Verdzība - laba vai slikta?

Nesen karstas diskusijas Tviterī izraisīja viens mans ieraksts.

Viena no galvenajām problēmām - tā joprojām neiemāca domāt daudzdimensiju laika/vietas telpā. Cilvēki bieži vērtē notikumus vai procesus citā vietā (valstī, reģionā), it īpaši citā laikmetā, no mūsdienu sabiedrībā pieņemto vērtību vai šablonu viedokļa. Tad arī sanāk, ka verdzības iekārta bija "slikta", neiedomājoties, ka senatnē citas alternatīvas vienkārši nebija. Kāds savā tvītā, piemēram, atsaucas uz Pāvila vēstulēm efeziešiem vai kolosiešiem, kur viņš un, līdz ar to kristietība kopumā, it kā aizstāv vai atbalsta verdzību. Grūti saprast, kā pie šāda secinājuma var nonākt, ja vien Pāvila attiecīgos tekstus lasa ņemot vērā laikmetu, proti, 1.gs., kad tie tika rakstīti, tātad, verdzības uzplaukuma laikmetā Vidusjūras reģionā.

Dažos komentāros izteikts pārsteigums vai pat sašutums par manis teikto, ka ASV dienvidu štatu plantatoru vairums bijuši labi saimnieki un rūpējušies par saviem vergiem tāpat kā par citiem pamatlīdzekļiem. Kāpēc par to būtu jāšaubās, jo saimnieki taču bija ieinteresēti lai viņu darba spēks būtu veselīgs, spēcīgs, spējīgs ātri un kvalitatīvi padarīt darbu? Tas taču ir tikai loģiski ja saprot, ka tāda šajā ģeogrāfiskajā reģionā līdz pat ASV Pilsoņu karam (1861-1865) bija sabiedrības uzbūve. Tādēļ manis teiktais par verdzību nav nekas vairāk kā situācijas raksturojums un tas nekādi nav interpretējams, ka verdzība man it kā būtu simpātiska. 

Verdzības iekārtas sagrāve ASV notika, protams, arī ideoloģisku un morālu (starp citu arī reliģisku) apsvērumu dēļ, bet, viens no galvenajiem faktoriem bija tas, ka tā kavēja ASV tālāko attīstību. Ziemeļu štatos bija daudz attīstītāka rūpnieciskā ražošana un sasodītie lielkapitālisti tur bija aplēsuši, ka likvidējot verdzību, it īpaši dienvidos, kur vergturu tolerance pret savu melnādaino īpašumu tiešām bija skarbāka, viņiem pavērsies plašs tirgus lauksaimniecības u.c. tehnikas noietam. To veicināja arī straujā dzelzceļu attīstība dienvidu štatos pēc 1830.g. Starp citu, arī daļa tālredzīgāko dienvidu štatu plantāciju īpašnieku šajos apstākļos arvien biežāk iestājās par verdzības likvidēšanu, jo saprata, ka ilgtermiņā sagaidāmās pārmaiņas tiem ir ekonomiski izdevīgas.

Jebkura sabiedriskā iekārta gan vēsturē gan mūsdienās, patīk mums tā vai nepatīk, izveidojas un sabrūk ilgstošā vēsturiskā procesā daudzu faktoru - ekonomisku, tehnoloģisku, ekoloģisku, sociālu u.c., kombinācijas rezultātā. Arī Ļeņina, Staļina, Brežņeva laika Krievijas (PSRS) (PSRS = Krievija + kolonijas) modelis bija šim pasaules reģionam, pateicoties tā laika faktoru kombinācijai Krievijā, pietiekami racionāla iekārta. Vai tā bija racionāla arī kolonijām - Baltijas valstīm un Austrumeiropai kopumā? Protams, ka ne, jo tas ir cits reģions ar atšķirīgu faktoru kombināciju. Bet Krievija, ņemot vērā tās rīcībā esošos resursus, uzspieda kaimiņiem sev izdevīgo, no Krievijas skatu punkta tajā laika posmā racionālo kārtību. Arī PSRS noziegumi pret tās sastāvā nonākušajām tautām bija raksturīgi šādai iekārtai - atcerēsimies Ķīnas, Kambodžas un daudzu citu valstu asiņainos vēstures posmus, vai pat mūsdienu politiskos procesus dažādos pasaules nostūros.

Vai ir kādas šaubas, ka arī Putina Krievijai šodien būtu izdevīgi un racionāli atjaunot PSRS teritoriju (kolonijas)? Baltijas valstis jo īpaši - izcilas ostas, dzelzceļu tīklojums, kavalificēts darba spēks, militāra buferzona pret Rietumiem utt. Taču, atšķirībā no PSRS, Krievijas iespējas šobrīd ir daudz ierobežotākas. Taču, ja starptautiskā situācija mainītos un dažādu faktoru kombinācija izrādītos Krievijai par labu, man personīgi nav ne mazāko šaubu, ka tā to izmantotu ar visām paredzamajām sekām. Tādēļ Krievija ir pastāvīgs Latvijas drošības apdraudējums. Vai mums tas patīk? Nē, bet tam ir nozīme tikai mums pašiem - mēs situācijas nopietnību apzināmies un daram visu, kas mūsu spēkos, lai potenciālo draudu līmeni mazinātu.

Nobeigumā atzīmēšu, ka emocijas, patīk/nepatīk un tml., ir normāla un vajadzīga lieta, jo no tā veidojas MŪSU (arīdzan citu valstu, tautu un reģionu) vērtību sistēma, bet uz tās būvējas ideoloģija, tālāk politika un, visbeidzot tam seko tā vai cita rīcība. Dažos gadījumos tā mums ir draudzīga, citos naidīga. Ļoti svarīgi prast to izvērtēt no dažādiem skatu punktiem, jeb reālajā laiktelpā (laikā un vietā) un saprast ar ko tā atšķiras no mūsu šī brīža emocijām. Ja to sajauc, tad izvēršas neproduktīvas un nevajadzīgas diskusijas.

10.06.2020.