Eiropa un Latvija pēc Otrā Pasaules kara un PSRS sabrukuma

Eiropas ekonomika un bizness 20. gadsimta izskaņā

1990. gada 2. augustā Irāka iebruka Kuveitā, ar to radot pasaulē naftas krīzi, bet tā, savukārt, izraisīja ekonomisko krīzi un stagnāciju lielākajā daļā pasaules valstu. Priekšnosacījumi tam gan brieda jau krietni agrāk - pagātnē bija palicis Eiropas ekonomikas attīstības "zelta" laikmets, kas, lielā mērā pateicoties ASV finansētajam Māršala plānam, aptvēra vairāk nekā divdesmit gadus (1951.-1973.g.). Ar ASV atbalstu šī plāna ietvaros Eiropas uzņēmumos tika ieviestas jaunākās tehnoloģijas un apgūtas masveida plūsmas ražošanas metodes, kas nebija iespējams politiski sadrumstalotajā starpkaru Eiropā ar ierobežotu nacionālo tirgu ietilpību. Rezultātā pakāpeniski sāka veidoties vienots Eiropas tirgus - sākotnēji tādās jomās kā energonesēji (akmeņogles u.c.), metāls, ķīmija, bet drīz vien arī tirdzniecībā ar apstrādes rūpniecības produkciju. Straujais uzplaukums kļuva iespējams arī tādēļ, ka plašas iedzīvotāju masas no laukiem devās uz pilsētām un iesaistījās atjaunotajā rūpnieciskajā ražošanā, kur darba produktivitāte, līdz ar jaunajām tehnoloģijām, bija vismaz divkārt augstāka, nekā tradicionālajā lauksaimniecībā.

Tomēr daudzējādā ziņā Eiropa joprojām palika fragmentēta, attīstības iespējas sakarā ar lielas iedzīvotāju masas "rokādi" no nozarēm ar salīdzinoši zemu produktivitāti uz jomām, kur tā ievērojami augstāka, drīz tika izsmeltas, bet nākamie soļi vēl jaunāku un efektīvāku tehnoloģiju ieviešanā, tāpat arī politiskās un institucionālās reformās, kas nepieciešamas lai radītu nākamo starpnozaru restrukturizācijas vilni, padevās ar grūtībām. Tādēļ septiņdesmitajos gados izraisījās pirmā pēckara ekonomiskā krīze, tai sekoja recesija un nīkuļojoša attīstība līdz pat 20. gadsimta pēdējai desmitgadei.  Taču, tā iesākās vēl dramatiskāk - 1990. gads atnesa karu Vidējos Austrumos, kurā iesaistījās 35 valstis [1], naftas krīzi un jaunu ekonomisko krīzi,  kas draudēja, iespējams, ar vēl dziļāku un ilgstošāku depresiju visā pasaulē.

Vēl lielāku sajukumu pasaulē izraisīja PSRS sabrukums 1991. gada beigās, kas Eiropas biznesa aprindās radīja īpašu satraukumu. Anglijas bankas izpilddirektors Mervins Kings (Mervyn King) 1992. gadā atzīmēja, ka intelektuālā ienaidnieka sabrukums neizraisa uzvarētāju līksmību, bet rūpes par ekonomikas nākotni, jo izaugsmes temps Rietumeiropā jau tā ir lēna, bet Austrumeiropā nekāda attīstība vispār nenotiek [2]. Taču patiesībā Rietumeiropai pārmaiņas austrumos izrādījās glābiņš, vismaz daļējs.

"Dzelzs priekškara" krišana Eiropā radīja līdzīgu efektu kā Māršala plāna īstenošana pēc 2. Pasaules kara. Tikai Rietumeiropa šoreiz bija mainītā lomā - no kādreizējā palīdzības saņēmēja tā tagad bija kļuvusi par galveno palīdzības devēju un kreditoru Austrumeiropai, tajā skaitā arī Baltijas valstīm un arī Krievijai. Finansiālu palīdzību un aizdevumus piešķīra arī ASV, Kanāda, Japāna, Austrālija u.c. OECD valstis.

Rezultātā Eiropas tirgus ietilpība, līdzīgi kā pēc Māršala plāna 45 gadus iepriekš, sāka strauji palielināties. Eksporta apjoms no ES-15 uz 10 Austrum un Centrāleiropas valstīm (ACV) tikai deviņdesmito gadu laikā vien četrkāršojās. Savukārt, imports no ASV uz ES-15 trīskāršojās pat neskatoties uz to, ka pēdējās nesteidzās liberalizēt savus tirgus "sensitīviem" produktiem (lauksaimniecība, ķīmija, akmeņogles, metāli, tekstils, apavi, mēbeles u.c.)  [3]. 

Vēl lielākas cerības raisīja Krievija, kuras ārējās tirdzniecības apjomā ES-15 īpatsvars deviņdesmito gadu pirmajā pusē bija apmēram trešadaļa [4].  Arī pašā Krievijā B.Jeļcina liberālo tirgus reformistu komandas nākotnes vīzija saistījās ar ciešu integrāciju ar ES [5]. B.Jeļcina vadītā delegācija 24.06.1994. g. Korfu salā (Grieķija) parakstīja vēsturisku vienošanos ar ES par partnerību un sadarbību [6]. Jeļcina fonda direktors Jevgeņijs Volks vēlāk atceras, ka B.Jeļcinam bija skaidrs redzējums kā Krievija demokratizēsies un integrēsies ar visu pārējo Eiropu [7].

Eiropas politiķu prātus bija pārņēmusi vīzija par jauna "zelta laikmeta" sākumu. Tādēļ jebkādas baltiešu vēlmes par Krievijas armijas un pēc 1940.g. masveidā iebraukušo civilo kolonistu izvākšanos, kā to aprakstījis, piemēram, tā laika Latvijas ārlietu ministrs G.Andrejevs [8], tos tikai tracināja. Kādēļ tā? Tādēļ, ka tādas vēlmes tracināja Krieviju, pat neskatoties uz tobrīd tur valdošo liberālo noskaņojumu. Līdz ar to uz Baltijas valstīm tika izdarīts politisks spiediens gan no Krievijas, gan no Rietumiem, turēt muti. 

Aktīvo Krievijas karaspēka daļu, izņemot militāros pensionārus un viņu ģimenes locekļus, ar lielām grūtībām un nemitīgu Krievijas pretošanos līdz 1994. gadam izdevās izvest, lielā mērā pateicoties dažu rietumvalstu, it īpaši Zviedrijas, politiskam atbalstam [9]. Taču par kolonistu izvākšanos neviens negribēja pat dzirdēt. Tas uz daudzām paaudzēm iekonservēja etniski, ideoloģiski, politiski un kultūras ziņā sašķeltu Latvijas divkopienu sabiedrību, kas kā smags akmens bremzē valsts attīstību un, starptautisku konfliktu gadījumā, kritiski apdraud tās pastāvēšanas stabilitāti.

2020.g.

[1]  Pēc Irākas iebrukuma Kuveitā 1990. gadā, izraisījās Līča karš, kas turpinājās 1991. gadā ar operāciju "Tuksneša vētra".

[2] Mervyn King. Europe in the 1990s: the economic perspective. In a lecture organised jointly by the British Council and the London School of Economics Alumni Association in Rome on 9 June 1992.

[3] Karen E. Smith. The Making of EU Foreign Policy. London School of Economics and Political Science, UK. P. 78.

[4] Barry Eichengreen. The European Economy since 1945. Princeton University Press, 2007. P. 330.

[5] Супрунович Б.П. ВНЕШНЯЯ ТОРГОВЛЯ РОССИИ В 90-Е ГОДЫ B (РАЗВИТИЕ, РЕГУЛИРОВАНИЕ, ПРОБЛЕМЫ)

[6] James Sherr. How Russia's relationship with Europe has evolved. Chatham House (BBC). 5 January 2016 .

[7] Россия – Евросоюз: 25 непростых лет. 12 ИЮЛЯ 2019 Г. 

[8] Georgs Andrejevs. Man dāvātais laiks. 2018.

[9] Tālavs Jundzis. Krievijas karaspēka izvešana no Latvijas 1992-1994: diplomātiska uzvara vai politiska piekāpšanās? 2014.