Kurp ejam, kur nonāksim?

Broņislavs Džeriņš

Finanšu un vadības konsultāciju kompānijas „Konsorts” ekonomists

Rīgā,

2011. gada 29. septembrī. 

Par visnopietnāko ieguldījumu valsts finansiālās situācijas destabilizācijā ir pamats uzskatīt Aigara Kalvīša valdības rīcību, jo tā nevēlējās pat apzināt sekas, ko izraisa ārvalstu naudas pieplūdums mājsaimniecību sektorā un tam sekojošais mājokļu būvniecības, dzīvokļu pirkšanas un pārdošanas spekulatīvo darījumu bums. Arī Ilmāra Rimševiča vadītā Latvijas Banka, neizmantoja, vai precīzāk – atteicās izmantot, tās rīcībā esošos monetāros instrumentus, lai nepieļautu, tā saucamajos „treknajos gados”, bezprecedenta augstu cenu inflāciju, bremzētu pārmērīgus apjomus sasniegušo preču importu un mazinātu komercbanku apetīti mājsaimniecību un pēkšņi uzradušos spekulatīvu struktūru kreditēšanā.

Kā risinām problēmas?

Valda Dombrovska valdība, kas uzņēmās risināt valstī samilzušās finansiālās problēmas, izvēlējās visvienkāršākos risinājumus, neizvērtējot to ietekmi uz dažādiem iedzīvotāju slāņiem. Tā rezultātā arvien plašāks kļūst iedzīvotāju skaits, kas nespēj ar saviem ienākumiem segt visnepieciešamākos izdevumus. Uz pastāvīgu dzīvi vai darba meklējumos ārzemēs dodas arvien plašāks iedzīvotāju skaits. Toties praktiski nekas nav izdarīts, lai varētu ierobežot ienākumu slēpšanu no aplikšanas ar nodokļiem.

Aplūkojot Centrālās Statistikas pārvaldes datus par iekšzemes kopproduktu, redzam, ka pēdējos divos gados faktiskajās cenās tas ir samazinājies par 3,5 miljardiem latu vai par 21%. Tik straujš ienākumu kritums nav nevienā citā Eiropas Savienības valstī. Par 10 līdz 15 % tas ir samazinājies vēl tikai 4 valstīs - Lietuvā, Īrijā, Rumānijā un Igaunijā, bet 11 valstīs tas ir pat nedaudz audzis. Tik būtisku ienākumu kritumu finansiālas krīzes periodā Latvijā izraisīja pēdējo 20 gadu laikā darbojošos valdību pārlieku labējā politika. Valstī ir realizējusies viegli ievainojama tautsaimniecības nozaru struktūra, kurā pastarīša loma atvēlēta rūpniecībai un Eiropas Savienības valstīm neraksturīga, ienākumu sadales nevienlīdzība. Par biznesa videi raksturīgu parādību ir kļuvusi ienākumu slēpšana, nodokļu nemaksāšana, bet valsts rīcībā esošo struktūru kapacitāte un profesionālās iemaņas ir nepietiekošas, lai to nepieļautu. 

Atbildība par iekšzemes kopprodukta samazināšanos pilnā mērā gulstas uz iepriekšējām valdībām un Latvijas Banku, bet šīs samazināšanās struktūra liecina par Valda Dombrovska valdību nespēju vai arī nevēlēšanos rast iespējami saudzīgākus risinājumus attiecībā uz iedzīvotāju labklājības samazināšanos. Par to var pārliecināties, ja ielūkojamies nedaudz dziļāk iekšzemes kopproduktu veidojošo posteņu izmaiņu sastāvā - kādos apmēros pēdējo divu gadu laikā tos skāris ienākumu samazinājums. 

Ienākumi

Kā rāda analīze, darba ņēmēju (algoto darbinieku) primārie ienākumi, jeb kā pieņemts tos saukt – neto darba alga, ieskaitot arī to daļu par kuru uzņēmēji nav maksājuši nodokļus, ir samazinājusies par 2 miljardiem latu vai 36%. Valdības iekasēto nodokļu apjoms, ieskaitot sociālās apdrošināšanas maksājumus (turpmākajā tekstā – nodokļu apjoms), ir samazinājies par 1,5 miljarda latu vai par 30% un tikai darbības koprezultāts un jauktais ienākums, pēc nomaksātajiem nodokļiem, 2010. gadā ir tikpat liels, kāds tas bija 2008. gadā, kad šajā rādītājā bija sasniegts maksimums – 5,9 miljardi latu. Atšķirība ir tikai tajā apstāklī, ka 2008. gadā uzņēmēji un pašnodarbinātie bruto kapitāla veidošanai - jauna uzņēmuma organizēšanai, iekārtu modernizācijai un ražošanas paplašināšanai, novirzīja 5 miljardus latu, tad 2010. gadā tikai 2,6 miljardus. Līdzīga aina bija vērojama arī 2009. gadā.

Nodokļi

Vienlaicīgi, ar tik īpatnēju iekšzemes kopprodukta sastāva samazinājumu, kas nav skāris uzņēmēju un pašnodarbināto rīcībā paliekošo iekšzemes kopprodukta daļu, 2009. un 2010. gadā sasniegts zemākais saņemto nodokļu apjoms procentos no iekšzemes kopprodukta. Par to liecina Eurostat dati.

Ēnu ekonomika

Laika posmā pirms finansiālās krīzes, par ko liecina vairākkārtēji starptautiski pētījumi, mūsu valsts pastāvīgi atradās to valstu skaitā, kurās ir augstākais ēnu ekonomikas īpatsvars starp Eiropas Savienības valstīm. Domājams, ka arī Valda Dombrovska valdībai, kad tā 2009. gada martā uzsāka darbu, tas bija zināms vai arī vajadzēja būt zināmam. Savādi, bet divu gadu laikā nekas netika uzsākts šīs ārkārtīgi samilzušās problēmas risināšanā, ja vien par tādu neuzskata 2010. gadā sastādīto ēnu ekonomikas apkarošanas plānu. Veidojot 2011. gada valsts budžeta bāzi, ir parādījusies interese par to, bet praktiski nekas vairāk. Tieši otrādi - vispārējās ienākumu deklarācijas ieviešanu atlika vēl uz pusgadu, jautājums par kontrolējošo iestāžu kapacitātes celšanu tā arī vēl nav nonācis līdz risinājumam, bet par diferencētu iedzīvotāju ienākuma nodokli vairs netiek runāts.

Valdība turpina iepriekšējo valdību praksi, ignorējot situāciju, ka uzņēmējdarbības vidē nesamazinās, bet tiek pilnveidoti jau aprobētie ienākumu slēpšanas, naudas „atmazgāšanas” paņēmieni, fiktīva maksātnespēja, bankrots un citas pelēkai ekonomikai raksturīgas darbības, lai nodokļos maksājamo līdzekļu apjomu paturētu sev. Pēc būtības šādu uzņēmēju darbību būtu jāpielīdzina naudas izkrāpšanai, tajā skaitā, no iedzīvotāju maciņiem. 

Ēnu ekonomikas apjomu samazināšana nav iespējama, ja šim nolūkam nav izstrādāta nepieciešamā normatīvā bāze, kā arī bez kvalificētu un tam atbilstoši apmaksātu speciālistu sagatavošanas šim pasākumam. Šiem speciālistiem jārada iespēja iepazīties ar normatīvo bāzi un pieredzi, kas uzkrāta valstīs, kuras daudz sekmīgāk risina nodokļu iekasēšanas jautājumus un līdz ar to nodrošina līdzvērtīgus konkurences apstākļus starp uzņēmumiem. Bez pietiekoša skaita attiecīgi sagatavotu darbinieku iesaistīšanas šajā pasākumā, tam var būt tikai īslaicīgi un tīri simboliski rezultāti. Der ieklausīties arī iepriekšējā ģenerālprokurora Jāņa Maizīša nesen teiktajā, ka maz ir izmeklētāju, prokuroru un tiesnešu, kuriem ir pietiekošas zināšanas ekonomisko noziegumu izmeklēšanā un tiesvedībā. Ir pamats uzskatīt, ka līdzīga situācija ir ar Valsts ieņēmumu dienesta un Valsts darba inspekcijas speciālistiem. Zaudējumi valstij, ko nodara spirta, cigarešu un degvielas kontrabanda, par kuru tik bieži tiek runāts, ir tikai neliela daļa, salīdzinot ar daudzveidīgajiem ēnu ekonomikas paveidiem, ko piekopj atklāti strādājošie uzņēmēji.

Valda Dombrovska valdība par pirmo un galveno valsts finansiālās situācijas stabilizācijas paņēmienu izvēlējās ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamā minimuma samazināšanu, šī nodokļa likmju lineāru palielināšanu un pensiju apmēra samazināšanu. Pensiju samazināšanu tomēr drīz vien nācās atcelt un kompensēt ieturējumu. Turpmākajā laika posmā palielinājumu par 22% ir skārusi arī darba ņēmēja daļa sociālās apdrošināšanas maksājumā. Līdztekus iepriekš minētajam, palielināts nekustāmā īpašuma nodoklis par zemi, ieviests jauns – mājokļa nodoklis (kura likme pēc tam divkāršota, bet kadastrālā vērtība, kas veidojās „treknajos gados” tā arī nav sakārtota), palielināta pievienotās vērtības nodokļa likme un atceltas šī nodokļa samazinātās likmes, t.sk., elektroenerģijai un dabasgāzei. Tas skar visas iedzīvotāju kategorijas, bet ne vienlīdz nozīmīgi.

Iespējams, ka tamlīdzīgu risinājumu varētu uzskatīt par pieņemamu, ja vien mūsu valsts nebūtu unikāla ar augstāko ienākumu sadales nevienlīdzības pakāpi Eiropas Savienības valstu starpā un uzņēmējiem nebūtu tik plašas iespējas slēpt ienākumus, manipulēt ar nodokļu maksājumiem, veidot nepieņemamus konkurences apstākļus godprātīgiem nodokļu maksātājiem, tādejādi mudinot tos atteikties no godprātīgas rīcības. Pasaules valstu praksē ir pierādījies, ka nodokļu likmes var celt, bet, atkarībā no apstākļiem, nodokļu ieņēmumi var gan palielināties, gan samazināties. Mūsu apstākļos, kā redzams, realizējies negatīvais variants. 

Mājsaimniecības

Apskatot nesen publicētos CSP apsekojuma datus par mājsaimniecību ienākumiem 2009. gadā, var izdarīt secinājumu, ka ienākumi uz vienu mājsaimniecības locekli samazinājušies par 16% un iedzīvotāju skaits, kuru ienākums šajā gadā ir bijis mazāks par iztikas minimumu, sasniedzis vai pat pārsniedzis pusi no kopējā iedzīvotāju skaita, bet trešdaļai no tiem – mazāks par pusi no iztikas minimuma. Pabalstu slieksnis nesniedzas iztikas minimuma līmenī, daudzas no šīm mājsaimniecībām nespēj samaksāt par dzīvokļa īri un komunālajiem pakalpojumiem, pietiekošā apjomā iegādāties pārtiku, nodrošināt bērnus ar skolas apmeklējumam nepieciešamo, veikt vajadzīgos medicīniskos izmeklējumus un nopirkt medikamentus. Pastāv arī iespēja, ka pabalstu saņēmēju skaitā nokļūst personas, kurām tas ir nepelnīts papildus ienākumu gūšanas avots. 

Nožēlojumā situācijā esam nokļuvuši ne tikai valdības celto nodokļu un attiecīgo valsts pārvaldes iestāžu zemās kapacitātes vai kompetences dēļ attiecībā uz nodokļu iekasēšanu. Būtiska ietekme ir arī cenu līmenim, kas mūsu valstī jau 2008. gadā bija pakāpies līdz 75% no vidējā Eiropas Savienībā, toties iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes standarta sasniedza tikai 56%. 

Tā, 2009. gadā salīdzinošais cenu līmenis nemainījās, toties iekšzemes kopprodukta rādītājs noslīdēja līdz 52%. Tas, ka cenu līmenis par 23 procentu punktiem pārsniedz šo iekšzemes kopprodukta rādītāju ir mūsu līdzšinējo valdību un Latvijas Bankas „unikāls sasniegums”. Ja 2010. gadā šo pārsniegumu esam nedaudz deldējuši, tad šogad ir izredzes atgriezties iepriekš sasniegtajā līmenī, ja ne vēl augstāk. Eurostat dati liecina, ka šā gada 5 mēnešos patēriņa cenu līmenis Latvijā ir cēlies par 3,8% (ES par 1,9%, Igaunijā par 2,7%, Lietuvā par 3,3%), tajā skaitā pārtikai Latvijā par 6,6% (ES par 2,6%, Igaunijā par 5,1%, Lietuvā par 7,4%).

Valstī veiktās un paredzētās izmaiņas nodokļos un energoresursu cenu kāpumu daudzi uzņēmēji, ieskaitot tirgotājus, izmanto neadekvātai preču un pakalpojumu cenu celšanai. Patēriņa cenu pieaugums 2011. gadā padarīs vēl grūtāku izdzīvošanas iespēju tai iedzīvotāju daļai, kuras ienākumi jau tagad ir zem iztikas minimuma un šīs iedzīvotāju daļas īpatsvars var jau ievērojami pārsniegt pusi no kopējā iedzīvotāju skaita. „Treknajos gados” pārsvarā tie bija pensionāri, 2010. gadā to skaits saruka līdz 335 tūkstošiem (59%), toties darbaspējas vecumā esošo iedzīvotāju un bērnu skaits, kuriem jāiztiek ar ienākumiem, kas mazāki par iztikas minimumu, ievērojami audzis. Skaudrāka aina paveras, ja to skata reģionālā aspektā.

Apstāšos pie dažiem mītiem, ko sabiedriskajā mēdiju telpā izplata virkne personu, kas tiek dēvētas par ekspertiem, interešu grupām un viņu viedokli popularizējošie dažāda līmeņa komentētāji un raidījumu veidotāju pulks.

Valsts pārvalde

Sabiedrībai vēl arvien tiek stāstīts, ka pārmērīgi augsti ir valsts pārvaldes izdevumi, skaitliski liels ierēdņu skaits ar nesamērīgi augstu atalgojumu, netiek veiktas strukturālas reformas. Tādus apgalvojumus nevar uzskatīt par nopietniem. Pēdējos gados veiktais deva iespēju 2010. gadā, salīdzinot ar 2008. gadu, samazināt pamatbudžeta izdevumus atalgojumam par 35% un valsts pārvaldes iestāžu galapatēriņa izdevumus par 31%. Rezultāti redzami zemāk minētajos Eurostat datos.

Apstākļos, kad vairāk nekā pusei iedzīvotāju ienākumi nesniedzas pat iztikas minimuma līmenī, bet preču un pakalpojumu cenas turpina celties, valdības vadītāja vēršanās pie uzņēmējiem ar prasību nepalielināt strādājošo atalgojumu, manā skatījumā, jāvērtē kā necieņas izrādīšana pret saviem vēlētājiem. Par pamatojumu šādai prasībai min nepieciešamību nodrošināt valsts iespēju izpildīt nosacījumus par eiro ieviešanu Latvijā ar 2014. gada 1. janvāri. Tas ļaušot saņemt aizdevumus starpvalstu tirgos par zemākām likmēm, lai atmaksātu parādu Starptautiskajam Valūtas fondam un sekmēt ārvalstu investīciju ieplūdi tautsaimniecībā. Izklausās skaisti, bet kas spēj garantēt, ka tas realizēsies tieši tā - Latvijai vēlamā virzienā? Jau 7 gadus lats kotējas līdzvērtīgi ar eiro, bet ārvalstu investīciju ieplūde un to izvietojuma raksturs nepadarīja stabilāku mūsu tautsaimniecību, tieši otrādi. Pieprasīt no iedzīvotājiem jau šodien tik augstu cenu, kā to dara valdības vadītājs, lai pēc trim gadiem ieviestu eiro un tad gaidītu, ka ārvalstu investori nepirks jau sekmīgi strādājošos uzņēmumus, bet ieguldīs kapitālus jaunu valsts tautsaimniecībai nepieciešamo uzņēmumu veidošanā, liecina par valdības nespēju reāli izvērtēt valsts izredzes izkļūt no purva, kurā esam iestiguši.

Sociālā aizsardzība

Pēdējos mēnešos mediju telpā arvien biežāk uzrodas par ekspertiem dēvētas personas, kas, ignorējot reālo situāciju, pieprasa samazināt valsts pensijas un pabalstus, jo citādi neesot iespējas nodrošināt sociālā budžeta ilgtspēju. Šos draudus aktīvi tiražē vairāki komentētāji un pārraižu vadītāji, nonākot pat līdz apgalvojumam, ka, nesamazinot pensijas, notiekot lielas vēlētāju daļas uzpirkšana. 

Par to kā vērtējama mūsu valsts situācija sociālās aizsardzības jomā ES valstu kontekstā, tajā skaitā „treknajos gados”, var pārliecināties, apskatot attiecīgos statistikas datus. Redzams, ka gandrīz jebkurā sociālās aizsardzības aspektā esam pēdējā vai priekšpēdējā vietā starp visām 27 valstīm. Papildus, attiecībā uz pensijām, var tikai piebilst, ka piešķirtās pensijas, kas lielākas par 225 latiem mēnesī, nekad nav indeksētas un šo pensiju reālā pirktspēja, palielinoties pensionāra vecumam, pakāpeniski samazinās. Tā, 2010. gadā, salīdzinot ar 1996. gadu, preču un pakalpojumu cenas ir divkāršojušās, ar 2000. gadu – palielinājušās par 69%, ar 2005. gadu – par 38,6%, samazinot piešķirto pensiju reālo apmēru. Pateicoties zemo pensiju indeksācijai un piemaksām, kā arī pēdējos gados piešķirto vecuma pensiju apmēram, kas jau vidēji pārsniedz 200 latus mēnesī, visu pensiju vidējais apmērs ir ar grūtībām sasniedzis iztikas minimumu un tikai.

Sociālā budžeta ilgtspēja, tāpat kā pamatbudžeta deficīta samazināšana un valsts parāda dzēšanas iespējas, var sekmīgi realizēties tikai pie nosacījuma, ja valdība par savu galveno pienākumu sāks uzskatīt nevis nodokļu celšanu, bet gan to iekasēšanu. Budžeta izdevumu samazināšana, ko tagad moderni sauc par konsolidāciju, kuras galvenais mērķis ir eiro ieviešana, nav burvju nūjiņa, kas izvedīs mūs saulītē. Tāpat nav pamata atsaukties uz Starptautiskā Valūtas fonda prasību par budžeta izdevumu samazināšanu, jo, palielinoties nodokļu iekasēšanai, mainītos arī naudas aizdevēju prasības.

Valsts budžets

Izskatot šā gada piecu mēnešu Valsts kases publicētos valsts budžeta datus, nākas secināt, ka nav nekādu indikatoru, kas liecinātu par situācijas uzlabošanos. Salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu, valsts budžeta ieņēmumi ir par 103 milj. latu mazāki (t.sk. ārvalstu finansu palīdzība – par 90 milj. latu), bet izdevumi samazinājās par 32 milj. latu, deficīts pieauga par 71 milj. latu. Šāda budžeta situācija veidojas apstākļos, kad iekšzemes kopprodukts faktiskajās cenās jau I ceturksnī, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu, ir audzis par 7,6% un nav sagaidāms, ka II ceturksnī tā pieaugums var būtiski mainīties. 

Izklāstā minētais ir tikai daļa no nopietnām problēmām, kas, manuprāt, sabiedrībai tiek pasniegtas un risinātas ačgārni. 

Kurss uz atpalicību

No iepriekš izskatītā redzams kurp ejam, un ir arī skaidrs, kurp šādi nonāksim – arvien dziļākā atpalicībā no citām, pat vājākajām Eiropas valstīm. Šo secinājumu apstiprina arī augstāk veiktās situācijas analīzes salīdzinājums ar politisko partiju, kuras ir uzvarējušas pēdējās Saeimas vēlēšanās, programmām. Lai gan tajās tiek minētas daudzas pareizas lietas, tajā skaitā arī nodokļu iekasēšanas uzlabošanas nepieciešamība, neviena no tām neliecina par Latvijas sociāli ekonomiskās situācijas izpratni apskatīto problēmu savstarpējā mijiedarbībā. 

Ko darīt?

Veidojot valdošo koalīciju jebkurā tās variantā, grūti sagaidīt veiksmīgu šo problēmu risinājumu, ja vien, pirmkārt, izstrādājot jaunās valdības rīcības plānu, netiks mainīta līdz šim praktizētā pieeja, ka tajā tiek uzskaitīti dučiem veicamo dažādu darbu un darbiņu, vēlmju un nodomu, bet nav redzama ne izpratne par reālo situāciju valstī, ne arī skaidra rīcības stratēģija. Otrkārt, nepieciešama būtiska valsts pārvaldes institūciju profesionālā līmeņa paaugstināšana. Tas iespējams tikai ievērojami palielinot darba samaksu un arī kvalifikācijas prasības pret tiem darbiniekiem, kuri tieši atbildīgi par būtisku stratēģisku valsts attīstības uzdevumu veikšanu. Treškārt, nepieciešama regulāra valsts attīstības problemātisko jautājumu un procesu izpēte un prognozēšana, piesaistot neitrālus ekspertus, tajā skaitā arī pieredzējušus ārvalstu speciālistus.