Latvija nākotnes izvēles priekšā

Nesen rakstījām, ka šobrīd vērojamas Latvijas ekonomikas konsolidācijas pazīmes ar cerībām uz pakāpenisku atveseļošanās sākumu. Taču, vai tas tiešām notiks, lielā mērā atkarīgs no reālās ekonomiskās, t.sk fiskālās politikas - ar to izaugsmi var veicināt, to var arī nokaut pašā iedīglī. Runa nav tikai par konkrētām nodokļu likmēm vai atsevišķiem to piemērošanas nosacījumiem, pat ne par nākamā vai aiznākamā gada budžeta skaitļiem. Runa ir par Latvijas ilgtermiņa attīstības modeli, jo skaidri redzams - pašreizējais nestrādā, tas ved nekurienē.

Štrunts par bitēm, ka tik medus

Nākotne lielā mērā ir tagadnes turpinājums un, veidot nākotni nav iespējams, ja nav sapratnes par notikušo pagātnē un ekonomisko attīstību ietekmējošiem faktoriem šobrīd. Situāciju uzskatāmi atspoguļo ilustrācija 1.

Vizuāli šīs atšķirības varbūt arī nešķiet ļoti atšķirīgas. Taču ņemsim vērā, ka Latvija ekonomika attīstības līmeņa ziņā joprojām atpaliek no eirozonas vidējā līmeņa un, pat ar struktūrfondu un dažāda cita veida ārējo palīdzību pēdējo 25 gadu laikā nav spējusi to sasniegt un, daudzu salīdzinošu rādītāju ziņā Latvija joprojām ES valstu vidū ieņem vienu no pēdējām vietām.

Tā, ka paši vien esam vainīgi

Līdz ar to nav šaubu, ka Latvijas attīstību bremzē ne tik daudz ārējie, cik tieši iekšējie faktori, par kuriem arī mūsu portālā esam rakstījuši jau daudzkārt - reformu kavēšanās izglītībā, veselības aprūpē, zemā inovāciju aktivitāte, birokrātija u.c. Tādēļ, pieļaujot tālākas kļūdas ekonomiskajā, t.sk. fiskālajā (nodokļu) politikā, situācija var kļūt pavisam kritiska. Ņemot vērā pēdējā laika aktivitātes šajā jomā un, it īpaši vērojamo politikas veidotāju domāšanas veidu, viena no bīstamākajām draudošajām šādām kļūdām  var būt nodokļu sloga palielināšana - lai tikai varētu "savākt" budžetu. Tā teikt - štrunts par bitēm, ka tik medus.

Tādēļ, kā jau minējām raksta sākumā, runa nav par lielāku vai mazāku tā vai cita nodokļa "ciparu", bet par fiskālo sistēmu un tās ietekmi uz ekonomikas attīstību kopumā. 

Valsts attīstības plānos un programmās, nemaz nerunājot par starptautisko finanšu institūciju ieteikumiem, tiek pareizi apgalvots, ka budžetam jābūt pretcikliskam. Taču realitātē fiskālā politika un valdības (arī Saeimas) rīcība arī citās ekonomiskās politikas jomās gandrīz vienmēr izrādījusies procikliska, tas ir ekonomisko krīzi vai stagnāciju veicinoša.

Piemēram, dziļo finanšu krīzi 2007.-2008. gados, kas daudziem uzņēmumiem un mājsaimniecībām turpinājās arī līdz vismaz 2010. gadam, Latvija piedzīvoja galvenokārt nesamērīgas banku kredītu ekspansijas dēļ, kas radīja milzu nekustamo īpašumu burbuli. Taču to veicināja arī iepriekšējā periodā praksē īstenojamā valdības politika - "gāzi grīdā", kas sūtīja nepārprotamus signālus ekspansīvai rīcībai un motivēja biznesu un iedzīvotājus ķerties pie arvien jauniem "mākoņu" projektiem, nerēķinoties ne ar reālajām iespējām, ne sagaidāmo atdevi. Dominēja ilūzija, ka finansiālo pārmērību pilnie "treknie gadi" gan jau kaut kā turpināsies, kā likās, arī tālākā rožainā nākotnē. Taču tas viss ļoti drīz beidzās ar skarbu krahu. 

Arī SVF atzīmēja, ka tas būtu devis iespēju valstij plašāk atbalstīt stingri atlasītus efektīvākos investīciju projektus, tādējādi uzturot iekšējā tirgū plašāku pieprasījumu pēc darbiem un pakalpojumiem. Līdz ar to mazāks būtu bijis arī uzņēmumu bankrotu skaits, tātad arī zemāks bezdarba līmenis un mazāks no valsts aizbraukušo darbspējīgo iedzīvotāju skaits. Rezultātā pat lielāks budžeta deficīts un valsts ārējais parāds nekā krīzē piedzīvotais, pie mazākiem ekonomiskajiem un sociālajiem zaudējumiem, būtu no ilgtermiņa viedokļa devis lielākas iespējas ātrāk un drošāk stabilizēt ekonomiku un sociālo sfēru [1]. Kādēļ V.Dombrovska vadītā valdība izvēlējās citu, no pirmā acu uzmetiena it kā “taupīgāku”, bet no ilgākas perspektīves viedokļa tuvredzīgu ekonomikas attīstību un sociālās sfēras atveseļošanos bremzējošu krīzes pārvarēšanas scenāriju, nav īsti skaidrs, jo analītiski aprēķini par dažādu scenāriju variantiem nav zināmi un jāšaubās vai tādi vispār bijuši.

Rīcība, kas nav rīcība

Ja neskaita ārvalstu finanšu palīdzību, citi tā laika valdības veiktie pasākumi bija visai vienveidīgi un no pretcikliskas politikas viedokļa atsevišķos gadījumos pat neadekvāti. Arī tā brīža valdības vadītājam V.Dombrovskim vēlāk nācās atzīt, ka sakārtojot valsts finanses, lielāko daļu, jeb divas trešdaļas, veidoja izdevumu samazināšana, bet vienu trešdaļu – nodokļu paaugstināšana. Tika paaugstināti gandrīz visi nodokļi [2] No nepieciešamajām strukturālajām reformām premjers minēja vien “eksporta garantiju shēmas ieviešanu”, kas patiesībā pastāvēja jau agrāk, kā arī administratīvo šķēršļu samazināšanu, kas būtu veicama jebkurā gadījumā, ja krīzes arī nebūtu. Savukārt krīzes situācijā īstenojamās finanšu injekcijas veicināja īslaicīgu (2010.-2011.g.), būtībā otrreizēju finanšu "burbuli", kas konkrētajā situācijā tiešām bija nepieciešams (arī meža ugunsgrēku bieži izdodas apturēt ar kontrolētu pretugunsgrēku). Taču tā nozīme Latvijas politiskajās aprindās un sabiedrībā kopumā tika uztverta pavisam citā gaismā - kā reāla ekonomiskās izaugsmes atjaunošanās. Radās mānīga ilūziju, ka viss tagad atkal ir kārtībā un "laimīgās dienas" atkal atgriezušās, ko pastiprināja tā laika politiķu māksīgi uzturētie "veiksmes stāsti". Taču ļausim katram pašam izvērtēt, vai situācija, ka pašu vieglprātības un neprofesionālas rīcības dēļ puse mājas nodegusi, bet otra puse saglābta, pateicoties savlaicīgai ugunsdzēsēju palīdzībai, vērtējama kā "veiksmes stāsts", vai ne.

Būtiski ir tas, ka šīm īslaicīgajām pretkrīzes aktivitātēm patiesībā nebija ilgtermiņa sistēmiskā efekta, kas nodrošinātu agrāk aizsākušās ekonomikas izaugsmes noturību un ilgtspēju. Protams, tika īstenoti daudzi dažādi pasākumi, kas ļāva novērst agrākās rupjākās kļūdas un neizdarības, taču dziļākas reformas vairs tā arī nekad nesekoja. Labākajā gadījumā par tādām tika uzdoti fragmentāri, brīžiem haotiski un nepilnīgi vai pat neadekvāti īstenoti pasākumi dažādās ekonomiskās, finanšu un sociālās politikas jomās.

Lai spēlētu kādu spēli, vispirms jāsaprot kas ir spēles laukums un kurā virzienā tas meklējams

Šobrīd, kad ekonomika atkal ir nokļuvusi kritiskā situācijā, der atskatīties uz šo agrāko gadu pieredzi, to vēlreiz kritiski izanalizēt un izdarīt secinājumus. Mūsuprāt, viens no galvenajiem secinājumiem ir, ka galvenais jebkura valdošā politiskā spēka misija un uzdevums ir ilgtermiņa ekonomiskās un sociālās attīstības veicināšana. Attīstību nodrošina uzņēmumi un tajos strādājošie. Tie ir arī nodokļu maksātāji. Taču runa nav tikai par MUN likmēm, vai to piemērošanas nosacījumiem. Tas nav arī jautājums tikai par nodokļu likmēm kopumā. Jāatceras, ka ekonomika vienmēr attīstās cikliski. Ir laika posmi, kad dažādu faktoru ietekmē attīstība paātrinās, sāk kāpt inflācija un veidojas finanšu, nekustamā īpašuma un cita veida "burbuļi". Tad nedrīkst sajaukt pedāļus un, nedod Dies', nespiest gāzi, bet ir nedaudz jāpiebremzē, samazinot valsts un pašvaldību budžetu izdevumus, bet daļu no pieaugušajiem budžetu ieņēmumiem atlikt "nebaltām dienām", kas noteikti agrāk vai vēlāk atnāks. Bizness, sajutis valdības nostāju, arī pats būs uzmanīgāks un rīkosies līdzīgi. Tie, kuri šos spēles noteikumus nebūs sapratuši, paši būs vainīgi un maksās.

Taču, kā iepriekš redzējām, šī nav šī brīža situācija. Labākajā gadījumā esam pārejas periodā no stagnējošas uz, iespējams, stabilizējušos, bet joprojām vēl vārīgu ekonomisko attīstību. Šajā gadījumā valdības fiskālajai politikai vajadzētu būt ekonomisko attīstību stimulējošai. Reālā situācija, spriežot pēc pēdējiem (Saeimas Budžeta un finanšu komisijā) un plānotajiem (Saeimas plenārsēdē) balsojumiem, ir tieši pretēja.

Uzskatāms šo lēmumu "loģikas" piemērs ir NRA nesen publicētais raksts par sociālo budžetu - Mikrouzņēmumu saglabāšana liek celt sociālo nodokli līdz 38%. Nav šaubu, ka ar sociālo budžetu tiešām ir nopietna problēma, kas jau sen bija jārisina. Taču piedāvājumi vienkārši paaugstināt jau tā augstos nodokļus visdrīzāk novedīs nevis pie problēmas risinājuma, bet pie vēl tālākas tās saasināšanās un galvenās problēmas - ekonomikas dziļākas stagnācijas. Citiem vārdiem, šī atkal ir procikliska ekonomiskā domāšana (ja to vispār var saukt par domāšanu), kas regulāri Latviju ieved problēmās.

Galvenā problēma tomēr nav sociālajā budžetā vai nemitīgi svārstīgajos nodokļos un, pat ne lēnajā ekonomikas attīstībā. Tās ir sekas mūsu domāšanai, kas arvien retāk sniedzas tālāk par četrām elementārajām aritmētiskajām darbībām. Tā ir nespēja vai nevēlēšanās redzēt spēles laukumu kopumā, to laukumu, kuru mēs šeit un agrākos rakstos esam mēģinājuši attēlot. Protams, vienmēr var diskutēt par atsevišķiem aspektiem, bet nedrīkst izlaist no redzes loka galveno mērķi un kā to sasniegt. Šobrīd mēs kā valsts esam pilnībā zaudējuši orientāciju un jebkādu izpratni par to kur atrodamies, kā un kāpēc šeit esam nokļuvuši, uz kurieni dosimies? Valsti vairs pat neregulē starptautiskās institūcijas, kā tas vēl bija agrāk, jo mēs, kā to trāpīgi aprakstījis Jurģis Liepnieks, tās gandrīz visos jautājumos ignorējam, bet paši nekādas, kaut cik stratēģiski nozīmīgas idejas radīt nespējam un turpinām soļot uz nekurieni. 

20.12.2016.

1] After Severe Recession, Stabilization in Latvia. IMF Survey Magazine: Countries & Regions, February 18, 2010.

[2] LETA, 16.01. 2013.