Radošā postīšana

Progresa vēsture ir gan lēna kāpšana, gan vardarbīgi sprādzieni. Jozefa Šumpētera radošās postīšana (Creative Destruction) princips liek saprast, ka, sabiedrības struktūras laika gaitā sāk lēni stagnēt un pūt, tās bremzē pārmaiņas, kas nepieciešamas tālākai attīstībai. Tādēļ nākas tās sagraut lai attīrītu ceļu jau briestošajam jaunajam. Lai gan Donalds Tramps un Alvis Hermanis ir ļoti atšķirīgi cilvēki un darbojas dažādās sfērās, viņus vieno šī viena nežēlīgā funkcija - stagnējošā, birokrātiskā laikmeta "radošā demolēšana".

Donalds Tramps pats un daudz kas ko viņš dara var būt dažādi vērtējami. Kā postītājs ne tikai izaicināja "iestādi"; viņš izturējās pret tās svētajām govīm kā pret upuriem. Sagraujot diplomātiskos protokolus un ignorējot apvedceļa "džentlmeņu vienošanās" principu, viņš vispirms pamatīgi "papostīja" paša republikāņu partiju, kuras daļa viņa ieskatā bija kļuvusi par neoliberālisma fosiliju. Viņa jaunā republikāņu vadība faktiski atteicās no iepriekšējā detalizētā politiskās platformas apraksta, aizvietojot to ar saukli "Amerika vispirms". Tas nozīmēja arī pāreju no brīvā tirgus principiem uz protekcionisma politiku ar neprognozējami maināmiem tirdzniecības "dīliem" un importa tarifiem. Par šo pārmaiņu plašāku izvērtējumu citreiz. Bet no Trampa sekotāju viedokļa agrāko politisko un ekonomisko "uzvedības" normu iznīcināšana ir neizbēgams haoss - ceļa attīrīšana pārejā uz jaunu pasaules kārtību.

Līdzīgi arī Alvis Hermanis vispirms pavērsās Eiropas kultūras "katedrālei" - līdzšinējiem skatuves ideoloģiskajiem ierobežojumiem — oficiālajai kultūras ortodoksijai. Hermanis to uzskata par jaunu totalitārismu —, viņš sācis iznīcināt elites ērtās, subsidētās dogmas. Hermanis saprot, ka, lai māksla dzīvotu, līdzšinējam "politiski korektajam" konsensam ir jāmirst.

Tramps un Hermanis noraida pakāpeniskas attīstības "spoguļa pasauli", jo tā sevi ir izsmēlusi. Viņi rada nestabilu stāvokli, kurā apzināti sliecas uz konfliktiem un polarizāciju. Viņi darbojas pēc principa, ka vecā pasaule ir pārāk sapuvusi, lai to varētu salabot — to var tikai salauzt. Tas nav "neprofesionalitāte"; tā ir aprēķināta vētra, kas paredzēta, lai puvi valsts un mākslas pīlāros atklātu.

Hermaņa provokatīvākā nostāja ir viņa kara pieteikums inovāciju birokratizācijai. Šumpēters brīdināja, ka, tiklīdz inovācijas kļūst par rutīnas formām, tās zaudē savu dvēseli. Hermanis šo puvi saskata Eiropas grantu sistēmā, kur māksla tiek reducēta līdz sociālam pakalpojumam. Kad finansējums ir saistīts ar "sociālo kohēziju" vai "ilgtspējību", mākslinieks pārstāj būt vizionārs un pielīdzinās tādam kā NVO darbiniekam.

Hermanis saka: mūsdienu subsīdiju modelis ir radījis "tehnoloģisko sklerozi" — klimatu, kurā bailes zaudēt finansējumu vai sociālo statusu ir padarījušas māksliniekus par gļēvuļiem. Apzināti "iznīcinot" savas attiecības ar tādām institūcijām kā Thalia teātris, Hermanis rīkojās kā šumpēterisks autsaideris, izvēloties neatkarības uguni, nevis subsidētas konformitātes lēno trūdēšanu.

Kas paliek pāri, kad dūmi izklīst? Hermaņa (un Trampa) radošās iznīcināšanas paredzamie rezultāti nav "stabilitāte", bet gan radikāla pārkārtošana.

Hermaņa kustība "Bez partijām" ir tiešs mēģinājums uzspridzināt proporcionālo vēlēšanu mašīnu. Tā cenšas iznīcināt "partijas zīmolu" un ieviest mažoritāru realitāti, kurā vara pieder indivīdam, nevis sarakstam.

Noraidot Eiropas Komisijas ideoloģiskos diktātus, Hermanis piedāvā būvēt sociāli politisku konstrukciju, kur prioritāte tiek piešķirta nacionālajai suverenitātei pretēji globālistu homogenitāti.

"Pieklājīgās" politikas nāve ir iestājusies: abi kungi ir faktiski nogalinājuši diplomātiskā eifēmisma laikmetu. Ieviešot neapstrādātu, konfrontējošu komunicēšanas stilu, viņi ir aizstājuši liekulības "stabilitāti" ar patiesības "haosu".  Hermanis jau ir sarāvis attiecības ar Eiropas kultūras institūcijām kā Thalia teātris Hamburgā, viņš ir nodemonstrējis, ka valsts subsīdijas kultūrai nenozīmē iekļaušanos Eiropas "korektajās un progresīvajās" normās.

Kas no tā haosa sanāks? Šumpēters pats bija pesimists. Viņš baidījās, ka šīs iznīcināšanas panākumi galu galā varētu radīt sociālu vakuumu, ko "uzņēmēja gars" nespētu aizpildīt. Ja Trampam un Hermanim izdosies nodedzināt vecās struktūras, bet neizdosies nodrošināt jaunu, saliedētu pamatu, rezultāts var nebūt fēnikss, bet gan pastāvīgs sadrumstalota haosa stāvoklis.

Vēsturisko ciklu pētījumos, ko bieži dēvē par kliodinamiku vai ciklisko vēsturi, periods starp "sabrukšanu" (iznīcināšanu) un "renesansi" (radīšanu) ir pazīstams kā starpposms jeb stacionārā fāze.

Lai gan daudzi domātāji, piemēram, Šumpēters ar savu "Radošo iznīcību", apgalvo, ka jaunajam nekavējoties jāaizstāj vecais, vēsture rāda, ka dažas sistēmas sabrūk tik fundamentāli, ka cikla "radošā" daļa tiek aizkavēta paaudzēm ilgi. Kad 5. gadsimtā sabruka Rietumromas impērija, tā nebija tikai valdības maiņa; tā bija sarežģīto sistēmu, kas uzturēja dzīvību, sabrukums.

Pārtraukums: Aptuveni 500 līdz 800 gadi.

Stagnācija: Pēc romiešu infrastruktūras iznīcināšanas Eiropā bija vērojama milzīga lasītprasmes, pilsētu iedzīvotāju skaita un tālsatiksmes tirdzniecības samazināšanās. Keramika kļuva primitīvāka, un akmens ēkas tika aizstātas ar koku.

Kāpēc Radīšana aizkavējās: "Iznīcināšana" iznīcināja izglītības un tiesisko regulējumu, kas bija nepieciešams atjaunošanai. Tikai Karolingu renesanses laikā (8. gadsimtā) un augstviduslaikos (11. gadsimtā) Eiropa atguva 100. gadā mūsu ērā redzēto inženierijas un juridiskās sarežģītības līmeni.