Krīzes mācības

Krīzes mācības

Pēc iepriekšējām finanšu krīzēm 1995. un 1998.gadā, sākot ar 2000.gadu, ekonomiskā situācija valstī ievērojami uzlabojās. Daudziem sāka likties, ka Latvijā beidzot ir iestājies “zelta” laikmets un, tas turpināsies, ja ne bezgalīgi, tad pietiekami ilgi. Politiskās un finanšu elites domas bija aizņemtas ar iestāšanos ES. Savukārt arī ES kopumā bija pārņēmusi viegla eiforija par kopienas vērienīgajām attīstības perspektīvām sakarā ar gatavojamo tās paplašināšanos.

Pirmās krīzes pazīmes ASV un Eiropā sāka parādīties jau 2007.gada nogalē ar banku krahu ķēdes reakciju, bet visā plašumā izvērsās 2008.gada pirmajā pusē. Latvijā un citās Baltijas valstīs krīze aizsākās ar manāmu nobīdi - 2009.gada sākumā, toties ar dramatisku gandrīz visu galveno finanšu un ekonomisko rādītāju kritumu, kas turpinājās visu gadu un aptvēra arī 2010.gada sākumu.

Tiek minēti dažādi iemesli kādēļ šī krīze Latvijā izrādījās tik postoša. Kā viens no galvenajiem, iemesliem, kur vairums ekspertu ir vienisprātis - banku ekspansija kreditēšanas jomā, it īpaši nekustamo īpašumu sektorā. Tā loģiski izrietēja no vispārējās nevērības pasaulē, Eiropā un Latvijā it īpaši, pret finanšu tirgu regulēšanas jautājumiem. Ja Latvijas kā jaunas valsts gadījumā to vēl varētu skaidrot ar zināšanu un pieredzes trūkumu, tad Baltijas finanšu tirgu ietekmējošo, daudz pieredzējušāko skandināvu banku un to valdību rīcība ir grūti izprotama.

Nākamais, daudz diskutētais jautājums ir - vai lata devalvācija būtu bijusi veiksmīgāks krīzes pārvarēšanas variants, salīdzinājumā ar faktiski realizēto “iekšējo”, jeb aktīvu devalvāciju? Šajā jautājumā Latvijā saskārušies divi pretēji, lai neteiktu radikāli viedokļi.

Viens, ka Latvijai jāsaglabā stingra lata kursa piesaiste eiro, bet radušās finanšu problēmas jārisina īstenojot “iekšējo” devalvāciju, kuras galvenais elements bija valsts un pašvaldību izdevumu samazināšana, jeb t.s. budžeta konsolidācija. Šo viedokli pārstāvēja Latvijas Banka un Valdība. Tās šo pieeju arī realizēja.

Otru viedokli pārstāvēja virkne neatkarīgu Latvijas un ārvalstu ekspertu, iesakot devalvēt latu par 30 vai pat vairāk procentiem. Diskusijas starp abu viedokļu pārstāvjiem turpinājās visu krīzes laiku un par vienas vai otras stratēģijas pareizību kopīgs vai vismaz tuvs viedoklis tā arī nav panākts. Arī pasaules pieredze šajā jomā ir neviennozīmīga, lai gan veiksmīgu valūtas devalvācijas piemēru ir ievērojami vairāk, salīdzinājumā ar aktīvu devalvāciju.

Konkrētajā Latvijas gadījumā katram no abiem iespējamās rīcības variantiem bija savi gan ierobežojošie, gan veicinošie priekšnosacījumi, kas izrietēja no ekonomiskās situācijas dotajā brīdī. 

Kā rāda citu valstu pieredze, valūtas devalvācijas gadījumā, lata vērtībai attiecībā pret eiro un citām valūtām pazeminoties, uzlabotos Latvijas eksportspēja. Eksportējošās nozares iegūtu jūtamas priekšrocības iekšējā un ārējā tirgū. Tās spētu nekavējoties paplašināt ražošanas apjomus, piesaistot papildus darba spēku no citām nozarēm, kuras krīzes rezultātā bija spiestas samazināt aktivitāti, bet būtiskas priekšrocības no devalvācijas nebūtu guvušas, piemēram, celtniecība. Tas būtu ļāvis valstī saglabāt daudzas darba vietas, mazinot motivāciju cilvēku aizbraukšanai.

Lai gan vairums ekonomistu un starptautisku ekspertu atzīst valūtas devalvācijas iespējamu pozitīvu efektu krīzes pārņemtā ekonomikā, taču atzīmē to kā pārāk īslaicīgu (2-3 gadi), lai izmantotu tautsaimniecības ilgtermiņa attīstībā. Tam var daļēji piekrist, ja runa ir par ekonomiski attīstītām valstīm. Taču valstīs, kur uz eksportu orientētās nozarēs ir zems vai vidējs tehnoloģiskās attīstības līmenis, valūtas devalvācija, pie pareizi īstenotas valsts atbalsta politikas, var iniciēt ilgstošāku un noturīgāku attīstības procesu. Eksporta papildus ieņēmumi var kalpot par pamatu industriālās modernizācijas uzsākšanai, kā tas bija vērojams, piemēram, Argentīnas gadījumā. Pēc Argentīnas peso piesaistes ASV dolāram atcelšanas 2002.gada sākumā, tā vērtība piedzīvoja milzu kritumu - no sākotnējās paritātes 1-1, līdz 4 peso pret ASV dolāru gada laikā. Taču, sākot jau no nākamā 2003.gada, šīs valsts ekonomika uzņēma strauju attīstības tempu.

Pēc devalvācijas strauji pieaugošā eksporta radītā naudas plūsma radīja tautsaimniecības industrializācijas bumu un valdībai ar fiskālām metodēm nācās to pat nedaudz piebremzēt, lai nepieļautu valstī pārāk augstu inflāciju.

Jāpiezīmē, ka Argentīnai, gan pēc peso devalvācijas, gan visā tālākajā laika posmā, arī krīzes pārņemtajā 2009.gadā, saglabājās stabili pozitīva tirdzniecības bilance, jo veiksmīgi bija nostrādājis mehānisms: devalvācija - eksports - investīcijas - modernizācija - konkurētspēja.

Taču  Latvijas gadījumā valūtas devalvācijas variantam piemita arī būtiski trūkumi un riski. Ņemot vērā brīvo kapitāla plūsmu finanšu tirgū un jau minēto bezrūpīgo banku darbību un vaļīgo regulēšanas politiku, pagājušās desmitgades vidū bija izveidojusies situācija, kad lielākā daļa kredītu mājsaimiecībām un uzņēmumiem tika piešķirti ārvalstu valūtās un vēl jo vairāk - nekustamā īpašuma sektorā, kas pārsvarā nav spējīga ģenerēt ienākumus ārvalstu valūtā. Rezultātā, sākot aptuveni ar 2000.gadu, Latvijas finanšu tirgū, veidojās dažādu valūtu “kokteilis”, kur lati dominēja tekošajā apgrozījumā, bet eiro - kredītu tirgū. Strauja valūtas devalvācija šādā situācijā varētu izrādīties postoša kā kredīti ņēmējiem, tā arī aizdevējiem. Tā krasi samazinātu vairuma kredītu ņēmēju iespējas atmaksāt aizņēmumus, līdz ar to, iespējams, izprovocējot sērijveida valūtas devalvācijas arī pārējās Baltijas kaimiņvalstīs. Tas savukārt satricinātu Baltijas banku sistēmu kopumā. Līdz ar to bankas būtu spiestas ievērojami palilienāt savus kapitālus un veidot ievērojamas papildus rezerves un uzkrājumus.

Atšķirībā no valūtas devalvācijas, aktīvu “saspiešanas”, tajā skaitā budžeta izdevumu samazināšanas stratēģijas pozitīva iezīme izpaudās tā, ka tika beidzot uzsāktas radikālas reformas visā tautsaimniecībā, it īpaši publiskajā sektorā. Ievērojami samazinājās institūciju skaits medicīnas, izglītības u.c. jomās, tika racionalizēts strādājošo skaits tajās, kā arī optimizētas organizatoriskās struktūras. Šīs reformas bija briedušas jau vairāku pēdējo gadu laikā. Taču arvien bija pietrūcis politiskās izšķiršanās, līdz finanšu krīze radīja situāciju, kad vilcināties ar reformām vairs nebija iespējams.

Lai gan šī stratēģija tika īstenota visai vienkāršotā veidā - pārsvarā kā aritmētiska izmaksu "apcipšana ", īstenojot šo stratēģiju Latvijai pārsteidzoši īsā laikā izdevās ne tikai stabilizēt valsts budžetu un ekonomisko situāciju kopumā, bet 2011.gada laikā pat nodrošināt mērenu ekonomikas  izaugsmi. Īpaši strauji pieauga eksporta apjomi, kas jau 2010.gada otrajā pusē pārsniedza pirmskrīzes līmeni un tādējādi to varētu salīdzināt ar efektu, kāds būtu devalvējot valūtu. Taču līdzības ar to arī beidzās, jo parādījās arī būtiskas problēmas.

No darba tika atlaisti tūkstošiem strādājošo, tie papildināja bezdarbnieku rindas, bet ar nelielo bezdarbnieku pabalstu tāpat nespēja atmaksāt parādus. Savukārt valsts un pašvaldību budžetos strauji pieauga sociālo pabalstu izmaksas. Mājsaimniecību parādus finanšu institūcijām papildināja pieaugošie komunālie parādi par elektroenerģijas, gāzes, ūdens piegādēm, apsaimniekošanu un tml. It kā labāk vadāmā, bet lēnā aktīvu devalvācijas stratēģija slēpa daudz lielākas problēmas. Latvija zaudēja ievērojamu daļu darba spējīgo iedzīvotāju - lielāko aizbraukušo daļu uz visiem laikiem. Lai gan emigrācija bija ievērojama arī tā sauktajos “treknajos” gados un agrāk, augstais, ilgstošais bezdarba līmenis to acīmredzami pastiprināja. Sabiedrības noskaņojums strauji kritās, cilvēkus bija pārņēmusi bezcerība. Strādātspējīgie iedzīvotāji darba meklējumos bija spiesti tādā apjomā emigrēt uz citām valstīm, ka pavisam nepārliecinošs izklausās nereti minamais arguments, ka citā krīzes pārvarēšanas variantā emigrācija būtu vēl lielāka. Maz šaubu, ka strādātspējīgo skaita samazināšanās jau samērā tuvā nākotnē būs viens no valsts ekonomiskās attīstību bremzējošiem faktoriem, kura negatīvo ietekmi iespējams mazināt tikai veicinot strādājošo piesaisti no citām valstīm. Šinī gadījumā jārēķinās, ka iebraukušā darba spēka kvalitātes uzlabošanai Latvijas tautsaimniecībai nepieciešamajā līmenī, valstij nāksies ieguldīt ievērojamus līdzekļus profesionālajā apmācībā un iebraucēju sociālajā adaptācijā.

Aktīvu devalvācijas lielākais trūkums no ekonomiskā skatu punkta ir tās pasīvi defensīvais raksturs - izmaksu ekonomija, institūciju un darba vietu skaita samazināšana un tml. Šī stratēģija bremzē uzņēmumu, ģimeņu un valsts ieņēmumu palielināšanu, ierobežo eksportspējīgo nozaru konkurētspējas kāpumu. Lai gan Latvijas eksports kopš 2009.gada beigām ir strauji audzis, vēl krasāks pieaugums bija vērojams importa apjomā, kas jau tā allaž pārsniedzis eksportu.

Līdz ar to arī tirdzniecības bilance ir hroniski negatīva. Turklāt pēdējā laikā tās negatīvā tendence ir pat pastiprinājusies. Situāciju neglābj arī pakalpojumi - maksājumu bilances tekošais konts 2012. gadu aizsāka ar negatīvu saldo. No tā var secināt, ka īstenojot aktīvu devalvācijas stratēģiju, Latvija no krīzes ir izkļuvusi novājināta un nestabila, tai nav izdevies iegūt tās priekšrocības, kuras sniedz valūtas devalvācija.

Apkopojot Latvijas finanšu krīzes pārvarēšanas pieredzi var secināt, ka abām devalvācijas stratēģijām piemīt virkne priekšrocību, taču tās slēpj arī tik nopietnus trūkumus un riskus, ka ne vienas, ne arī otras stratēģijas pielietošanu tīrā veidā nevar uzskatīt par pieņemamu. Daudz veiksmīgāka būtu bijusi stratēģija, kas balstītos uz valūtas un aktīvu devalvācijas elementu kombināciju. Proti, atkarībā no iekšējo un ārējo faktoru mijiedarbības konkrētajā situācijā, nacionālās valūtas kurss būtu pakāpeniski pazemināms (vadāma “peldoša” valūta). Vienlaicīgi būtu veicami arī izmaksu ekonomijas un strukturālo reformu pasākumi. Izvērtēt šādas stratēģijas priekšrocības būtu iespējams, ja savlaicīgi tiktu veikta rūpīgāka situācijas analīze un prognozēšana, izmantojot atšķirīgas metodiskās pieejas. Daudzkārt minēts, ka lēmums par labu aktīvu devalvācijai pieņemts lielā mērā balstoties uz ekonomiski matemātiskās modelēšanas rezultātiem, kuri liecinājuši par lielāku zaudējumu iespējamību, ja tiktu veikta valūtas devalvācija. Šī raksta autora daudzu gadu pieredze dažādu ekonomisko metožu praktiskā pielietošanā liecina, ka, pirmkārt, ekonomisko procesu analīzē un prognozēšanā vienas atsevišķas metodes izmantošana ir nepietiekoša. Otrkārt, tradicionālo ekonometrisko metožu izmantošana krīzes procesos, uz ko vairākkārt atsaukušies atsevišķi analītiķi, reti dod ticamus rezultātus sakarā ar nelineāriem un negatīviem daudzu indikatoru trendiem.

Treškārt, ir nepietiekami svarīgus lēmumus krīzes situācijās balstīt tikai uz makroekonomiskiem apsvērumiem un finanšu pasākumiem. Ne mazāk būtiska, iespējams, pat nozīmīgāka ir mikroekonomikas, it īpaši uzņēmējdarbības sfēras iespēju mobilizēšana un izmantošana. Tādēļ ekonomiskajā politikā lēmumus nepieciešams pieņemt, ņemot vērā divus galvenos, savstarpēji cieši saistītus aspektus - valsts ekonomisko attīstību un ekonomisko izaugsmi. Pirmajā gadījumā runa ir par iedzīvotāju labklājību, nodarbinātību, nabadzības slieksni, izglītības un zinātnes attīstību, industriālo un inovāciju vidi un tml.

Savukārt izaugsmi raksturo IKP, tirdzniecības bilance, valsts budžeta sabalansētība un citi agreģētie makroekonomiskie rādītāji. Diemžēl Latvijā līdz šim realizētā ekonomiskajā politikā nav izdevies organiski apvienot abus minētos aspektus. Tas arī ir saprotams, jo valstī nekad nav pastāvējis reāls, vienots attīstības plāns, saskaņā ar kuru tiktu noteiktas galvenās attīstības prioritātes, izstrādāts valsts budžets, ne vienam, bet vairākiem gadiem, noformulēti valsts atbalsta pamatvirzieni, veicamie uzdevumi, resursu nodrošinājums utt.

Sācies darbs pie jauna Nacionālā attīstības plāna izstrādes. Šī ir retā iespēja valsts pārvaldes un attīstības lietas savest kārtībā, nepiemirstot arī, ka ekonomika attīstās cikliski. Krīzes bija un būs. Katra krīze ir atšķirīga un katrā krīzē stratēģija ir atšķirīga.

2012.g.