Eiropas grūtās izvēles

Pēc Trampa negaidīti piekāpīgā toņa Davosā pasaule ir nomierinājusies un dažviet jūtama pat tāda kā līksmība - nu re, viss vienmēr galu galā kaut kā sakārtojas. Nav nekāda pamata pārliekam uztraukumam. Īstermiņā tam, pat neņemot vērā Trampa neparedzamību un spēju visnegaidīdākajā brīdī visu sagriezt kājām gaisā, varētu pat piekrist. Pat Ņujorkas birža atkal putoja kā šampanietis. Taču nevajadzētu pazaudēt skatu uz "lielo bildi" un Eiropas (Latviju ieskaitot) gadījumā tā arvien vairāk sāk atgādināt Dalī gleznas.

Eiropa patiesībā lēnām ieslīd ļoti sarežģītā situācijā. To varētu apzīmēt kā finanšu un ģeopolitisko disbalansu, kad tūlītējās izdzīvošanas nepieciešamība sāk atdurties pret kontinenta ilgtermiņa stabilitāti. Smagais atbalsts Ukrainai jau tā bija kā akmens kaklā un te pēkšņa konfrontācija par Grenlandes suverenitāti.

Ģeopolitiskais šoks: Grenlande un Arktika

2026. gada sākumu iezīmēja dziļš lūzums NATO ietvaros. Pēc ASV administrācijas draudiem sagrābt Grenlandi ar spēku vai ekonomisku spiedienu Davosā tika panākta trausla deeskalācija. Šis "strukturālais darījums" novirzīja uzmanību no ASV īpašumtiesībām uz kolektīvu NATO "Augsto Ziemeļu" stratēģiju. Saskaņā ar šo plānu Grenlande tiks integrēta 175 miljardus dolāru vērtajā "Zelta kupola" pretraķešu aizsardzības vairogā, piešķirot ASV militārpersonām "pilnīgu piekļuvi", lai novērstu Krievijas un Ķīnas ielaušanos.

Tomēr šai rezolūcijai ir bijusi augsta politiskā cena. Dānija, ko atbalsta pilnīga ES solidaritāte, ir novilkusi skaidru līniju: sadarbība drošības jomā ir atvērta sarunām, bet suverenitāte – nav apspriežama. Lai aizstāvētu šo līniju, Eiropa ir sākusi strauju Arktikas militarizāciju. Operācijas "Arktikas izturība" ietvaros tādas valstis kā Vācija, Francija un Zviedrija ir izvietojušas spēkus kopā ar Dānijas karaspēku, lai aizsargātu Grenlandes infrastruktūru. Tas vairs nav tikai diplomātisks strīds; tas ir fizisks "suverenitātes aizsargmurs", kas paredzēts, lai nodrošinātu, ka ASV paliek sabiedrotā, nevis agresors, vienlaikus atturot Krievijas ekspansiju.

Fiskālā ilūzija: Divu frontu finansēšana

Šo divu saistību – Ukrainas atbalstīšana ar 90 miljardu eiro aizdevumiem, vienlaikus nostiprinot Arktiku – finansiālās izmaksas ir milzīgas. Lai to pārvaldītu, Eiropas līderi ir ķērušies pie "fiskālās bēgšanas" stratēģijas. Aktivizējot "valstu izņēmuma klauzulas", piecpadsmit dalībvalstīm ir atļauts pārsniegt ES deficīta limitus, aizsargājot militāros izdevumus no taupības pasākumiem, kas skar citas nozares.

Lai izvairītos no tūlītējas nodokļu maksātāju pretreakcijas, Eiropa paļaujas uz radošu finansējumu. Atbalsta pakete Ukrainai arvien vairāk tiek finansēta no ienākumiem no Krievijas iesaldētajiem aktīviem, savukārt jauns 150 miljardu eiro "Drošības darbības Eiropai" (SAFE) instruments ļauj valstīm aizņemties kapitāla tirgos aizsardzības mērķiem, apejot tūlītēju nodokļu uzlikšanu. Virspusēji "ieroči pret sviestu" dilemma ir novērsta, taču patiesībā tā ir tikai atlikta. Samazinot ārvalstu palīdzību un novirzot reģionālās attīstības fondus militāriem mērķiem, Eiropa iztukšo savu nemilitāro ietekmi, lai samaksātu par savu tehnisko aprīkojumu.

Konkurētspējas slazds un gaidāmā norēķināšanās

Lielākais risks šai stratēģijai ir Eiropas pamatā esošais ekonomiskais vājums. Pieaugot izaugsmei tikai par 0,9%, milzīgā kapitāla novirzīšana aizsardzības virzienā "izspiež" privātās investīcijas, kas nepieciešamas zaļajai un digitālajai pārejai. Eiropa ir iesprostota konkurētspējas slazdā: tai ir jāiztērē miljardi aizsardzībai, lai paliktu globāls spēlētājs, taču šie izdevumi izsmeļ inovācijas, kas nepieciešamas, lai saglabātu Eiropas rūpniecības priekšrocības salīdzinājumā ar ASV un Ķīnu.

Pašreizējais militārais pieaugums darbojas kā smags nodoklis jau tā vājajai sistēmai. Tā kā Eiropas aizsardzība joprojām ir sadrumstalota, liela daļa šo izdevumu tiek tērēta liekām dublēšanām un rūpnieciskai neefektivitātei. Tā kā parāda attiecība pret IKP daudzos reģionos pārsniedz 100%, aizņemšanās izmaksas pieaug. Investori arvien vairāk bažījas par kontinentu, kas ieķīlā savu nākotni, lai samaksātu par savu pašreizējo drošību.

Secinājums: Ieķīlāta nākotne

2026. gadam turpinoties, šīs fasādes plaisas sāk parādīties. Fiskālās izņēmuma klauzulas un "bezmaksas" ienākumi no Krievijas aktīviem ir īslaicīgi ielāpi. Līdz 2026. gada beigām demogrāfisko izmaksu – veselības aprūpes un pensiju vecāka gadagājuma iedzīvotājiem – sadursme ar pastāvīgi paaugstinātiem militārajiem budžetiem kļūs neizbēgama.

Eiropa ir veiksmīgi aizstāvējusi savu teritoriju un principus īstermiņā, taču tā ir darījusi, uzkrājot milzīgu stratēģisko parādu. Ja kontinents nevar atrisināt savas efektivitātes problēmas un atgriezties pie stabilas izaugsmes, "Zelta kupols" virs Grenlandes un cietokšņi Ukrainā galu galā var tikt apmaksāti ar smagu Eiropas dzīves līmeņa samazināšanos, kas novedīs pie iekšzemes sociālās krīzes, no kuras nevar pasargāt neviens raķešu vairogs.