Par ekonomiku, politiku un dzīvi

Uz emuāra sākumu

Sākumā bija jāizdzīvo

Esmu dzimis sen - 1948. gadā - laikā, ko sauca par pēckara periodu. Pirmās manas atmiņas par šo laiku saistītas turoties pie vecmammas rokas garās rindās pēc maizes vai piena Armijas universālveikalā, kā toreiz saucās Galerija centrs. Mēs dzīvojām netālu - Kalēju ielā 52 - starp Audēju un Vecpilsētas ielām. Vecmamma regulāri mani ņēma līdzi uz veikalu iepirkties, jo tas deva nelielas priekšrocības, vairāk gan psiholoģiskas, tikt pie elementāras ģimenes iztikas. Tas mums ar omi bija ikdienas ģimenes pienākums, jo vecāki visu dienu strādāja.

Mūsu veikala "darbi" daždien aizņēma ne vienu vien stundu, jo rinda vajadzīgā produkta pievedumu reizēm sagaidīja jau tuvāk pusdienlaikam. Mazam ķiparam ilgstoša nīkšana nervozu cilvēku pārblīvētā vietā bija mokoša - atceros, ka gadījās atžilbt no ģibiena uz veikala grīdas, vecmammai mēģinot koordinātu sistēmā uzstīvēt mani vertikāli.

Reiz veikalā atceros arī kādu šaušalīgu ainu - kāds vīrs armijas šinelī ar asinīm pārplūdušu seju sagrāba kādu citu, pacēla to gaisā un ar visu spēku trieca ar galvu pret grīdu. Vecmamma vēlāk pastāstīja, ka kāds zaglis burzmā bija mēģinājis apzagt kādas sievietes somu. Blakus stāvošais armijnieks sievieti bija pabrīdinājis lai uzmanās, bet, atriebjoties par to, zaglis, pēc zagļu likumiem, viņam ar žileti sagraizīja seju. Tad nu arī karavīrs ar blēdi lietas nokārtoja pēc kara likumiem.

Dažos vēlākos puikas gados laiks nepagāja mierīgāk, nereti nācās izkauties ar krievu puikām no imigrantu ģimenēm, kas bija sabraukušas turpat Vecrīgā izsūtīto vai emigrējušo saimnieku dzīvokļos. Mums, latviešu puikām, tie jau no paša sākuma bija naidīgi svešie, kas nesaprotamu iemeslu dēļ mūs apsaukāja par "hansiem" vai "latišņa" un reti pagāja garām nemēģinot kaut kā aizskart. Tādēļ, ja materiālā ziņā pēckara situācija pamazām uzlabojās, tad nedraudzīgu iebraucēju skaitam pieaugot, tā psiholoģiski kļuva arvien sarežģītāka. Meklēt palīdzību pie vecākiem nebija jēgas, jo tie paši bija iebiedēti. Tikai ģimenes saviesīgos vakaros ar tuviem draugiem bieži tika spriests par okupācijas varas arestētiem, izsūtītiem vai vienkārši pazudušiem pazīstamiem cilvēkiem.

Par darīto

No vairuma Latvijas ekonomistu, pēc aiziešanas 1995.g. no īslaicīgās darbošanās politikā, es (pēc manām domām) atšķiros ar to, ka esmu neatkarīgs savā rīcībā, domās, notikumu un procesu analīzē, jo vairs neesmu strādājis nevienā valsts vai ar valsti kaut kādā veidā saistītā institūcijā. Man vienkārši ir svarīgs privātums, kas šo neatkarību dod.

Līdz ar to, tas ko rakstu ne vienmēr ir ērti politiķiem, valsts pārvaldei un arī daļai manu amata brāļu - ekonomistu, jo man nav jārēķinās ko par manu viedokli kāds padomās. Rakstu par lietām un notikumiem tā, kā es tos redzu. Ņemiet par labu.

Uz emuāra sākumu