Par vienrocīgu ekonomistu

Ekonomistu aprindās joprojām klīst leģendārs stāsts par ASV prezidentu Hariju Trumenu, kurš, noguris no savu padomnieku mūžīgās minstināšanās, iesaucās: "Lūdzu, atrodiet man vienrocīgu ekonomistu!" Viņam bija apnicis klausīties bezgalīgajās frāzēs: "No vienas puses (on the one hand), godātais prezident, situācija ir šāda... bet no otras puses (on the other hand), pilnīgi pretēja." Trumens vēlējās skaidrību, taču parasti saņēma tikai intelektuālu žonglēšanu.

Šī anekdote trāpīgi raksturo plaisu starp teorētisku spožumu, ko nevar noliegt cienījamā Gundara Bērziņa intervijā (un citu viņa kolēģu izstrādātos valsts attīstības scenārijos) un praktisku rullēšanu arvien dziļāk dubļos. Arī 2026. gadā situācija valstī atgādina šo ainu: konsultanti ierodas ar desmitiem slaidu prezentācijām, kas ir tik sarežģītas, ka tās varētu izmantot kā raķešu zinātnes mācību grāmatas, tomēr reālajā dzīvē nekas nemainās. Kas tad īsti nosaka to, vai šie "viedie sējumi" pārtaps darbībā, vai arī vienkārši krās putekļus (digitālos vai fiziskos)?

Pirmkārt, tā ir "Ziloņkaula torņa" problēma. Konsultantu ieteikumi bieži vien ir sterili un laboratoriski precīzi, taču tie ignorē organizācijas iekšējo politiku un faktiskās "virtuves sarunas". Praktiska rīcība sākas tikai tad, kad ieteikumi sakrīt ar vadības vienotu politisko gribu. Ja ministrs vai premjers prezentāciju noliek plauktā blakus citiem "iedvesmojošiem" sējumiem, tas ir skaidrs signāls, ka kārtējā revolūcija tiek atcelta. Bez enerģiska "čempiona" vadības komandā pat visģeniālākais plāns paliek tikai dārga literatūra.

Otrkārt, mēs bieži aizmirstam par cilvēcisko inerci. Cilvēks pēc dabas ir radība, kas dod priekšroku zināmam haosam, nevis nezināmai kārtībai. Ja ieteikumi nav "sagremoti" līdz līmenim, ko saprot darbinieks katrā valsts iestādē, tie nedarbosies. Praktiska transformācija notiek tad, kad konsultants novelk žaketi un dodas "ierakumos" pie cilvēkiem, nevis tikai zīmē bultiņas "PowerPoint" failā. Kā mēdz teikt – stratēģija ir nevis tas, ko jūs plānojat darīt, bet gan tas, ko jūs patiesībā apzināti darāt katru dienu.

Treškārt, būtiska ir resursu skarbā realitāte. Konsultanti mīl ieteikt "būt inovatīviem un elastīgiem", kas tulkojumā nozīmē "tērēt naudu, kuras jums nav, un laiku, kas jau ir aizņemts". Praktiska darbība ir iespējama tikai tad, ja tiek skaidri pateikts nevis tikai "ko darīt", bet arī "ko pārstāt darīt". Ja jauni uzdevumi tiek uzkrauti virsū vecajiem, sistēma vienkārši sabrūk zem sava svara, un rezultātā mēs iegūstam nevis izaugsmi, bet kolektīvu izdegšanu.

Visbeidzot, noteicošais faktors ir psiholoģiskā drošība. Ja valstī valda kultūra, kur par kļūdu "norauj galvu", neviens neriskēs ieviest sarežģītas reformas. Praktiska rīcība pieprasa atļauju kļūdīties. Ja šādas atļaujas nav, ierēdņi izvēlēsies drošāko ceļu: smaidīt, māt ar galvu konsultanta prezentācijas laikā un pēc tam atgriezīsies pie savām ierastajām gaitām, it kā nekas nebūtu noticis.

Tātad, lai Trumena "divrocīgie" padomnieki tiešām nestu labumu, recepte ir vienkārša, bet grūta: mazāk intelektuālas augstprātības, ciešāks kontakts ar tiem, kam darbs būs jādara, un stingra apņemšanās prioritātes pārvērst resursos. Citādi mēs turpināsim skatīties uz otru pusi, kamēr valsts kuģis turpinās lēnām grimt.

18.01.2026.