Embedded Files
Eiropa veido koridoru NATO karaspēka pārvietošanai uz austrumiem
Eiropa veido koridoru NATO karaspēka pārvietošanai uz austrumiem
Rūdijs Ruitenbergs
Komentārs: Neveiktās dekolonizācijas dēļ – Latvija vājais posms NATO
Komentārs: Neveiktās dekolonizācijas dēļ – Latvija vājais posms NATO
Uldis Osis
Vācija, Nīderlande un Polija plāno izveidot militāru koridoru, kas atvieglotu karaspēka un kaujas tehnikas pārvietošanu starp Eiropas Ziemeļjūras ostām un NATO austrumu flangu laikā kad pieaug naidīgas attiecības ar Krieviju.
Valstis 30. janvārī parakstīja nodomu deklarāciju attīstīt koridoru, plānojot novērst šaurās vietas, piemēram, zemos tiltus, un samazināt birokrātiju saistībā ar munīcijas un citu bīstamu kravu pārrobežu pārvadājumiem, – teikts Nīderlandes Aizsardzības ministrijas paziņojumā. Tiks arī pētīts, kā militārajiem dzelzceļa pārvadājumiem var piešķirt prioritāti salīdzinājumā ar parasto civilo satiksmi.
Krievijas iebrukums Ukrainā pirms diviem gadiem lika Eiropas valstīm saprast, ka tām ir jābūt gatavām pārvietot savus bruņotos spēkus pāri kontinentam, kas iepriekš nebija aktuālā dienaskārtībā, – militārās mobilitātes simpozijā Briselē 30. janvārī atzīmēja Nīderlandes aizsardzības ministre Kajsa Ollongrēna (Kajsa Ollongren). Viņa uzsvēra, ka Nīderlandei kā militārai tranzīta valstij jāspēj ātri pārvietot kaujas tehniku no savām ostām uz iekšzemi.
“[..] tas ir arī par birokrātiju, tas ir arī par “sarkanajām līnijām”,” sacīja Ollongrēna. “Ir pilnīgi skaidra viena lieta: ja nāks krīze, mums nebūs laika kārtot dokumentus, tiem jau ir jābūt gataviem.” [..] Nīderlande ir tā, kas koordinē ES Pastāvīgās strukturētās sadarbības jeb PESCO militārās mobilitātes projektu.
Aukstā kara laikā Vācija paļāvās uz militāro mobilitāti kā robežvalsts, un, robežām virzoties uz austrumiem, Berlīnei tas pats ir jāpiedāvā sabiedrotajiem, – Briselē atzīmēja Vācijas Aizsardzības ministrijas valsts sekretāre Zīmtje Mellere (Siemtje Möller). Viņa uzsvēra, ka Eiropai ir jāparāda Krievijai spēja apstrādāt armijas vienības un preces caur savām ostām, ceļiem un dzelzceļu.
NATO Aizsardzības politikas un spēju direktorāta vadītāja Sāra Tarija (Sarah Tarry) sacīja, ka Eiropas valstis gūst panākumus pēc gadu desmitiem ilgušās nepietiekamās investēšanas kopš aukstā kara beigām. Viņa atzīmēja, ka vienošanās starp Vāciju, Poliju un Nīderlandi “ir izcils modelis, un mums ir jādara vairāk, lai risinātu problēmas”.
Trīs lielākās Eiropas ostas ir Roterdama Nīderlandē, Antverpene Beļģijā un Hamburga Vācijā, kuras ar iekšzemes galamērķiem savieno ūdensceļi un plašs ceļu un dzelzceļa sliežu tīkls.
“Mums ir bruņotie spēki, kas ir izvietoti Eiropā, bet lielākā daļa mūsu spēku joprojām atrodas ASV,” mobilitātes forumā sacīja Aizsardzības sekretāra pārstāve Eiropā Reičela Elehūsa (Rachel Ellehuus). “Tāpēc mums ir jāpaļaujas uz šo caurlaidspēju pāri Atlantijas okeānam un spējai tikt ātri uzņemtiem Eiropā.”
Eiropa ir sniegusi Ukrainai militāru palīdzību aizsardzībā pret Krieviju, un, reaģējot uz Krievijas agresiju, aizsardzības budžeti visā ES ir palielinājušies. Bijušais Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs, tagad Krievijas Federācijas Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieks, novembrī Poliju nodēvēja par “bīstamu ienaidnieku”.
NATO janvārī paziņoja par “Steadfast Defender” rīkošanu, kas ir lielākās mācības Eiropā kopš aukstā kara ar aptuveni 90'000 karavīru iesaisti no visām NATO dalībvalstīm, kā arī no Zviedrijas. Mācību mērķis ir pārbaudīt NATO aizsardzības plānus pret potenciālu pretinieku, un tādēļ karavīri šķērsos Nīderlandes ostas un Vācijas ceļus un dzelzceļus.
Ollongrēna uzsvēra, ka valdībām jāizmanto NATO mācības, lai noskaidrotu, kā investīcijas infrastruktūrā palielinās drošību un uzlabos [ienaidnieka] atturēšanu. “Tas arī parādīs mūsu pretiniekiem, īpaši Krievijas Federācijai, ka esam tam gatavi,” sacīja ministre. [..]
“Jo ātrāk mēs spēsim pārvietot militāros spēkus no vienas Eiropas daļas uz citu pa sauszemi, jūru vai gaisu, jo labāk esam gatavi tikt galā ar negaidītām problēmām,” sacīja Eiropas Aizsardzības aģentūras izpilddirektors Jirži Šedivijs (Jiří Šedivý). “Krievijas agresija pret Ukrainu patiešām ir palielinājusi [risinājumu] steidzamību.”
Avots: www.defensenews.com
Vēsture kopš vissenākajiem laikiem liecina, ka kareivīgi barbari spēj sagraut un pakļaut pat augsti attīstītas civilizācijas. It īpaši, ja šīs civilizācijas jau pārņēmis laiskums no savu augsto sasniegumu saldo augļu baudīšanas, kā tas notika, piemēram, ar Seno Romu, bet šobrīd esam liecinieki Eiropas dekadencei.
Par ko gan citu liecina šī publikācija? ES politiķi un augstas amatpersonas ne pārāk publiskā pasākumā beidzot ir spiestas atzīt, ka vairāku gadu desmitu laikā Savienība atstājusi novārtā savu drošību un tās kaujas spēja šobrīd būtībā ir uz pēdējās robežas, kad tālāk jau iestājas pilnīga nespēja.
Tikai tagad dažas valstis beidzot sāk atskārst, ka Eiropa šo nerisināto problēmu gūzmas dēļ reālu krievijas radītu draudu priekšā ir tuvu bezpalīdzībai un jāsāk kaut kas darīt, lai ierastā labklājība un komforts pēkšņi neizkūpētu kā rīta migla. Diemžēl izpratne pagaidām novērojama tikai ar aizsardzības jautājumiem tieši saistītu politiķu vidū un arī ne visur. Pārējā Eiropas politikas un mediju telpa joprojām vairāk pārņemta ar pseidozinātnisko “zaļo kursu”, bet Latvijā aktuālākā tēma šobrīd ir “Supernovas” konkurss un citas blēņas. Turklāt mūsu valsts, spriežot pēc daudziem politiķu izteikumiem, ir tik drošās NATO rokās, ka pat, piemēram, kājnieku mīnas nav nepieciešamas – tas tak labajiem ļautiņiem neļaus sēņot un, ja nu vēl, pasarg dies, kāds kontrabandists uzlido gaisā.
Arī pat par vācu medija “Bild” NATO militāro mācību izklāstu, kur pēc scenārija notiekot krievijas uzbrukuma atvairīšana, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts tikai parausta plecus – tā esot medija uzpūsta sensācija vien, bet patiesībā nekas nopietns nenotiekot…
Kāds vērotājam no malas, saliekot to visu kopā, rodas iespaids? Kā jau parasti – jā, ir problēma, amatpersonas uzstājas ar runām, kurās to atzīst, taču tiekot gatavoti plāni to risināšanai, un vispār nav nekā tāda, par ko būtu jāuztraucas. Secinājums: nekas būtiski nemainīsies, politiķi turpinās runāt, kā runājuši, vienu plānu vietā tiks radīti citi, un birokrātijas aparāts turpinās malt savu maļamo.
Tikmēr krievija ir spējusi atgūties no sakāvēm Ukrainā. Tā, neskatoties uz Rietumu sankcijām, ir pārkārtojusi savu korumpēto saimniecību par kara ekonomiku un izveidojusi savu tikpat agresīvu sabiedroto aliansi. Bruņojuma izlaide tās militāri rūpnieciskajā kompleksā arvien pieaug, bet impērijas atjaunošanas ambīcijas un agresīvie plāni ir tikai nostiprinājušies.
Savukārt Latvija, ar neveikto un politiskās elites joprojām neplānoto dekolonizāciju un tā rezultātā vērienīgo piekto kolonnu, ir acīmredzami vājš NATO posms un pievilcīgs iespējamā krievijas uzbrukuma mērķis. Turklāt tieši ostas, dzelzceļš un cita transporta infrastruktūra kritiskas nepieciešamības gadījumā šī iemesla dēļ var izrādīties pilnībā paralizēta. Taču nav sajūtas, ka tas viss kādu uztrauktu. Vai tiešām Latvija neko nav mācījusies pati no savas vēstures un ir gatava vēlreiz atkārtot politiku “es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās”? Tikai vēl daudz sliktākā variantā, kad jau esošai, jau tā pašpietiekamai neintegrētu imigrantu iekšējai kolonijai pievienosies jauni iebraucēji, par atkārtotu okupāciju nemaz nerunājot.
Politiķi! Sabiedrību nevajag iežūžināt ar nomierinošiem stāstiņiem, ka viss ir kārtībā! Cilvēki ir jāgatavo reālajiem draudiem, lai, ja tāda situācija rodas, viņi spētu apzināti un pareizi rīkoties, nevis haosā un apjukumā spruktu uz visām pusēm. Tas ir cilvēku un valsts izdzīvošanas jautājums. Jūs, politiķi, noklusējot par iekšējiem un ārējiem draudiem, šobrīd rīkojaties gļēvi un bezatbildīgi. Ja nespējat pārvarēt paralizējošu trīcēšanu kaut kur zem jostas vietas, tad paejiet labāk malā un netraucējiet citiem rīkoties! Jo ir jārīkojas.
Publicēts laikrakstā "DDD" Nr. 3 (545), 2024. gada 9.-12. februāris.
Page updated
Google Sites
Report abuse