Nu, pāķi, cik ilgi jūs tur vēl muļļāsieties?

Pie politisko un ekonomisko procesu virzīšanas nonākuši daudzi jauni cilvēki. Taču, jaunas valsts attīstības idejas dzirdamas daudz mazāk, lai neteiktu, to nav gandrīz nemaz.

Piemēram, tas bija jūtams arī premjera Krišjāņa Kariņa uzrunā Saeimai, stādot priekšā 2020. gada budžetu. Ko tad mēs dzirdējām? Jā, uzsākta administratīvi teritoriālā reforma. Būtu jau labi, bet, vai tiešām liels valdības sasniegums, ja tās nepieciešamība bija acīmredzama jau gadiem? Pūles izglītības un veselības sistēmas tālākā sakārtošanā arī ir apsveicama, taču premjers bija spiests atzīt arī joprojām zemo efektivitāti šajās jomās, atpalikšanu no kaimiņu valstīm un vilkšanos ES astē kopumā. Būsim atklāti - mums nav nekādu jaunu attīstības ideju, mēs turpinām mīņāties ap vienām un tām pašām vecajām problēmām. 

Protams, jebkurā valsts un sabiedrības dzīves jomā vienmēr būs kaut kas ko uzlabot un pilnveidot, lai cik perfekts viss nebūtu. Taču, latviešiem tas viss nez kāpēc notiek ar nebeidzamiem strīdiem, svārstīšanos, neizlēmību, nekompetenci, neorganizētību, bet, pa starpām arī savtīgu interešu bīdīšanu līdz pat visnekaunīgākai korupcijai un zagšanai. Tas viss velkas un velkas, līdz kamēr patiešām ūdens sāk smelties mutē vai nauda vienkārši izbeidzas, vai kāds no Briseles, Vašingtonas vai vēl kaut kurienes dod nepārprotamu mājienu - nu, pāķi, cik ilgi jūs tur vēl muļļāsieties?... 

Patīk kādam Lato Lapsa vai ne, bet grūti nepiekrist viņa teiktajam - "...pietiekami liela latviešu nācijas daļa uzskatāmi demonstrē, ka viņi nav brīvi cilvēki, ka viņi nekādas personiskās brīvības un tiesības nav pelnījuši un to nemaz arī nevēlas" [1].  L.Lapsa gan to teicis citā kontekstā. Taču, tikai patiesi brīvi cilvēki cenšas arī izdomāt kā pilnveidot sevi, inovatīvi uzlabot savu māju, apkārtni, pilsētu, valsti un arī radoši rīkoties, lai to sasniegtu. Tie, kas pieraduši kādam pakļauties un kalpot, joprojām gaida, kad kāds cits dos norādījumu, kas darāms. Tikai aizmirstam, ka jau sen dzīvojam citā pasaulē, kur citiem pilnīgi vienalga, ka kādu apmierina dzīvošana Sūnu ciemā. To pamana tikai kad atpalicēji sāk kļūt par pārāk uzkrītošu neglītu traipu kopējā ainā.

Pirms pāris gadiem kādā savā intervijā atzīmēju: "Tā kā vidusšķira Latvijā vēl ir ļoti šaura un vāja, tā sevi un savu sociālo un politisko lomu vēl neapzinās un nespēj formulēt savas intereses. Tādēļ valstī daudzās jomās svārstīgo dienaskārtību nosaka daudzu šauru grupu vai pat atsevišķu ambiciozu cilvēku intereses, dažkārt arī ar slēptu ārvalstu ietekmi. Patstāvīgas, vienotas un stabilas ilgtermiņa politikas ārpus Eiropas Savienības un NATO vadlīnijās noteiktās nav. Tās nav, jo nav ideoloģijas. Ideoloģijas nav, jo lielu sabiedrības daļas rīcību un uzvedību nosaka "kokteilis" no grūti iznīcināmām padomju laika ierašām un pusaizmirstām agrākām senču tradīcijām, nevis apzināta vērtību sistēma un ētikas standarti. Tos noteikti arī būtu vidusšķiras galvenā misija. Taču tai jāpieņemas spēkā gan skaitliski, gan kvalitatīvi. Kad tā sasniegs briedumu jeb "kritisko masu", tā spēs izvirzīt jaunas kvalitātes līderus, kas formulēs nacionālo ideju, noteiks tai atbilstošu politisko dienaskārtību un uzņemsies tās īstenošanu. Manā uztverē tā arī būs Ceturtā atmoda." [2]

Vai Ceturtā atmoda jau tuvojas? Manuprāt, jā, tikai latentā veidā. Pāķu šķira mums vēl ir daudz masveidīgāka, nekā vidusšķira. Ar pāķiem un vidusšķiru es šeit nedomāju mantisko stāvokli, bet gan domāšanas veidu un rīcības kultūru, pasaules redzējumu un savas nācijas vietu tajā. Pārāk lielai mūsu daļai pāķiska sekošana populistiskiem stereotipiem, ko aplami dēvē par liberālismu.

2020.g.

[1] NRA, 04.11.2019.

[2] Par dzīvi finanšu laboratorijā un Ceturto atmodu.