Embedded Files
Indulis Emsis [1] stāsta, ka Valsts Prezidenta V.Zatlera 2011. gada Saeimas atlaišana ievadīja politiskās elites kvalitātes pazemināšanos. Viņam ir taisnība, taču tikai daļēja. Plašāks skatījums atklāj, ka politiskās elites degradācija bija procesā jau krietni pirms tam. Tā saknes meklējamas ekonomiskās mirāžas, jeb, kā tautā to dēvēja - "gāzi grīdā" politikā vēl 2004.–2008. gados. Tā atjaunoja inflācijas kāpumu, apdraudot makroekonomisko stabilitāti, par ko cīnījās iepriekšējās deviņdesmito gadu valdības.
Nespēja regulēt galvu reibinošo hiperizaugsmi bija lielākā modernā laikmeta Latvijas ekonomiskā kļūda ar sekām paaudžu garumā, liecinot par acīmredzamu valsts pārvaldes kvalitātes kritumu pēc iestāšanās ES 2004. gadā. Laikā no 2004. līdz 2007. gadam Latvijas IKP pieaugums sasniedza virsotni – 12,2%. Tas tomēr nebija nekāds Baltijas tīģeris, kā to dēvēja daži sajūsminātie Rietumu novērotāji, bet uz "steroīdiem" balstīta izaugsme, ko veicināja samilzis nekustamā īpašuma burbulis un kredītu patēriņš, nevis ražošana vai strukturālas investīcijas. Par šīm un citām Latvijas ekonomiskajām un sociālajām problēmām šo rindu autors dažādas elitāras auditorijas brīdināja vēl ilgi pirms Lielās Dižķibeles belziena [2]. Visi klausījās, piekrita, tikai neviens neko nedarīja, jo "gāzi grīdā" politikas radītie naudas viesuļi bija aptumšojuši prātu un paralizējuši gribu.
Kāpēc tā notika? Pēc pievienošanās ES 2004. gadā Latvijas politiskā vadība faktiski pārgāja uz "autopilota" režīmu. Sasniedzot galveno mērķi – neatkarības atgūšanu un integrāciju Rietumu pasaulē, elite no tālredzīgiem, kaut arī mazāk pieredzējušiem iepriekšējiem līderiem, kuri vairumā bija nolēmuši ka viņu misija ir izpildīta, pārgāja uz vienkāršiem sistēmu administratoriem. Šī pāreja radīja stratēģisku vakuumu; vietējo vadību lielā mērā "komplektēja" uzplaukusī eirobirokrātija un arī Briselē Latviju drīzāk uzskatīja par paklausīgu reģionālu biroju, nevis suverēnu partneri. Šī mūsu otrās šķiras elite, lai izvairītos no atbildības, apguva gļēvulības politiku, nepopulārus vai sarežģītus lēmumus bieži formulējot kā "Briseles prasības".
Tad arī nāca paredzamais 2008. gada krahs - 22,5% IKP kritums joprojām ir viens no dziļākajiem mūsdienu vēsturē. Taču tā vēl bija pusbēda. Īstā bēda bija veids kā Latvija no tās rāpās ārā. Pēckrīzes "iekšējās devalvācijas" politika koncentrējās uz krasu budžeta izdevumu samazināšanu (9,5% apmērā no IKP), jeb t.s. "budžeta konsolidācija". Lai gan tā arī bija nepieciešama, daudz svarīgākas bija sistēmiskas reformas - produktivitātes uzlabošana, konkurences veicināšana, valsts pārvaldes efektivitātes paaugstināšana un tml. Taču tas bija brīdis, kad valsts vadības grožus jau bija pārņēmusi nemanot uzplaukusī vietējā eirobirokrātija. Tieši ar to arī aizsākās Latvijas valstiskuma sistēmiskā erozija, pārejot no suverēna savu valsti būvējoša arhitekta uz Eiropas Komisijas "filiāles" statusu apvienojumā ar Latvijas Bankas katastrofālajām neveiksmēm. Šī, joprojām politikas analītiķu neapzinātā pārbīde, fundamentāli mainīja valsts sociālo un politisko struktūru.
Par Latvijas Banku. Kamēr politiķi reālo valsts vadību bija atdevuši Briselei, Latvijas Banka Ilmāra Rimšēviča vadībā darbojās kā nelokāms katastrofāla ekonomiskā modeļa īstenotājs. "Gāzes grīdā" laikmetā banka praktizēja apzinātu regulatīvo aklumu, ļaujot kredītu pieaugumam pārsniegt 40% gadā, neskatoties uz neskaitāmiem brīdinājumiem par burbuļa veidošanos.
Kad pienāca 2008. gada krīze, bankas dogmatiskā "cietā" lata aizstāvēšana kļuva par tās nozīmīgāko kļūdu. Atsakoties no vismaz daļējas devalvācijas, kā to īstenoja Polija un citas Eiropas valstis, Latvijas Banka visu krīzes nastu pārnesa uz iedzīvotāju pleciem, piespiežot valdību veikt "iekšējo devalvāciju". Šī politika aizsargāja ārvalstu bankas un vietējos oligarhus, vienlaikus piespiežot par 30% samazināt valsts sektora algas un pensijas.
Ekonomisko un finansiālo neveiksmju sintēze radīja vistraģiskāko iznākumu: sabiedrības "aktīvā vidusslāņa" iznīcināšanu. Nācijas enerģija un talants negaidīja, kamēr "Briseles filiāle" salabos sistēmu, ko tā īsti nemaz negrasījās darīt; tā emigrēja. Laikā no 2000. līdz 2020. gadam vairāk nekā 250 000 aktīvo iedzīvotāju aizbrauca, atstājot aiz sevis sociālā inercē nonākušu un politiski nomāktu sabiedrību.
Kad aktīvākie iedzīvotāji aizbrauc, atlikušo iedzīvotāju kolektīvais "enerģijas līmenis" krītas, izraisot sociālo inerci. Politikas zinātnē pilsoņi var reaģēt uz sliktu pārvaldību, izmantojot "balsi" (protests/reforma) vai "iziešanu" (emigrācija). Latvija izvēlējās "iziešanu". Tas mazināja spiedienu uz politisko eliti faktiski mainīties, jo skaļākie kritiķi vienkārši pārcēlās uz Dublinu, Londonu vai Oslo.
Cilvēki, kas aizbrauca, galvenokārt bija tie, kuriem bija augsta horizontālā mobilitāte: jaunie speciālisti, kvalificēti amatnieki un topošie uzņēmēji. Šī demogrāfiskā grupa parasti ir valsts pilsoniskās sabiedrības "dzinējs". Viņi ir tie, kas dibina mazos uzņēmumus, pieprasa pārredzamību no valdības un vietējām pašvaldībām un veido stabilu nodokļu bāzi izglītībai un veselības aprūpei. Spēcīgas, neatkarīgas pilsoņu kopienas vietā sociālā struktūra nosliecās uz tiem, kas ir atkarīgi no valsts (valsts sektora darbinieki un pensionāri) un nelielu, turīgu eliti. Tāpēc Latvija arī šobrīd hroniski turpina cīnīties ar darbaspēka trūkumu un zemu produktivitāti.
Tiem, kas palika, cinisms un apātija kļuva par aizsardzības mehānismu, kas šobrīd aumaļām izpaužas sociālajos tīklos. Tas izskaidro, kāpēc vēlētāju aktivitāte ir pastāvīgi samazinājusies un kāpēc populistiskie solījumi par "drīziem risinājumiem" tik labi darbojas aptaujās — cilvēki ir pārāk noguruši no partiju ķīviņiem un uz retajām sarežģītu, ilgtermiņa strukturālo reformu idejām vienkārši nereaģē.
Sekas ir skarbas. Valsts ir fiskāli stabila (pagaidām), bet demogrāfiski iztukšota, un to pārvalda pelēcīga amatpersonu klase, kas izceļas ar paklausīgu ES mandātu izpildi, bet ne ar ko nespēj iedvesmot nogurušu, inertu iedzīvotāju masu.
Mēs taču to visu skaidri redzam: vēlētāju aktivitāte ir strauji kritusies no 71,5% 2002. gadā līdz prognozētajam zemākajam līmenim 2026. gadā, kad gandrīz 48% vēlētāju ir vai nu neizlēmuši, vai neplāno piedalīties vēlēšanās.
Politiskās partijas veiksmīgi pielāgojās arī šai situācijai, par prioritāri izvirzot pensijas un sociālos pabalstus, nevis inovācijas vai izglītības izdevumus. Arī 2026. gada vēlēšanu ainavā mēs joprojām redzam to pašu gļēvo un nekompetento politisko eliti. Arī tās atlikušā vēlētāju bāze tāpat baidās no pārmaiņām, dodot priekšroku status quo stagnācijai vai brīnumainām raibām sociālajām konstrukcijām, nevis reformu riskam.
Vai viss patiešām ir tik bezcerīgi? Nē nav, iespēju patiesībā ir daudz. Šobrīd aplūkosim vienu - reemigrāciju.
Sasniegta gandrīz pozitīva migrācijas bilance: Pirmo reizi kopš 2000. gadu sākuma Latvija tuvojas nedaudz pozitīvam migrācijas bilances līmenim attiecībā uz saviem pilsoņiem. 2024. gadā atgriezās aptuveni 9973 Latvijas pilsoņi, kas aptuveni atbilst 9621 aizbraukušajam. Paredzams, ka šī tendence turpinās stabilizēties 2026. gadā, jo algu pieaugums Latvijā, kas 2026. gadā tiek prognozēts 5,0% apmērā, turpinās samazināt plaisu ar Rietumeiropu.
Aptuveni 79% no atgriezušajiem ir darbspējīgā vecumā (15–64 gadi). Šie cilvēki bieži atgriežas ar augstāku kvalifikāciju, starptautisku pieredzi un kaut nelielu uzkrātu kapitālu, potenciāli atdzīvinot "iztukšoto" vidusslāni. Taču, būsim reālisti - reemigrācija, to atsevišķi ņemot, nespēs jūtami ietekmēt Latvijas sociālo struktūru un ekonomikas potenciālu vēl daudzu nākamo gadu garumā, ja vien tā "nesintezēsies" ar citiem aktīvizējošiem faktoriem. Bet, par to citā reizē.
[2] https://sites.google.com/view/tractus/arh%C4%ABvs/2006/latvijas-ekonomika-pirms-di%C5%BE%C4%B7ibeles
Page updated
Google Sites
Report abuse