Cita pasaule

Mūsdienu pasaule ir pavisam citāda, nekā tā bija kad Latvija atguva neatkarību un pat tad, kad iestājāmies starptautiskās institūcijās kā ES vai NATO. Tagad to varētu apzīmēt kā liberālā internacionālisma norietu un varas, spēka un jaunā globālā reālisma uznācienu.

Mūsdienu ģeopolitiskā ainava iezīmē galīgu atkāpšanos no pēcaukstā kara laikmeta, kad starptautiskā sadarbība, kaut arī ar virkni izņēmumiem, bija balstīta uz noteikumiem. Nupat notikušā ASV militārā iejaukšanās Venecuēlā ar prezidenta Nikolasa Maduro arestu, vai vienkāršāk - nolaupīšanu saskaņā ar "Monro doktrīnu", līdzās piespiedu spiedienam "inkorporēt" Grenlandi, Krievijas ieilgušajam karam Ukrainā un Ķīnas sistemātiskajai ekspansionisma politikai Austrumāzijā, tas viss kopumā atspoguļo jauno pasaules kārtību. Šīs kārtības pamatā tagad ir atklāts spēks kā galvenais valsts interešu īstenošanas instruments. Savukārt starptautiskās tiesības, taisnīgums un multilaterālisms ir nostādīti pakārtotās lomās.

Šajā "Realpolitik 2.0" sistēmā līdzšinējie tradicionālie globālās stabilitātes principi — teritoriālā integritāte un suverēnā vienlīdzība — lielvaru acīs arvien vairāk tiek uzskatīti par šķēršļiem kas jāapiet, nevis par noteikumiem kas jāievēro. ASV centieni pārņemt Grenlandi, Krievijas - iekarot Ukrainu, Ķīnas - okupēt Taivānu un to militārās darbības pasaulē liecina par atgriešanos pie ietekmes sfēras modeļa, kur hegemona drošības un ekonomiskās intereses ir svarīgākas par mazāku valstu tiesisko aizsardzību. Tas viss atklāj kopīgu lielvaru pārliecību ka likumi un noteikumi ir spēkā tikai tiktāl, ciktāl tie kalpo nacionālajiem mērķiem.

Pirmkārt jāsaprot, ka šo pārmaiņu sekas ir dziļas un potenciāli neatgriezeniskas. Mēs jau sen redzam, ka institucionālie starptautiskās kārtības noteicēji neko vairs nenosaka. ANO un citu daudzpusējo organizāciju loma ir mainījusies no "miera uzturētājiem" uz "sūdzību forumiem", propagandas, melu un demagoģijas tribīnēm.

Otrkārt, šī jaunā kārtība radījusi pastāvīgu nedrošības stāvokli mazākām valstīm kā Latvija. Valstis, kas kādreiz paļāvās uz starptautiskiem līgumiem aizsardzības nolūkos, tagad ir spiestas meklēt divpusējas drošības garantijas vai iesaistīties straujā militarizācijā. "Ārkārtas pasākumu" normalizēšana, kā valstu vadītāju nolaupīšana vai tarifu draudi lai panāktu tās vai citas piekāpšanās nozīmē ka diplomātija tagad ir spēka funkcija.

Visbeidzot, pasaule virzās uz neparedzamu globālo attiecību sistēmu. ASV un Ķīnai veidojot paralēlas tirdzniecības, tehnoloģiju un tiesību sistēmas, 20. gadsimta "universālās" vērtības tiek aizstātas ar "darījumu" aliansēm. Ja jaunās kārtības galvenais nosacījums ir, ka spēks "rada" taisnību, galīgās sekas ir nepastāvīgāka, neparedzamāka pasaule, kurā miers nav taisnīguma produkts, bet gan pagaidu spēku līdzsvara blakusprodukts.

Pēdējo un arī jaunā 2026. gada notikumi apstiprina, ka ideālistiskā internacionālisma laikmets pasaulē ir beidzies. Tā vietā ir iestājies skarbs reālisms, kurā dūre ir galīgais arbitrs, un likums ir tikai to interešu kalps, aiz kurām stāv pietiekami varens spēks, lai to īstenotu.

Latvijas kā suverēnas valsts izdzīvošanas iespēja ir atkarīga no tā cik ātri sabiedrība un politiskā elite pilnībā izpratīs šo situāciju un spēs tai pielāgoties. Lai uz to varētu cerēt, izmaiņas politikā un ekonomikā veicamas daudz un ātri.

05.1.2026.