošanā, lai tā ekonomiski un politiski spētu stāvēt pati uz “savām kājām”.

Par spīti dabas resursiem pasakaini bagātajai teritorijai, to ieguves, pārstrādes un transportēšanas izmaksas ir pārāk augstas, lai attiecīgie uzņēmumi būtu spējīgi konkurēt brīvā tirgū ar savu eksportu, pelnot naudu un maksājot nodokļus. No Krievijas puses, kāda tā pašreiz ir, es investīciju iespējas neredzu. No Ķīnas – varbūt… bet droši vien, tikai iekļaujot Sibīriju kā savas valsts teritoriju. Kādreiz tas tā daļēji jau ir bijis. Tas, manuprāt, varētu notikt, ja NATO okupētu Maskavu un noteiktu kontroli pār Krievijas rietumu daļu līdz pat Urāliem. Ķīna šajā gadījumā būtu “spiesta” spert preventīvus soļus savas drošības labad un okupēt Sibīriju vai ievērojamu tās daļu.

Tādēļ arī no Sibīrijas reģionu puses es pašreiz īsti neredzu drīzu pamatu patstāvīgu valstu veidošanai. Visticamāk, tāpat kā pārējā Krievijas teritorijā militāras sakāves gadījumā, tur varētu izcelties haoss un anarhija, līdz savstarpēji ekonomiski atkarīgie reģioni tālākā nākotnē būtu spiesti lēnām nonākt līdz valstiskiem veidojumiem vai patiesi federālam valsts modelim – kaut kas līdzīgs ASV.

Lai gan Krievija arī šobrīd tiek saukta par Krievijas Federāciju, savā dziļākajā būtībā tā drīzāk ir unitāra, centralizēta despotiska valsts ar stingri ierobežotu reģionu administratīvo patstāvību. Taču Amerikas Savienotās Valstis izveidoja nevis vergi, bet brīvi cilvēki. Brīvi nevis tikai pēc sociālā statusa, bet savā apziņā, domāšanā un rīcībā. Es, par Krievijas nākotni runājot, varu dažādus scenārijus iedomāties, bet to, kā krievi no vergiem spētu pārtapt par brīviem cilvēkiem, man visgrūtāk uzburt vīziju.

DDD: Jā, tā acīmredzami ir vislielākā Krievijas un visbeidzot arī Eiropas problēma…

Ķīnas faktors jeb scenārijs Nr. 4

DDD: Saki, vai, tavuprāt, arī Kaļiņingradas apgabalā jāgaida līdzīga, tas ir, nekāda, scenārija īstenošanās? Medijos lasāmi viedokļi, kas apšauba šī Krievijas anklāva leģitimitāti. Turklāt no vēstures zināms arī, ka tā ir senajām baltu tautām okupēta teritorija. Vai attiecībā uz to nebūtu jāatjauno vēsturiskais taisnīgums pēc iespējas ātrāk, jo, lai gan Latvijai nav tiešu robežu, tas šobrīd  ir liels drauds mūsu un citu kaimiņvalstu drošībai?

Uldis Osis: Tiešām, pirms vācu Teitoņu ordeņa iebrukuma vēlīnos viduslaikos šī bija baltu tautu – senprūšu – teritorija. Daļa senprūšu krita kaujās ar iekarotājiem, daļa tika asimilēti iebraukušo ģermāņu un citu Rietumeiropas kolonistu masā, daļa pievienojās Lietuvai, kas tajā laikā jau bija pieņēmusi kristietību un kļuvusi par patstāvīgu karalisti. Līdz ar to senprūši kā etnisks baltu tautu kopums ar pasaulē senāko indoeiropiešu valodu pārstāja pastāvēt. Tās vietā izveidojās pārsvarā ģermāņu, flāmu, daļēji arī poļu un citu Eiropas rietumu kolonistu hercogiste (Austrumprūsija) ar Kēnigsbergu kā galvaspilsētu. Tā tika nodibināta senprūšu apmetnes Tvankstes vietā.

Vēsturnieks Normans Deiviss vērš uzmanību, ka Krievijas impērijas Ārlietu ministrija vēl 1914. gada septembrī, nevis pēc Otrā pasaules kara, kā pieņemts uzskatīt, atklāja savus mērķus. Tā, pirmkārt, paredzēja pilnīgu Austrumprūsijas likvidāciju, otrkārt, krievu pārvaldītas Polijas karalistes atjaunošanu un, treškārt, jaunas Krievijas–Vācijas robežas noteikšanu pa Oderas un Rietumu Neises upēm. Pirmajā pasaules karā šis Krievijas plāns izgāzās, bet pilnībā īstenojās Otrā pasaules kara noslēgumā.[4]

Tas liecina, ka, neatkarīgi no ideoloģijas vai politiskās uzbūves, Krievija vienmēr ir plānojusi arī Eiropas sadalīšanu un pakļaušanu, līdzīgi kā agrāk citu tautu teritorijas uz visām pusēm no Maskavas, bet tagad Ukrainā. Tas ir tās dabā vai, ja var tā teikt, gēnos. Arī šodienas Krievijas politiskajā domāšanā nekas nav mainījies. Tādēļ tā ir un paliek bīstama, vismaz Baltijai un Austrumeiropai kā minimums.

Kas attiecas uz Kaļiņingradas apgabalu, jāatceras, ka pēc Otrā pasaules kara Rietumeiropā, pārsvarā Vācijas teritorijā, pastāvēja četras sabiedroto okupācijas zonas: ASV, Lielbritānijas, Francijas un PSRS. Trīs pirmās pilnībā pārtrauca okupācijas režīmus 1955. gadā, bet ne PSRS. Kēnigsberga un tai pieguļošā teritorija tika iekļauta, būtībā anektēta, kā PSRS Kaļiņingradas apgabals. Taču pēdējā starptautiskā dokumentā 1945. gadā, kas noteica pēckara valstu robežas, – sabiedroto Potsdamas konferences protokolā nekas tāds netika atrunāts, bet tika nolemts šo jautājumu apspriest vēlāk. Nekāda apspriešana nekad vēlāk nenotika, jo sākās aukstais karš un citas problēmas šķita svarīgākas. Līdz ar to Kaļiņingradas apgabala juridiskais statuss joprojām “karājas gaisā”, un Krievijas karš Ukrainā to beidzot ir aktualizējis tādā mērā, ka lemšanu par šī anklāva tālāko likteni vairs nedrīkst atlikt, kaut vai tā iemesla dēļ, ka viss apgabals ir milzīgs visu Baltijas jūras reģionu apdraudošs ieroču arsenāls. Amerikāņu eksperti konstatējuši, ka tur ir izbūvēti arī droši kodolieroču uzglabāšanas bunkuri, bet šobrīd nav zināms, vai tie tur tiešām ir. Un, ja nu ir?

Ko darīt tālāk ar Kaļiņingradas apgabalu pēc tā deokupācijas un demilitarizācijas, ir sarežģīts jautājums, un kādā citā reizē varbūt mēs varētu par to parunāt. Šobrīd ir svarīgi izlemt par tā pārņemšanu NATO kontrolē un atbruņošanu.

Ķīnas un Krievijas “draudzība”

DDD: Jāteic, ka neviens no taviem izklāstītajiem scenārijiem neizklausās optimistisks. Kurš no tiem tev pašam šķiet ticamākais, un vai ir vēl kāds? Kā, piemēram, ar Ķīnas lomu ne tikai Sibīrijas sakarā, ko tu jau aizskāri iepriekš, bet kopumā pasaulē?

Uldis Osis: Šobrīd visticamākais man šķiet pirmais scenārijs varbūtējā kombinācijā ar otro. Tas nozīmē Krievijas pārtapšanu par no pārējās pasaules stipri izolētu, bet joprojām agresīvu un bīstamu valsti pēc Ziemeļkorejas vai Irānas piemēra. To veicinās virkne procesu, kurus es apzīmētu kā ceturto scenāriju.

Tas saistīts ar Ķīnas iejaukšanos, kas var būtiski izmainīt situāciju. Kā? Ir jāsaprot Ķīnas intereses. Tā noteikti nav ieinteresēta būtiskai NATO ietekmes virzībai austrumu, t.i., Ķīnas virzienā, nedz arī Krievijas “pāraudzināšanā” par Rietumu tipa demokrātiju, jo tai ir svarīga netraucēta ietekmes palielināšanās Sibīrijā, bijušajās PSRS dienvidu republikās un, protams, arī pašā Krievijā. Tādēļ tā ir ieinteresēta Krievijas vienotības saglabāšanā, jebkurā formā, bet lai tā kalpotu kā bufervalsts pret iespējamu Rietumu ietekmes zonas paplašināšanos uz austrumiem. Par to liecina arī Ķīnas “miera” plāns, ko tā pasludināja šī gada 24. februārī. Tā pieņemšana faktiski nozīmētu karadarbības pārtraukšanu un situācijas iesaldēšanu uz gadiem. Tieši tas Ķīnai būtu izdevīgākais variants, ja runājam par tuvāko nākotni.

Tālākā perspektīvā varētu atkārtoties Krievijas 13.–15. gadsimta liktenis, kad tā nonāca tatāru-mongoļu jūgā. Mūsdienās tas, protams, varētu īstenoties citādām metodēm. Sauksim to par Krievijas kļūšanu par Ķīnas vasaļvalsti. Uz to nepārprotami norāda arī Ķīnas prezidenta Sji Dzjiņpina vizīte Maskavā šī gada martā, īsi pirms kuras viņš norādīja, ka abu valstu draudzība pieaug “dienu no dienas”.

Ja skatāmies uz šo “draudzības” iespējamiem attīstības virzieniem plašākā globālā kontekstā, tad varam iedomāties apjomīgas politiski ekonomiskas un militāras koalīcijas veidošanos ar Ķīnu, Krieviju, Irānu un Ziemeļkoreju tās sastāvā ar virkni citu “līdzjutējvalstu” Tuvajos Austrumos, Dienvidamerikā vai Āfrikā. Šī brīža atslēga tās veidošanā ir Krievija.

Var uz šāda scenārija iespējamību skatīties ar dažādu ticamības pakāpi. Taču atcerēsimies, ka trīs tatāru-mongoļu armijas ar draudzīgu krievu kņazu aktīvu līdzdalību no 1236. līdz 1242. gadam nežēlīgi postīja Eiropas valstis, ieskaitot zemes Polijā, Ungārijā, Horvātijā, Vācijā, Austrijā un Bulgārijā, apmēram tāpat, kā Krievija to dara šobrīd Ukrainā. Tikai pateicoties viņu lielhana Ugedeja nāvei un sākoties cīņai par viņa troni, tās no Eiropas izvācās neuzvarētas. Baltiešu zemēm, bieziem mežiem un purviem klātā apvidus dēļ, iekarotāji, mums par laimi, tolaik vēl nepiekļuva.

Ja turpinājumā iedomājamies, ka nākotnē Ķīna varētu uzsākt ofensīvu Klusā okeāna reģionā, piemēram, uzbrūkot Taivānai, bet Krievija vienlaicīgi atsākt agresiju Eiropā, visa Rietumu pasaule, kā vairāk vai mazāk politiski vienota sistēma, varētu nonākt kritiskā izdzīvošanas situācijā.

Ņemot vērā šāda scenārija iespējamu veidošanos, tuvākās nākotnes nepieciešamība no Rietumu viedokļa būtu pilnīga Krievijas militāra un politiska sagrāve līdz ar tās okupāciju, kā minēju iepriekšējā trešajā scenārijā.

Šāda scenārija attīstības sākumu apliecina tas, ka Ķīna ir iesaistījusies sarunās ar Krieviju par bruņojuma piegādi tai. Visticamāk, tā slēpti arī notiek. Šobrīd šī varbūt daļēji ir tikai ķīniešu spēle, lai Rietumi atturētos no pārāk aktīvas Ukrainas atbalstīšanas ar bruņojumu, tādējādi kavējot Krievijas militāro sakāvi – ar no tā izrietošajām Ķīnas intereses aizskarošām sekām. Taču, iespējams, ka šāds “atturēšanās” posms jau ir noiets un Krievijas remilitarizācija ar Ķīnas palīdzību faktiski jau ir aizsākusies.

No otras puses, Ķīnai, līdzīgi kā Krievijai, ir svarīgi Rietumu tirgi tās eksporta produkcijas noietam. Ķīnas eksportam gan ir pavisam cita struktūra – ar daudz augstāku pievienoto vērtību, bet tādēļ tas ir vēl jutīgāks pret iespējamām Rietumu sankcijām. Šajā gadījumā globalizācijai un valstu savstarpējai ekonomiskai atkarībai parādās savi plusi, jo Ķīna būs spiesta meklēt, kā izvairīties no problēmām šajā jomā. Kā tas viss risināsies, atkarīgs cik prasmīgi šajā situācijā “spēlēs” Rietumi. Tā vai citādi – Ķīnas faktoram var būt ievērojama ietekme uz karadarbību Ukrainā, bet šī scenārija īstenošanās gadījumā uz pasaules kārtību kopumā. Ja runājam par tuvāko nākotni, es vēl vairāk nostiprinos pārliecībā par pirmā vai otrā scenārija, vai abu kombinācijas lielāku ticamību, salīdzinājumā ar trešo scenāriju, bet kuru turpinājums var izrādīties ceturtais scenārijs [5].

Protams, jebkurā scenāriju variantā var būt arī citi negaidīti pavērsieni, kā jau katastrofu situācijās tas mēdz būt. Taču nekas šobrīd neliecina, ka pārskatāmā nākotnē drošības situācija mūsu reģionā varētu uzlaboties. Draudu līmenis drīzāk pieaugs. Tādēļ mums – Latvijai un pārējām Baltijas valstīm – ir jāturpina paaugstināt savu ārējās un iekšējās drošības pakāpi visiem iespējamiem līdzekļiem: militāriem, ārpolitiskiem un iekšpolitiskiem.

Šādas draudīgas situācijas nācijas parasti saliedē. Tas notika Ukrainā. To pat lielā mērā var vērot Rietumos, pretēji Krievijas gaidītajam karu uzsākot. Diemžēl Latvijā pamatnācijas vidū drīzāk vērojama šķelšanās, kad vieni saprot drošības situācijas nopietnību un mēģina kaut ko darīt, kaut vai valsts valodas nostiprināšanas lietā. “DDD” aicina uz radikālāko, manuprāt, pareizāko rīcību – dekolonizāciju. Es precizētu – putinistu repatriāciju, bet mūsu viedokļi varētu būt arī nedaudz atšķirīgi.

Taču jebkurā gadījumā liela letiņu daļa vēl joprojām dzīvo kaut kādās vecās ilūzijās, turpinot runāt par saliedēšanos, integrāciju, kopīgas politiskās nācijas veidošanu vai tamlīdzīgi. Tas arvien vairāk izklausās absurdi, un mani biedē pat vairāk nekā draudi no mūsu Austrumu kaimiņa. Latviešu nācijai, vismaz lielai tās daļai, lai izdzīvotu ilgtermiņā, jānotiek apziņas vai, pareizāk teikt, – pašapziņas atmodai, jāatbrīvojas no okupācijas laikā iedresētās, ja ne vergu, tad kalpu dabas noteikti, jākļūst par brīviem, sevi cienošiem cilvēkiem. Šādi cilvēki arī savu valsti nevis tikai lamās, bet veidos tādu, lai paši varētu to cienīt un par to cīnīties.

Intervēja Liene Apine

___________________________________________________________________________________

[1] Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam (Latvija 2030).

[2] Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2021.–2027. gadam.

[3] Tekošais konts raksturo pārrobežu darījumus. Ja konta bilance pozitīva – valstī naudas ienāk vairāk nekā tiek samaksāts uz ārvalstīm. – Red.piez.

[4] Norman Davies. Vanished Kingdoms: The History of Half-Forgotten Europe. P.378.

[5] Germany’s foreign minister: Parts of China trip ‘more than shocking’ https://www.newsbreak.com/news/2996596344388-germanys-foreign-minister-parts-of-china-trip-more-than-shocking?noAds=1&_f=app_share&s=i2?s=ws_em

___________________________________________________________________________________

Publicēts laikraktā “DDD” Nr.5(523), 2023. gada 10.–23. marts, Nr.6(524), 2023. gada 24. marts–13. aprīlis, Nr.7(525), 2023. gada 14.–27. aprīlis un

Nr.8(526), 2023. gada 28. aprīlis–11. maijs

Uz Rakstu sākumu.

Uz Portāla sākumu.