Valsts budžets - sabiedrības vieduma spogulis
Valsts budžets - sabiedrības vieduma spogulis
Embedded Files
Ilustrācija 1. Latvijas eksporta dinamika.
Nesen analizējām IKP trendus gan Latvijas, gan globālā kontekstā. Konstatējām, ka Latvijas izaugsmē atkal parādījušās grūtības un par to liecina ne tikai IKP.
Sarežģīto ekonomikas trendu līkločus raksturo arī Latvijas eksporta dinamika (ilustrācijā 1). Kā redzam, eksporta apjomi pēc smagās 2007.-2010. gadu finanšu krīzes īsu brīdi strauji traucās augšup. Ekonomistu žargonā to nedaudz neētiski mēdz saukt par "beigtā kaķa palēcienu".
Šis "palēciens" tiešām bija īslaicīgs, jo jau 2013. gadā ekonomikā sākās stagnācija, kas turpinājās līdz pat 2017. gadam, kad ekonomiskā aktivitāte nedaudz uzlabojās. Diemžēl, atkal tikai īslaicīgi, jo 2019. gada nogalē sklerotisks stāvoklis gan tautsaimniecībā, gan sociālajā sfērā šķiet draud iestāties atkal. Visa pēdējās desmitgades nedrošā, nepārliecinošā valsts attīstība atgādina par agrāk pieļautām kļūdām. Piemēram, Latvijas banka 2007.–2010. gadu ekonomikas krīzē varēja nedarīt vēl vairāk, nekā tā jau nedarīja tāpat – neuzturēt stingri piesaistītu lata kursu un ļaut tam brīvi svārstīties vismaz Māstrihtas kritēriju tobrīd pieļaujamā +/-15% svārstību koridora ietvaros (kā to darīja, piemēram, Polija), par ko vairākkārt biju rakstījis [1}.
Savukārt, arī valdība būtu rīkojusies daudz saprātīgāk, ja tā ekonomikas stabilizācijas plāna ietvaros nebūtu paaugstinājusi nodokļus, bet pilnībā izmantotu tobrīd piešķirtos starptautiskos aizdevumus, kā to tolaik piedāvāja arī SVF. Tas, protams, palielinātu valsts ārējā parāda līmeni, taču, pateicoties daudzām saglabātām darba vietām, straujāka un ilgtermiņā aktīvāka ekonomikas attīstība parāda atmaksāšanas iespēju ievērojami paaugstinātu.
Tā kā arī šobrīd ekonomikas attīstībā manāmas ekonomiskās stagnācijas pazīmes un neviens nevar izslēgt arī krīzes iespējamību, rodas jautājums par pareizāko rīcību, īstenojot to vai citu ekonomisko politiku. Lata mums vairs nav. Saku to ar dalītām jūtām – no vienas puses sava valūta brīvā valstī ir viens no galvenajiem ekonomiskās politikas instrumentiem. Bet, no otras – lai cik labs nebūtu instruments, jābūt arī meistarīgām rokām, kas prot ar to rīkoties. Nejēga ar to var nodarīt vairāk ļauna, nekā laba. Tādēļ, no šī viedokļa varbūt labi vien ir, ka tagad mums ir eiro, kuru "no centra" kontrolē citi onkuļi un tantes, kas uzmana, lai atkal netiktu sastrādātas kādas pāķiskas muļķības.
Taču, paldies Dievam, mums ir palicis cits instruments – fiskālā politika. Nelielas manevra iespējas mainīgajos ekonomikas vējos tas vēl atstāj, bet tas pats jautājums paliek: kā izmantojam šo instrumentu? Par to liecina valsts budžeta projekts, kurš šobrīd nonācis Saeimā.
Nesākšu to kritizēt, jo tam radīta īpaša profesionāla institūcija – Fiskālās disciplīnas padome. Vēl šā gada aprīlī tā veica valsts budžeta pamata – Latvijas Stabilitātes programmas 2019.-2022. gadam analīzi. Tā secināja, ka valsts budžeta izdevumi ne tikai būtiski pieauguši 2018. gadā, bet tie turpinās pieaugt 2019. un arī 2020. gadā. [2] Padomes priekšsēdētājs Jānis Platais brīdināja, ka ekonomikā vērojama pārkaršana sakarā ar strauju darba samaksas pieaugumu privātajā un it sevišķi publiskajā sektorā, kam ne vienmēr sekoja atbilstoša darba produktivitātes un efektivitātes izaugsme. Fiskālā padome arī atzīmēja, ka Latvijā budžets arvien ir ar deficītu, lai gan abās kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā, tas izveidots ar pārpalikumu.
Atšķirība ir tā, ka mūsu kaimiņi pieturas pie pretcikliskas fiskālās politikas stratēģijas, tādējādi piebremzējot valsts budžeta izdevumu auļošanu un uzkrājot tauku slānīti nebaltām dienām. Bet, mēs vai tiešām atkal kāpjam uz vecā grābekļa, nekādi nespējot ielāgot, ka ekonomisko ciklu izlīdzināšana ir viens no galvenajiem fiskālās politikas uzdevumiem?
Fiskālā padome uzskata, ka 2020. gada valsts budžets ir pārlieku optimistisks. Tajā nav pietiekami novērtēta nodokļu reformas negatīvā ietekme uz valsts budžeta ieņēmumiem. Valdības apstiprinātajā Stabilitātes programmā fiskālā telpa 2020. gada valsts budžetā paredzēta -11,9 miljonu eiro apmērā. [3]
Fiskālā padome uzskata, ka 2020. gada valsts budžets ir pārlieku optimistisks. Tajā nav pietiekami novērtēta nodokļu reformas negatīvā ietekme uz valsts budžeta ieņēmumiem. Valdības apstiprinātajā Stabilitātes programmā fiskālā telpa 2020. gada valsts budžetā paredzēta -11,9 miljonu eiro apmērā. [3]
Tādēļ Fiskālā padome uzskata, ka valsts budžeta iztrūkums visticamāk būs daudz lielāks – tas var pārsniegt 112 miljonus eiro [4]. Tiešām, Valsts Ieņēmumu dienesta atskaites par valsts budžeta izpildi rāda, ka 2019. gada 7 mēnešos valsts pamatbudžeta izpilde jau veidojās ar vairāk nekā 90 miljonu lielu deficītu [5]. Tas nepārprotami nozīmē, ka Fiskālās padomes aplēses par valsts budžeta izpildi ir daudz tuvākas reālajai situācijai, nekā oficiālie Finanšu ministrijas aprēķini.
Ko tas nozīmē Latvijai, ja rīt sāktos ekonomiskā krīze? Vispirms sāksim ar labām ziņām. Pateicoties nesenajai nodokļu sistēmas reformai, privātais sektors būtu nedaudz labāk sagatavojies iespējamiem finanšu satricinājumiem, jo tam, pieņemot, ka jaunas investīcijas tiek veiktas piesardzīgāk, sāk veidoties finanšu rezerves. Taču kapitāla uzkrāšanās process pēc smagās 2007.–2010. gadu krīzes un tam sekojošas virknes lēnas attīstības gadiem vēl joprojām ir samērā agrīnas kapitāla uzkrāšanas stadijā. Turklāt Baltijas valstu kontekstā Latvija, spriežot pēc pēdējā laika IKP pieauguma tempiem, šobrīd ir vājākais ķēdes posms (Ilustrācija 2).
Ilustrācija 2. Baltijas valstu IKP pieauguma temps OECD kontekstā, ceturksnis pret iepriekšējā gada ceturksni. Avots: OECD.
Teorētiski arī valsts budžetā situācija, lielķibelei atkārtojoties, varētu būt stabilāka, nekā tā bija 2007.–2010. gada finanšu krīzē, jo šī paša iemesla dēļ tāda krasa uzņēmuma nodokļa krituma vairs nebūtu.
Līdz ar to iztrūkumu valsts budžetā nodokļu reformas rezultātā varētu uzskatīt kā maksu par lielāku stabilitāti, jeb ekonomisko drošību krīzes situācijā un jūtamākus augļus tā nesīs tālākā perspektīvā.
Līdz ar to iztrūkumu valsts budžetā nodokļu reformas rezultātā varētu uzskatīt kā maksu par lielāku stabilitāti, jeb ekonomisko drošību krīzes situācijā un jūtamākus augļus tā nesīs tālākā perspektīvā.
Tādēļ aplamāku valdības rīcību par nodokļu sistēmas korekcijām, paaugstinot krīzes vai pat tikai stagnācijas gadījumā likmes, būtu grūti iedomāties. It īpaši tādēļ, ka reālais nodokļu slogs Latvijā jau ir augsts (nejaukt ar nodokļu iekasēšanas apjoma attiecību pret IKP). Tā vietā nepieciešams vēl aktīvāk pievērsties Latvijas konkurētspējas nostiprināšanai, veicot reformas jomās, kuras apskatījām iepriekš, runājot par konkurētspēju, it īpaši nostiprinot finanšu sistēmu, uzlabojot veselības sistēmas kvalitāti, kā arī turpinot sakārtot institūcijas, biznesa vidi un infrastruktūru, neatstājot novārtā arī inovācijas.
Kāds varētu teikt – jā, bet tās ir ilgtermiņa reformas, no kurām rezultāti gaidāmi gadiem. Bet, ja krīze reiz sākusies, tā negaidīs, kamēr mēs būsim tikuši galā ar savām tālākas nākotnes problēmām.
Tā, protams, ir taisnība. Taču, mūsu lielākā problēma ir tā, ka nonākot lielāku ekonomisko grūtību situācijā, valdība krampjaini ķeras pie darbībām, kurām tā (kā parasti) nav gatava. Līdz ar to tiek pieļautas stratēģiskas kļūdas, tiek pieņemti neracionāli lēmumi, kuri konkrētajā brīdī šķiet neizbēgami un neatliekami, bet to sekas vēlākā laikā izvēršas par ilgstošām ekonomiskām un sociālām problēmām. Tā kā to risināšanai valsts politiskā vadība tāpat parasti nav gatava un trūkst arī tam nepieciešamo resursu, ekonomiskajā un sociālajā sistēmā kā vēzis ieviešas ilgstošas, attīstību kavējošas disproporcijas, kas draud izvērsties ekonomikas stagnācijā, sabiedrības un tās kultūras dzīves dekadencē pat samērā labvēlīgākos laikos. Manuprāt, šīs slimības pazīmes jau novērojamas arvien spilgtāk, bet šī brīža politiskā elite neizskatās tam gatava un diez vai pat apzinās un pilnībā izprot situāciju.
Galvenā problēma, manuprāt, ir tā, ka, sastādot un prezentējot šo budžetu Saeimā, daudz tika dzirdēts par risināmajām problēmām un tuvākās perspektīvas uzdevumiem – mediķu, skolotāju u.c. algas, dažādu jomu finansējuma izlietošanas zemā efektivitāte, sen iekavētās izglītības, veselības un pašvaldību sistēmas reforma utt., taču nebija jūtama valsts un sabiedrības tālākās nākotnes attīstības vīzija, kura sasniegšanai fiskālā politika un valsts budžets arī domāts. Atcerēsimies, ka valsts budžets ir nacionālā ienākuma un IKP pārdales instruments kādu perspektīvu mērķu sasniegšanai. Kādi tad ir šie mērķi?
Valdības deklarācijā ir uzskatīti visi teorētiski iespējamie uzdevumi, kurus valsts izpildvarai būtu jāveic. [6] Taču jau šobrīd redzams, ka to vairums īstenībā neko daudz nenozīmē un valdība visdrīzāk tos pildīs tikai, ja tie paši kaut kā pildīsies. Bet, ja ne, tad tāds nu ir liktenis. Piemēram, Deklarācijā valdība uzņēmusies tiekties uz pārpalikuma veidošanu valsts budžetā un tas būtu pareizi. Bet, kas faktiski ir iesniegts Saeimai?
Taču būtu netaisnīgi tikai valdībai pārmest, ka tā netiek galā ar saviem uzdevumiem. Atcerēsimies, kas ir šī brīža valdība? – tas ir piecu sīku partiju konglomerāts, kuras ne ar ko īpaši neatšķiras, lai gan katra savam elektorātam cenšas parādīt savu unikālo lomu un nozīmi valsts vēsturiskajā attīstībā. Cik, kādas partijas un to politisko profilu vidējais Latvijas vēlētājs atceras, kuras tikai ievēlētas, piemēram, 9. Saeimā 2006. gadā?
Daudzo sīko partiju problēma ir lielākais Latvijas lāsts. Tas atspoguļo sabiedrības etnisko un politisko sadrumstalotību. Partijas ir pārāk sīkas, lai talantīgi, spējīgi cilvēki ar perspektīvu, stratēģisku domāšanu un līdera spējām tajās saskatītu savu dzīves aicinājumu, bet joprojām lielas vēlētāju daļas pāķiskā postpadomju izpratne par valsti un saviem pilsoniskajiem pienākumiem pret to, šādus cilvēkus nemotivē pašiem uzņemties politisku līdera lomu, pārstāvot šīs sabiedrības daļas intereses (un kādas tās īsti ir?). Savukārt, sabiedrības vidusšķira, ar to saprotot intelektuālo un kultūras attīstības līmeni, kura daļa ir apzināta vīzija par valsts nākotni, nevis tikai personīgais materiālais stāvoklis, vēl joprojām ir pārāk vāja un neorganizēta, lai spētu izvirzīt stabilus līderus un noteikt politisko dienas kārtību, kā par to jau rakstīju pirms pāris gadiem [7]. Tādēļ arī pēc inerces pasīvi peldam pa straumi, tajā skaitā veicot reformas un veidojot fiskālo un budžeta politiku kā ķīselīgus kompromisus, nevis skaidru attīstības mērķu vadīti. Acīmredzot, tam vēl nav pienācis laiks.
[1] Uldis Osis: Diskutējam par eiro. Vai tiešām? Delfi, 03.01.2013. (https://www.delfi.lv/news/versijas/uldis-osis-diskutejam-par-eiro-vai-tiesam.d?id=42940796 )
[2] Budžeta uzraugi brīdina par neatbilstoši novērtēto nodokļu reformas ietekmi. LSM.LV. 23.04.2019.
[3] Latvijas Stabilitātes programma 2019.-2022. gadam. Latvijas Republikas Finanšu ministrija, 2019. 44.lpp.
[4] Budžeta uzraugi brīdina par neatbilstoši novērtēto nodokļu reformas ietekmi. LSM.LV. 23.04.2019.
[5] Kopsavilkums par budžeta ieņēmumu daļas izpildi 2019. gada 7 mēnešos. Valsts Ieņēmumu dienests, 07.08.2019.
[6] Deklarācijas par Artūrs Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru Kabineta iecerēto darbību.
08.11.2019.
Page updated
Google Sites
Report abuse