Ieprogrammētā mazspēja

Latvijai ieslīdot 2026. gadā, nacionālais diskurss joprojām ir iestrēdzis ierastajā pašslavināšanās un birokrātiskās inerces ciklā. Uz papīra valsts ir institucionālās stabilitātes paraugs, lepojoties ar "A" līmeņa kredītreitingiem un nemainīgi "stabilu" prognozi. Realitātē šī stabilitāte ir stāvoša dīķa miers. Kamēr mūsu Baltijas kaimiņi Igaunija un Lietuva ir agresīvi pārorientējušies uz augstas izaugsmes ekonomikas modeļiem, Latvijas politiskā elite un augstākā ierēdniecība turpina slēpties aiz "stratēģisko dokumentu" kalniem, kas piedāvā plašas vīzijas, bet nulles atbildību.

Latvijas valsts fundamentālā krīze nav resursu trūkums, bet gan visaptveroša bezatbildības kultūra un hronisks iniciatīvas trūkums. Gadiem ilgi esam dzirdējuši tās pašas frāzes par lēno izaugsmi un "investīciju plaisu". Tomēr IKP prognoze joprojām ir neizteiksmīgi 2,1%, un privātās investīcijas slāpē banku sektors, kas joprojām baidās no riskiem, acīmredzot ar klusu regulatoru svētību, kuri drošību vērtē augstāk par dinamiku. Daudzinātais "Nacionālais attīstības plāns 2021–2027" (NAP2027) arvien vairāk izskatās pēc nepildītu solījumu saraksta, savukārt ilgtermiņa stratēģija "Latvija 2030" šķiet drīzāk kā pasaka, nevis ceļvedis.

Nekur šī nekompetence nav redzamāka kā cilvēkkapitāla pārvaldībā. 2026. gada sākumā kritiskā Cilvēkkapitāla attīstības stratēģija — pats plāns, kuram mūs vajadzēja glābt no demogrāfiskās nāves spirāles — joprojām ir iestrēdzis kavējumos. Tas, ka šāda eksistenciāli svarīga dokumenta izstrādi gadiem var kavēt sīki starpministriju strīdi, ir graujošs spriedums ierēdniecībai, kas procesu vērtē augstāk par izdzīvošanu. Mūsu birokrāti ir pasaules klases speciālisti ziņojumu ģenerēšanā, tomēr viņiem nav izdevies saskaņot izglītības sistēmu ar darba tirgu, liekot uzņēmumiem izmisīgi meklēt darbiniekus pa visu pasauli, kamēr investīcijas aizplūst citur. Situāciju nespēj mainīt arī politiskā elite, kas tāpat ikdienā iegrimusi savstarpējo attiecību kārtošanā un sīkos ķīviņos.

Pat mūsu panākumus ierobežo iztēles trūkums. Nepieciešamība tērēt 5% no IKP valsts drošībai ir vitāls solis izdzīvošanai, tomēr politiskā elite to uzskata tīri par izmaksu pozīciju, nevis industriālās atjaunotnes katalizatoru. Mēs redzam cerību starus, piemēram, jauno artilērijas rūpnīcu, taču tie ir izņēmumi sistēmā, kurai kopumā trūkst drosmes kotēt valsts uzņēmumus biržā vai izskaust nospiedošo administratīvo slogu, kas uzņēmējdarbības uzsākšanu Latvijā ik uz soļa liek uztvert kā sodu.

Uz 2026. gadu solītais "birokrātijas samazinājums par 50%" jau tagad tiek uztverts ar skeptisku smīnu. Vēsture rāda, ka uz katru noteikumu, ko mūsu ierēdņi atceļ, viņi pamanās izgudrot divus jaunus, lai attaisnotu savu eksistenci. Šis iniciatīvas trūkums nav tikai ekonomisks šķērslis; tas ir morāls sabrukums. Politiskā šķira ir iekārtojusies viduvējībā, samierinoties ar to, ka "neesam krīzē", nevis tiecoties pēc līderības.

Lai sakārtotu Latviju, mums nav vajadzīgas jaunas programmas; mums ir vajadzīga atbildības revolūcija. Elites pārstāvjiem ir jābeidz pārvaldīt lejupslīde un jāsāk vadīt izaugsme. Tas nozīmē motivēt banku sektoru kreditēt, izmantojot solidaritātes iemaksas, kotēt lielākos valsts aktīvus biržā, lai atdzīvinātu mūsu nožēlojamo kapitāla tirgu, un beidzot — bez nosacījumiem — sakārtot izglītības un migrācijas politiku, kas pašlaik mērdē mūsu ekonomiku badā. Ja cilvēki, kuri pašlaik sēž varas krēslos, nespēj rast drosmi rīkoties ar tādu steidzamību, kādu prasa šis laikmets, tad viņu tik ļoti lolotā "stabilitāte" galu galā kļūs par klusumu valstī, kas vienkārši beigusi konkurēt un attīstīties. Acīmredzot pienācis laiks Atmodas līmeņa pārmaiņām.

13.01.2026.