Kā tikt pie pārticības?

Kādreiz populārs bija joks - labāk būt bagātam un veselam, nekā nabagam un slimam. Joki jokiem, bet Latvijā plaisa starp ģimenēm ar zemiem un augstiem ienākumiem joprojām ir ļoti plata, par ko liecina Gini indekss (Ilustrācija 1.). Tiesa, tā īpaši neatšķiras no situācijas pārējās Baltijas valstīs. Toties atšķirība ar Somiju gan ir ievērojama. Turklāt Somijas Džini indekss pakāpeniski samazinās, bet Baltijā situācija pēdējos 10-15 gados nav īpaši mainījusies, bet Igaunijā un Lietuvā indekss pat nedaudz pieaudzis.

Īstenībā Ziemeļvalstu ekonomiskais modelis ir vēl viens no pārspīlēto "veiksmes stāstu" kategorijas, lai neteiktu, ka tā brīnumainā spēja radīt augstu sabiedrības labklājības līmeni nav nekas cits kā utopiskas pasakas. Piemēram straujākā Zviedrijas ekonomikas attīstība, kas to arvien vairāk pietuvināja ekonomiski attīstītāko valstu topam, bija vērojama vēl 19.gs. un 20.gs. pirmajā pusē. To, protams, veicināja arī Zviedrijas neitralitāte abos Pasaules karos. Ar zināmu laika nobīdi tas līdzīgi bija vērojams arī citās Ziemeļvalstīs.

Savukārt t.s. Skandināvijas modelis tika ieviests daudz vēlāk - tikai pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Sākotnējā posmā tas tiešām darbojās samērā veiksmīgi. Taču drīz vien sāka izpausties valsts iejaukšanās ekonomikā tipiskie trūkumi - zema motivācija privātajā, it kā brīvajā tirgus, tomēr no valsts puses kontrolējamā un regulējamā biznesā, nemaz nerunājot par nesamērīgi augsto nodokļu slogu, kas "nožņaudza" jebkādu vēlmi pelnīt vairāk, nekā nepieciešams izdzīvošanai. Tikai pēc uz tirgus orientētu reformu sākuma deviņdesmitajos gados stagnatīvajā Zviedrijas ekonomikā atkal atsākās veselīga izaugsme. Pēdējos gados  tā sauktais Ziemeļvalstu ekonomiskais modelis arvien mazāk atbilst agrākajam brīvā tirgus sociālisma apzīmējumam, kā to vēl pirms dažiem gadiem bija izpētījis The Economist par paraugu ņemot pārsvarā Zviedriju.

Tomēr Ziemeļvalstu ekomiskā izaugsme kopumā nenoliedzami ir veiksmes stāsts, tikai ne jau pateicoties kreisajām idejām un sociālisma elementiem, kas drīzāk nodarīja šīm valstīm skādi, nekā deva kādu labumu. Par veiksmi drīzāk jāpateicas Ziemeļvalstu tautu kultūrai un tradīcijām, kuru saknes meklējamas vēl sirmā senatnē. To vislabāk droši vien raksturo vikingu sasniegumi - Amerikas atklāšana, plašu Eiropas reģionu iekarošana, Kijevas valsts nodibināšana, kas vēlāk kļuva par pamatu Krievzemes valstiskai ģenēzei. Lai ko tādu paveiktu bija nepieciešama mērķtiecība, organizētība un augsta pašdisciplīna. Tieši šīs sabiedrības vērtības ir galvenie ekonomiskās attīstības, stipras valsts un augstas sabiedrības labklājības un ilgtspējas veiksmes faktori, nevis tie vai citi mākslīgi uzkonstruētie ideoloģiskie un ekonomiskie modeļi.

Ziemeļvalstis tikmēr turpina meklēt ceļus atpakaļ pie savas dabiskās sabiedrības iekārtas, izpratnes par taisnīgumu  no vienas puses un, spēcīgu ekonomiku, no otras. Interesanti, ka ar jaunu ideju meklējumiem aizņemti ne tikai skandināvi. Izrādās, ka pat tādi sociālistiski orientēti ekonomisti, kā marksists Dž.Romers (John Roemer) un P.Bardhans (Pranab Bardhan), kas paši nemaz nav skandināvi, atzīst, ka tirgus modeļa ieviešana uz īpašuma tiesību uzņēmumu kapitālā paplašināšanas bāzes būtu efektīvāks veids egalitārisma atbalstam, nekā līdzšinējā sociāldemokrātiskā "pīrāga" pārdales sistēma.

Citi laiki, cita spēle

Citiem vārdiem, pilsoņi, jauni un veci, neatkarīgi no mantiskā stāvokļa, reliģiskās piederības, etniskās izcelsmes vai ideoloģiskās pārliecības, var veicināt savas labklājības pieaugumu, nevis uzticot stratēģisko uzņēmumu pārvaldīšanu un nospiedošu tirgus regulēšanu valsts birokrātijai, bet gan pašiem kļūstot par uzņēmumu līdzīpašniekiem, t.i. akcionāriem. Angļu valodā tas skanētu kā Game Change, jeb samērā radikāla spēles maiņa - ne tik daudz "apcirpt" lielos ienākumus, cik mudināt vairāk pelnīt visiem.

Kreisi orientētie kritiķi gan uzsver, ka mazie akcionāri nekādā korporāciju pārvaldīšanas procesā faktiski nepiedalās, un tur viņiem tiešām daļēji taisnība. Lielākā daļa korporatīvo akciju turētāju akcionāru pilnsapulcēs nekad nepiedalās un par to lēmumiem nebalso. Labākajā gadījumā daļa apvienojas un nozīmē pārstāvjus. Tas gan neko daudz nemaina, bet tas nenozīmē, ka kāds no akcionāriem nevar balsot. Balsošana notiek, tikai nevis akcionāru pilnsapulcē, bet vērtspapīru tirgū pērkot un pārdodot akcijas. Daudziem akciju turētājiem vispār neinteresē, ne kas vada kompāniju, pat ne tas, ar ko tā nodarbojas un, pat tās finansiālā situācija tikai daļēji. Viņi pērk un pārdod akcijas vai nu pēc tehniskiem signāliem (swing trading) vai sekojot akciju cenas trendam (trend following), vai abus kombinējot. Šos akcionārus sauc par treideriem. Tie tur konkrētas kompānijas akcijas tikai biržas vienas sesijas laikā (pērk sesijai sākoties un pārdod tās beigās (day trader)), vai vidēji 3-5 dienas.

Te gan atzīmēsim, ka lai kļūtu par veiksmīgu treideri nepieciešams, pirmkārt, ilgstoša pieredze un prakse, otrkārt, pietiekams kapitāls, citādi peļņu "noēdīs" komisijas maksas, kas nonāk brokeru kabatās.

Otra vērtspapīru tirgus dalībnieku kategorija ir investori. Tie vērtspapīru tirgū pērk un pārdod kompāniju akcijas atkarībā no t.s. kompāniju fundamentālajiem rādītājiem - uzņēmumu patiesās vērtības (intrinsic value), finanšu stabiltātes, izaugsmes tempa un tā noturības, kā arī kompānijas menedžmenta prestiža un uzticamības. Viņi, kā dārgumu meklētāji, vienkārši "filtrē" tūkstošiem kompāniju pēc saviem noteiktajiem fundamentālajiem indikatoriem, atlasa "pērles", tās pērk un tur tik ilgi, kamēr vien kritēriji rāda "zaļo gaismu". Tie varbūt gadi vai pat gadu desmiti. Pie šīs kategorijas pieder arī leģendārais investors, miljardieris Vorens Bafets (Warren Buffett).

"Fundamentālisti" parasti nopietnāk izturas pret kompāniju pārvaldīšanu un piedalās akcionāru pilnsapulcēs balsojot vismaz pa pastu vai internetā. Tā kā viņi rūpīgi analizē kompāniju finanšu pārskatus un seko līdzi citām to biznesa aktivitātēm, viņiem veidojas arī savs viedoklis un nostāja attiecībā uz korporācijas pārvaldi. Tādēļ ikgadējās akcionāru pilnsapulces kompānijās, kuru gada rezultāti varbūt nav pārāk iepriecinoši, nereti norit vētrainās diskusijās gan akcionāru starpā, gan starp akcionāriem un menedžmentu, tiek meklēti problēmu risinājumi, izstrādātas jaunas attīstības stratēģijas vai arī mainīti menedžeri, ja līdzšinējie bez akcionāru palīdzības netiek galā paši.

ASV, bet tagad jau arī Ķīnas un citu valstu piemēri apliecina vienu šķietami paradoksālu atziņu - nedrošais, svārstīgais, grūti prognozējamais vērtspapīru tirgus ir viens no spēcīgākajiem ekonomikas motoriem. Tas "ražo" ne tikai miljonārus un miljardierus, tas arī iedzen posmā tūkstošiem akcionāru, gan mazo, gan lielo. Tajā vienlaicīgi bango emocijas, tiek ģenerētas jaunas idejas, notiek inovatīvu tehnoloģiju un nestandarta stratēģiju meklējumi, tiek slēgti mega darījumi. Tas viss ir milzīgs enerģijas avots, kas virza biznesu un ekonomiku kopumā nesalīdzināmi ātrāk un labāk, nekā valsts ierēdņu izdomātās shēmas (šeit protams nav runa par atsevišķām jomām, kur valsts un pašvaldības objektīvi darbojas, gan efektīvāk, gan sociāli taisnīgāk).

Labklājības sviru meklējumos

Taču galvenais jautājums šī raksta kontekstā ir cits - vai vērtspapīru tirgus un līdzdarbošanās tajā - tirdzniecība ar korparatīvajiem finanšu instrumentiem, investēšana kompāniju akcijās, no indivīda viedokļa var veicināt tā labklājību, t.i. kļūt pārticīgam, vai pat varbūt miljonāram, salīdzinājumā ar reālajiem tirgus riskiem? Tajā pašā laikā miljonāru un miljardieru pasaulē ir tūkstošiem, pat, piemēram, Ķīnā, kura pirms kādiem 20 gadiem vēl bija samērā nabadzīga valsts un daudzās provincēs tā tāda ir vēl joprojām. Daudzi no tiem tikuši pie bagātības tikai darbojoties vērtspapīru tirgū. Taisnība, daudz vairāk tomēr ir to, kuri biržas spēlēs ir pilnībā izputējuši. Turklāt, kā jau esam rakstījuši, parasti ļoti ātri. Taču tā reti kad ir nejaušība vai neparedzama neveiksme, kā pieņemts domāt.

Atšķirība starp vinnētājiem un zaudētājiem, kā jau jebkurā jomā, ir zināšanās un iemaņās, kā arī virknē individuālo rakstura īpašību. Vienkāršā valodā runājot - nevajag būt alkatīgam, nedrīkst strēbt karstu putru, jāprot analizēt, spraust mērķus un plānot savu rīcību, jābūt disciplinētam. Tieši tam visam arī veltīts mūsu portāls. Tas nenozīmē, ka nekad nebūs zaudējumu. Pat V.Bafets nekaunas šad tad pastāstīt par dārgām muļķībām, kuras viņš mēdz sastrādāt arī vēl šobaltien. Taču viņa un ne tikai viņa vien piemērs uzskatāmi liecina, ko katrs indivīds var sasniegt šajā jomā, soli pa solim attīstot un pilnveidojot savas zināšanas un meistarību. 

Turklāt runa nav tikai par to, kā katram, ja drīkst tik prasti izteikties, "uzvārīties". Runa ir par valsts ilgtermiņa attīstību. Piemēram, ASV vērtspapīru tirgus ir ļoti attīstīts. Jēdzieni "attīstība" un "kapitāls" ir kā vienas medaļas divas puses. Jebkura privātā kompānija, neatkarīgi no tās kapitāla lieluma, taču ar vismaz 2-3 gadu vairāk vai mazāk veiksmīgu biznesa vēsturi, var ASV tirgū piedāvāt akciju laidienu, kļūstot par publisku kompāniju un iegūstot investīciju avotu attīstībai.

No sociālā viedokļa tas vēl nenozīmē ienākumu atšķirību izlīdzināšanos. ASV Džini indekss ir pat augstāks nekā Baltijas valstīs, par Ziemeļvalstīm nemaz nerunājot. Taču šo atšķirību pamatā ir arī citi faktori. Katrā gadījumā dinamiskākā ekonomiskā attīstībā vinnē visi.

Eiropā, vismaz tās kontinentālajā daļā, t.sk. Latvijā (NASDAQ Baltic) vērtspapīru tirgus ir mazāk attīstīts. Nelielai privātai kompānijai  ieiet vērtspapīru tirgū ir sarežģītāk un dārgāk. Tas ir arī mazāk populārs finansējuma piesaistes veids uzņēmēju vidū - mūsu biznesmeņi vairāk sliecas izmantot banku kredītus, kuri, atšķirībā no kompānijas akciju emisijas ienākumiem, jāatdod bankai ar procentiem. Tas ir viens no būtiskiem faktoriem, kāpēc Eiropas biznesa vide ir mazāk dinamiska. Tai pietrūkst ASV biznesam raksturīgā sportiskā gara un vēriena. Kā tas ietekmē ekonomikas attīstību, var pārliecināties salīdzinot ilustrāciju 3 un ilustrāciju 4. 

Protams, ne jau vērtspapīru tirgus vien ir noteicošais šo atšķirību faktors - to ir daudz un dažādi. Taču vērtspapīru tirgus ir svarīga atslēga citu biznesa un ekonomikas attīstības faktoru aktivizēšanai. Valstī ar vāji kapitalizētu un zemas likviditātes vērtspapīru tirgu nelabprāt ienāk privātie investori, t.i. tiešās investīcijas uzņēmumu kapitālā, jo viņu vēlākā (pēc 4-5 gadiem) izejas stratēģija ir ierobežota tikai ar citu kompānijas īpašnieku spēju un vēlmi investora daļas atpirkt. Attīstītā vērtspapīru tirgū pārdot savas akcijas ir daudz vienkāršāk un drošāk. Līdz ar to vairums Latvijas un, lielā mērā arī Eiropas uzņēmumu ir pārāk vāji kapitalizēti, lai spētu straujāk attīstīties. Papildus tam, arī banku bizness, kreditējot nepietiekami kapitalizētus uzņēmumus ir riskantāks un mazāk rentabls, jo tām, saskaņā ar uzraugošo institūciju prasībām, nākas lielāku daļu kapitāla rezervēt palielināto risku līdzsvarošanai, kā arī pildīt citas papildus piesardzības prasības.