Ekonomiskā krīze - kritiens uz augšu

Runājot par ekonomisko krīzi, kā viens no tās galvenajiem izraisītājiem tiek minēta nesamērīga banku ekspansija visā pasaulē, it īpaši nekustamo īpašumu jomā, it īpaši Latvijā. Tā tiešām ir taisnība, bet ne visa. Varbūt pat tikai neliela daļa no patiesības. Arvien lielāku ievērību gūst atziņa, ka  mēs esam saskārušies  ar globālu ekonomisko ciklu,  kura veidošanos pastiprināja problēmas finanšu sistēmā.

Izšķir arī tā sauktos Kondratjeva ciklus, jeb garos viļņus un tie aizņem 45-60 gadu ilgus laika posmus. To pamatā ir dziļas, radikālas pārmaiņas ne tikai ekonomikā, bet arī sociālas, politiskas, klimatiskas vai ekoloģiskas izmaiņas starpnacionālā vai pat globālā līmenī.

Visi šie cikli savstarpēji pārklājas, rezonē ar lielāku vai mazāku nobīdi laikā un vienam attiecībā pret otru, tie viens otru iespaido un ap ilgtermiņa trendu nereti veido visdīvainākos un negaidītākos līkločus. To varētu ilustrēt tā, ka pa ceļu vēlu vakarā, puskrēslā streipuļo tā pavairāk uz krūts uzņēmis cilvēks. Ik pa brīdim viņš nonāk te vienā, te otrā ceļa malā un dažbrīd ieveļas arī grāvī, dažreiz ilgi nespēdams no tā izķepuroties ārā.

Ekonomikas likumi nav pretrunā ar fizikas, ķīmijas, bioloģijas u.c. likumiem

Šo dažādo ekonomisko ciklu pētījumi 20. gadsimta laikā noveda pie interesantiem atklājumiem. Proti, to mehānisms, it īpaši ciklu pārejas posmos, ir paradoksāli līdzīgs citu dabas procesu dinamikai. Ekonomikā pāreja no viena cikla uz otru tad arī ir saistīta ar ekonomiskajām krīzēm vai vismaz ekonomikas attīstības tempa būtisku palēlināšanos. Citās zinātņu jomās, piemēram, termodinamikā arī pastāv pārejas jēdziens. To apraksta pārejas stāvokļa teorija (PST) (Trasition State Theory - TST) un tā ir viena no fizikālās ķīmijas pamata teorijām. Tā apraksta praktiski jebkuru ķīmisku reakciju un ir cieši saistīta ar vienu no galvenajiem termodinamikas, precīzāk, termodinamikas Otrā likuma jēdzieniem - entropiju. Šis likums nosaka, ka slēgtā sistēmā, kura neatrodas līdzsvara stāvoklī, entropija tiecas palielināties tā, lai sistēma atgūtu līdzsvaru.

Saskaņā ar pārejas stāvokļa teoriju ķīmiskajā reakcijā veidojas aktivizētais reaģējošo vielu komplekss, kurā izmaiņas notiek divos posmos. Pirmajā posmā  tiek sarautas izejvielas molekulārās saites un iestājas tāds kā molekulārais haoss. Otrajā posmā tās pārkombinējas un rodas jauna viela ar pavisam citām īpašībām. Saskaņā ar entropijas postulātiem, jebkuras reakcijas vai fizikāli ķīmiska procesa virziens, jeb vektors ir reaģējošā kompleksa maiņa no augstākas potenciālās enerģijas līmeņa uz zemāku.

Līdzīgi ir arī ekonomikā. Ekonomisko krīzi var interpretēt kā aktivizētu resursu kompleksu, kur tiek sarautas vai noārdītas daudzas iepriekšējās ekonomiskās sistēmas saites. Kamēr tas nav noticis, jauna ekonomika nevar izveidoties. Krīzes (reakcijas) rezultātā veidojamā jaunā ekonomika ir efektīvāka (zemāka potenciālā enerģija). Atšķirībā no ķīmijas, kur reakcija notiek slēgtā sistēmā un reakcijas rezultātā jaunā viela stabilizējas, ekonomika ir atvērta sistēma, kurai tiek pievadīti resursi. Tādēļ šī sistēma stabilizējas tikai īslaicīgi, bet tad uzsāk jaunu attīstības ciklu, kuru raksturo eksponenta vai S veida līkne. Cikls turpinās, līdz resursu koncentrācija līknes noslēguma fāzē sasniedz līmeni, kad veidojas jauns aktivizētais komplekss un aizsākas nākamais krīzes pārejas posms uz vēl augstāku līkni.

Īpaši uzskatāmi tas ir Darvina evolūcijas teorijā, kur varam atrast interesantas analoģijas gan ar termodinamiku, gan evolucionāro ekonomiku. Arī no šīs teorijas viedokļa evolūcija notiek cikliski, nevis lineāri un vienmērīgi. Taču vēl pirms 50 gadiem tieši to uzskatīja par darvinisma vājāko punktu, kas lika apšaubīt pašas teorijas pamatotību. Kā alternatīva parādījās lamarkisms, kas sludināja kādu evolūcijai piemītošu augstāko mērķtiecību, kādu spēku vai ideju ārpus pašas evolūcijas. Lamarkisms sludināja, ka  starp sugām evolūcijas gaitā taču vajadzētu būt kaut kādiem pakāpeniskiem pārejas posmiem, kas reālajā dabā nav novēroti.

Tikai ģenētikas attīstība pēdējos gadu desmitos pierādīja, ka pat nelielas mutācijas gēnu struktūrā bieži ved pie radikālām pārmaiņām dzīvajā dabā, kā jaunu sugu parādīšanās. No cilvēku dzīves ilguma viedokļa tas protams notiek ļoti lēni. Katrā ziņā Darvinam izrādījās taisnība.

Šādas līdzības vedina domāt, ka dabā darbojas universālas likumsakarības, kuras ārēji varbūt ir stipri atšķirīgas, bet pēc būtības pakļaujas universāliem dabas likumiem ar līdzīgiem evolūcijas vektoriem.

Vecā ekonomika brūk, vietā jāveidojas jaunai. Bet, vai veidojas?

Atgriežoties tuvāk ekonomiskajiem procesiem, varam izteikt pieņēmumu, ka, ņemot vērā pašreizējās ekonomiskās krīzes dziļumu un smagumu, tās globālo izplatību, mēs pašlaik esam sastapušies ar pārejas posmu no viena pietiekami liela ekonomiskā cikla uz jaunu. Mēs šobrīd esam šāda pārejas posma iekšienē, aktivizētajā  kompleksā, kur notiek daudzu vecās sistēmas elementu noārdīšanās. Citiem vārdiem, mēs pašlaik esam tādu izmaiņu gaidās, kas aptver ne tikai ekonomiku, bet arī dažādus sabiedriski politiskos un sociālos procesus.

Pārejas perioda pirmais posms - vecās sistēmas noārdīšanās, ir vairāk vai mazāk saprotams. Mēs to redzam visapkārt - nekustamā īpašuma tirgus sabrukums, finanšu krīze, banku un uzņēmumu bankroti, straujš bezdarba pieaugums un tml. Bet saskaņā ar mūsu teoriju pēc šīs fāzes būtu it kā jānāk nākamai fāzei, kurā dzimst jauns ekonomiskais cikls, varbūt pilnīgi jauna ekonomika. Es domāju, ka tas tieši tā arī ir un, jo aktīvāka un mērķtiecīgāka būs sabiedrības rīcība, jo ātrāk mēs šķērsosim šo sprādzienbīstamo pārejas zonu.

Nacionālais attīstības plāns

Kādam tad vajadzētu būt šīs rīcības mērķim un darbības plānam? Nacionālā Attīstības plāna 2007.-2013. gadam mērķis ir sekmēt līdzsvarotu un ilgtspējīgu valsts attīstību un nodrošināt Latvijas konkurētspējas paaugstināšanu citu valstu vidū. Manuprāt, šādam mērķa uzstādījumam nebūtu ne vainas. Arī galvenie NAPa uzdevumi un kritēriji kopumā nebūtu peļami - attīstības resurss ir zināšanas, tātad jāveicina zinātnes un pētniecības attīstību, uzņēmu tehnoloģisko izcilību un tml. Tas viss šodienas krīzes situācijā nav mazāk svarīgs, drīzāk otrādi, beidzot tā pa īstam aktualizējies.

NAPs veidojās 2005. gada laikā un valdība to apstiprināja 2006. gada vidū - tātad tā sauktajos treknajos gados, kad dzīve rādījās pavisam citāda, nekā tā ir realitātē šodien. Ne par kādiem cikliem, viļņiem, pārejas posmiem, kur nu vēl ekonomiskajām krīzēm, nebija ne jausmas, vismaz ne oficiāli. Tieši otrādi, priekšā likās esam plats, taisns, saules apspīdēts ceļš, kas kaut kur pazūd tālē aiz horizonta. Mums tikai atliek pa to iet un iet, vai varbūt pat braukt  turborežīmā ar gāzes pedāli iespiestu grīdā. Daži gan sāka jau tad izteikt bažas par ekonomikas pārkaršanu, ka viss tik rožaini nemaz nav, bet viņos neviens tobrīd nopietni neklausījās.

Rodas jautājums - kādēļ Latvijas sabiedrība, politiskā elite, tā arī nespēja pat reāli pieķerties NAPa īstenošanai? Mana atbilde - tieši tādēļ, ka NAPs aprakstīja jauno ekonomisko ciklu, nākamo augstāko evolūcijas līkni, bet mēs visi, vismaz liela daļa, turpinājām dzīvot vēl vecajā. Mēs neiedomājāmies, ka dabā un sabiedrībā attīstība notiek nevis taisnvirziena veidā, bet gan cikliski un pāreja no vien cikla uz otru var būt visai sāpīga. Mēs neiedomājāmies, ka šī pāreja notiek vispirms noārdoties vecajai sistēmai un jaunā tikai tad var nākt vietā.

Jauns ekonomikas cikls uzsākams ar izglītību

Arī izglītības un zinātnes jomā manuprāt ir gan vecās, gan jaunās sistēmas elementi. Tādēļ šajā jomā būtu nepieciešamas būtiskas reformas, sākot vispirms ar izglītību. Mums jau šodien ir vajadzīga stipri citāda izglītība. Nevis tāda, kuras pamatā ir iestudēta, bet visbiežāk mehāniski galvās iekalta informācija, kuras nesējs bieži vien īsti nezina ko ar to darīt un vai tā vispār kādreiz noderēs, bet gan tāda, kuras pamatā ir iemaņas un prasmes. Tās ir prasmes jebkurā situācijā, notikumā vai procesā, vai tas ir sadzīves līmenī vai zinātniskās pētniecības laboratorijā, izanalizēt situāciju, identificēt problēmas vai potenciālās iespējas un rast tām konkrētu risinājumu. Savukārt iemaņas ir neapzināta vēlme vai pat, es lietotu terminu - ieprogrammēts, paradums to tiešām arī darīt.  Tāpēc mācību metodikai jau skolā, varbūt pat bērnudārzā, jāmainās no pasīvas zināšanu putras iebarošanas uz aktīvu rīcībspējīgu cilvēku veidošanu. Kontaktstundas jāsamazina līdz minimumam, aprobežojoties tikai ar bāzes zināšanām. Toties būtiski, it īpaši augstskolās, jāpalielina darbs pie dažādu situāciju analīzes, praktiskiem projektiem un pētniecības tēmām. Daudz lielākai lomai jābūt darbam grupās, komandās, prāta vētrām, semināriem utt.

Starp citu, daļu tradicionālo kontaktstundu auditorijās ar mūsdienu IKT palīdzību var aizstāt ar lekciju videoierakstiem,  atraktīviem zinātniski populāriem videoklipiem un tml., kurus students vai pat vecāko klašu skolnieks ar daudz lielāku interesi var vairākkārt izspēlēt uz sava iPoda vai mobilā telefona sēžot tramvajā, kafejnīcā vai pat gulšņājot pludmalē. It īpaši, ja viņam vai viņai gudrības klāstīs nevis tāds briļļaini bārdains feiss kā, piemēram, manējais, bet kāds populārs teātra vai kino aktieris vai aktrise.

Es negribu šādi neko pārspīlēt, tikai aicināt meklēt jaunus, netradicionālus risinājumus visdažādākajās jomās. Vairāk un drosmīgāk eksperimentēt, izmantojot tās organizatoriskās, tehniskās, psiholoģiskās u.c. iespējas un idejas, kas radušās iepriekšējos attīstības jeb evolūcijas ciklos. Un tādu nav mazums.

Piemēram, pirms pāris gadiem Ekonomikas ministrijā parādījās gaiša ideja - kompetences centru veidošana, kuros integrētos izglītība, zinātniskā pētniecība un industrija. Tas patiesi ir jaunā ekonomiskā cikla elements. Taču, tā kā turpinājām dzīvot vēl vecajā ciklā, šī ideja tā arī izplēnēja nebūtībā, lai gan tās īstenošanai bija atvēlēta pat ievērojama ES fondu nauda. Nesen arī tā tika noņemta un ideja izgāzās. Izgāzās, manuprāt, tādēļ, ka tas bija mēģinājums radīt jaunu atsevišķu elementu bez sistēmas maiņas.

Jauna industriālā politika

Latvijas apstākļos, kur ir tikai daži vidēja mēroga uzņēmumi, bet pārējie ir mikro un mazie uzņēmumi, manuprāt ir jābūt citai industrijas organizācijai, lai tā varētu aktīvi sadarboties ar zinātni un rezultātā pati būtu konkurētspējīga. Proti, Latvijā jāattīsta zinātnes un industriālie parki, tehniskie un tehnoloģiskie centri, biznesa inkubatori, klasteri. Arī tās nav jaunas idejas. Taču tam visam nepieciešama specifiska materiālā bāze, infrastruktūra, kas nodrošinātu iespēju plecu pie pleca strādāt uzņēmējiem, zinātniekiem, inženieriem un arī studentiem. Pēdējiem tieši tā būtu galvenā mācību auditorija, kā arī iespēja nopelnīt konkrētos projektos, nemaz nerunājot par profesoriem un akadēmiķiem. Sistēma, kas pati spējīga attīstīties ģenerējot iekšējos resursus.

Tas nozīmē, ka jaunajai valdībai ir jānosaka stratēģija un prioritātes. Samazināt finansējumu visiem par 20 vai 30 procentiem - tā nav stratēģija.  Stratēģijas būtība slēpjas prioritātēs. Ja ilgtermiņa prioritāte ir zināšanu sabiedrība, ilgtspējīga inovatīva ekonomika, kā tas pēdējos gados arī noteikts dažādās vidējā un ilgtermiņa programmās un plānos, tad šai prioritātei jāseko gan normālā, gan krīzes situācijā. Tas cita starpā nozīmē, ka izglītībai un zinātnei finansēšanu nekādi nedrīkst samazināt. Citādi, mēs kā senebreju tauta bezmērķīgi klejosim vēl nākamos 40 gadus pa tuksnešainiem klajumiem, kā tas aprakstīts Vecās Derības Otrajā Mozus grāmatā.

Jauna valsts pārvalde

Taču ir vēl kāda cita sfēra, bez kuras radikālas reformēšanas diez vai var sagaidīt jūtamus reformu rezultātus arī izglītībā, zinātnē un industrijā. Tā ir valsts pārvaldes sistēma, no kuras atkarīga ne tikai morāls atbalsts, bet arī attiecīga likumdošana un finansēšana. Visi atzīst, ka tā ir pārlieku birokratizēta, neelastīga, iesūnojusi. Diemžēl ministriju skaita mehānisku samazināšanu un darbinieku skaita un to algu apcirpšanu diez vai var uzskatīt par reformu. 

Viens no reālas reformas virzieniem, manuprāt, būtu saistāms ar otrā līmeņa pašvaldību reformu - 5-7 apriņķu izveidošanu Latvijas vēsturisko reģionu robežās, kuru galvenā atbildība būtu šo teritoriju perspektīvā attīstība. Tas dotu iespēju šo apriņķu vadību veidot, koncentrējot  un arī veidojot vietējos intelektuālos un citus resursus, to rīcībā nododot lielāko daļu pašreizējo valdības saimniecisko funkciju, līdz ar vairumu valsts pārziņā esošiem uzņēmumiem, aģentūrām utt. Tas prasītu arī pašreizējās nodokļu sistēmas pārskatīšanu, bet galvenais, daudzas centrālās valdības šobrīd veicamās funkcijas varētu deleģēt apriņķu līmenim. Apriņķi līdz ar to veidotos par saimnieciskā ziņā patstāvīgām teritoriālām vienībām.

Veicot šādu decentralizāciju, centrālā valdība varētu daudz vairāk koncentrēties uz nacionālām stratēģiskām lietām, kas saistītas ar valsts iekšējo un ārējo drošību, likumdošanu, valsts perspektīvo attīstību. Bez kardinālām reformām šajā jomā ilgtermiņa prioritātes, tāpat kā līdz šim, pazudīs ikdienas interesēs par savējo iebīdīšanu to vai citu uzņēmumu padomēs, treknāka kumosa iedalīšanu savējam pagastam, kontroli pār Eiropas naudas sadali utt. Kamēr vien turpinās pastāvēt pašreizējā labvēlīgā augsne šādai sistēmai, valsts pārvaldē turpinās dominēt 18.gs. tipa merkantīlisma politika un uz īstu valstsvīru parādīšanos politiskajā elitē nav ko cerēt.

Ar to es nebūt nedomāju, ka mūsu politikā iesaistās vien tikai kaut kādi apšaubāmi tipi. Tā nav un galu galā mēs paši par viņiem taču balsojam. Tomēr jāapzinās, ka ja kādam prēmiju maksā tikai par īslaicīgu efektu, tad darbība uz to arī būs orientēta. Baņķieriem visā pasaulē bonusus līdz šim maksāja par gada rezultātiem, līdzīgi kā bijušajā PSRS. Abas sistēmas nu ir sabrukušas. Latvijā daudzviet labi maksāja vispār par neko. Un daudz kas nu ir sabrucis un brūk tālāk. No vienas puses, labi vien ir. Žēl tikai, ka par to tagad jāmaksā tiem, kuriem tiešām nācās savu maizi reāli pelnīt ar rokām vai smadzenēm.

Šā vai tā, šis ir īstais brīdis, kad mūsu valstī var daudz ko mainīt. Reformas nobriedušas arī tādās jomās kā valsts finanšu sistēma, sociālā sfēra,veselības aprūpe, kultūras joma un citas. Tādēļ pašreizējo ekonomisko krīzi pārdefinēsim par kritienu uz kāpnēm, kas ved augšup.

2008.g.