Maknamaras efekta gūstā

No LSM kaut kā ātri pazudis vērtīgs, analītisks, zinātniskā metodē balstīts RTU pētnieces Ilzes Jankovskas raksts par gadiem iesīkstējušu Latvijas administratīvās pārvaldes slimību, ko praksē sauc par Maknamaras efektu - institucionālu apsēstību ar kvantitatīvu uzraudzību un stingriem kontroles mehānismiem, kas sistemātiski smacē nacionālās attīstības kvalitatīvo būtību. Taču tā ir nopietna valsts problēma, kas prasa pamatīgāku iedziļināšanos un plašākas diskusijas, nemaz nerunājot par šīs slimības intensīvu terapiju.

Par prioritāti izvirzot "kontroles un audita kultūru", nevis reālu progresu, valsts ir radījusi paradoksu – pārvaldes mehānisms uz papīra darbojas nevainojami, kamēr valsts konkurētspēja un inovāciju rādītāji stagnē. Lai pārtrauktu šo ciklu un sasniegtu paātrinātu izaugsmi, Latvijai ir jāizārda pašreizējā birokrātiskā arhitektūra par labu modelim, kurā uzraudzība ir attīstības instruments, nevis pašmērķis.

Galvenais šķērslis Latvijas izaugsmei ir visaptveroša "birokratizācija", kas atbilstību procedūrām uzskata par galveno panākumu mērauklu. Pašlaik administratīvais slogs privātajam sektoram un pašvaldībām ir tik smags, ka tas attur gan ārvalstu, gan vietējās investīcijas. Kamēr kaimiņos esošā Igaunija ir pārgājusi uz elastīgu, digitāli orientētu pārvaldību, kā tas uzsvērts I.Jankovskas pētījumā, Latvijas aparāts joprojām ir iestrēdzis liekos uzraudzības slāņos. Lai atjaunotu līdzsvaru, valdībai ir agresīvi jāīsteno Valsts pārvaldes modernizācijas plāns 2023.–2027. gadam. Tas prasa ko vairāk par vienkāršu digitalizāciju – nepieciešama fundamentāla regulējuma apjoma samazināšana. Automatizējot ikdienas atbilstības pārbaudes ar centralizētu digitālo sistēmu palīdzību, valsts var novirzīt savu darbaspēku no procesu "uzraudzīšanas" uz attīstības rezultātu "arhitketūru".

Turklāt pašreizējā uzraudzības sistēma ir fundamentāli reaktīva. Tā koncentrējas uz izvairīšanos no kļūdām, nevis uz izcilības sasniegšanu. Šī "rūtiņu iesvītrošanas" mentalitāte visspilgtāk izpaužas gausajā ES Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM) fondu apguvē un ilgstoši atliktajā Cilvēkkapitāla attīstības stratēģijā. Lai to labotu, Latvijai ir jāievieš uz rezultātu balstīta uzraudzības filozofija. Tā vietā, lai sodītu par atkāpēm no stingriem procesuālajiem ceļiem, valstij būtu jāizmanto dialogi, kas pieļauj elastību attīstības mērķu sasniegšanā. Ja projekts sasniedz savus izaugsmes atskaites punktus, veiktajiem procesuālajiem soļiem jābūt otršķirīgiem attiecībā pret rezultātu – tā ir pāreja no uz procesu orientētas uz uz ietekmi orientētu pārvaldību.

Nelīdzsvarotība atspoguļojas arī cilvēkresursu un finanšu sadalījumā. 2026. gadā, aizsardzības izdevumiem tuvojoties 5% no IKP, fiskālā telpa attīstībai neizbēgami sašaurinās. Tas padara vēl kritiskāku prasību, lai atlikusī administratīvā enerģija netiktu tērēta neproduktīviem auditiem. Valstij ir jāiegulda savu ierēdņu kognitīvajā kapacitātē, apmācot tos stratēģiskajā dizainā un inovāciju vadībā, nevis tikai iepirkumu likumos. Pašlaik publiskais sektors ir pārsātināts ar "biļešu kontrolieriem", bet tajā trūkst vizionāru, kuri spētu orientēties saprātīgas zaļās pārveides un digitālās ekonomikas sarežģītībā.

Noslēgumā jāsaka, ka Maknamaras efekts Latvijā nav atsevišķu ierēdņu neveiksme, bet gan institucionālā dizaina kļūda. Kontroles funkciju dominance ir radījusi "konkurētspējas plaisu", ko var aizvērt, tikai pakļaujot uzraudzību attīstībai. Samazinot birokrātisko svaru, ieviešot automatizētu pārraudzību un par prioritāti izvirzot augstas ietekmes attīstības mērķus, nevis procesuālo tīrību, Latvija var pārveidot savu administrāciju no šķēršļa par nacionālās izaugsmes katalizatoru. 2026. gada fiskālā realitāte neatstāj vietu neproduktīvas birokrātijas greznībai; valstij ir vai nu jāiemācās pārvaldīt rezultātus, vai arī jāpaliek savu metriku gūstā.

https://www.lsm.lv/raksts/arpus-etera/arpus-etera/16.01.2026-ilze-jankovska-latvijas-ekonomikas-klusais-sabotieris-raditaju-domasana.a629933/

19.01.2026.