Investē un atpūties

Ar ko atšķiras veiksmīgas investīcijas no neveiksmīgām? Slavenais investors Varens Bafets (Warren Buffett) reiz izteicies, ka lai nopelnītu, ne tik daudz svarīgi ir gūt lielus ienākumus, cik izvairīties no lieliem zaudējumiem. To uzskatāmi ilustrē divi reāli stāsti, kurus mēs zemāk piedāvājam interesentu uzmanībai. Vienu no tiem varētu saukt par veiksmes stāstu ar laimīgām beigām, otru par neveiksmīgu ieguldījumu ar, iespējams, vēl riskantāku turpinājumu. 

Kļūdas var labot, ja no tām mācās

Daudz ātrāk varēsi doties apmierinātā pensijā, ja investēsi. Alternatīva - strādāt 2-3 darbos arī pēc pensijas vecuma sasniegšanas, kā teikt - "līdz galam". Vismaz, ja vēlies, kā tagad mēdz teikt, tikt pie "cilvēka cienīgas pensijas". Lūk, kāda amerikāņu pensionāra - D.Kirpatrika kunga stāsts, kurš sāka investēt vērtspapīros 39 gadu vecumā, šo to "salaida grīstē", zaudēja naudu, bet tik un tā spēja pensionēties 50 gadu vecumā. Izlasi to.

To konstatējis, D.Patriks mainīja savu investīciju stratēģiju un lietas uzlabojās. Kā tieši, viņš gan mums neatklāj. Līdz ar to no raksta nekļūst īsti skaidrs, kā viņam izdevies tik īsā laikā (no 39 līdz 50 gadu vecumam) tikt pie kapitāla, pietiekama lai dzīvotu un nestrādātu? To viņš mums neizpauž. Katrā ziņā viņam būs paveicies ar  labi pelnošām investīcijām. 

Jāatzīmē, ka investīcijām pelnošos aktīvos tāpat jābūt pietiekami drošām. Citādi, gluži vienkārši neko nenopelnīsi, it īpaši, ja pieļausi kļūdas tāpat kā Kirpatrika kungs savas investēšanas sākumā. Vēlāk viņš acīmredzot atklājis pelnīšanas "mazos noslēpumus" un veiksmīgi tos izmantojis. Īstenībā nekādu īpašu noslēpumu šeit nav, taču pastāv daži "spēles noteikumi" kuri, investējot vērtspapīros, stingri jāievēro. Par tiem tad arī runā D.Kirpatriks. Kā galveno viņš atzīmē nepieciešamību diversificēt investīcijas, t.i. ieguldīt naudu vairākās investīciju klasēs - investīciju fondos, kompāniju akcijās, obligācijās un citos aktīvos.

Stāsta autors nedaudz pieskāries arī kādai citai tēmai - t.s. cikliskajām kompānijām un to akciju cenu dinamikai (cyclicals). Viņš brīdina, ka investīcijas tajās ir visai nedrošas un vienīgais princips, kas attiecībā uz šo akciju cenām "strādā", ir - pirkt zemu un pārdot augsti". Var, protams, rīkoties saskaņā arī ar šādu principu. Taču mēs uzskatām, ka šī pieeja nepadara šādi pārvaldītas investīcijas drošākas. Pareizāk būtu vispirms izprast ekonomiskā cikla mehānismu, kā mēs to jau esam analizējuši. Tas ļauj, ja ne gluži precīzi prognozēt "ciklisko" uzņēmumu attīstības un to attiecīgo akciju cenu trendus, tad vismaz paredzēt izmaiņu virzienus. Jāatzīst, ka tam nepieciešams zināms kompetences līmenis ekonomikā un finansēs. Tādēļ nebūtu vietā kritizēt D.Kirpatrika kungu - viņš pēc izglītības un profesijas bijis inženieris datoriķis.

Kā otru svarīgāko nosacījumu D.Kirpatriks atzīmē - nekad neļauties panikai, ja tavu akciju cena tirgū sāk krist. Lai gan 2007.-2008. gadu finanšu krīzē tas notika, viņš vairumu savu ieguldījumu saglabāja un ilgtermiņā tas pilnībā atmaksājās. Līdz ar to turpina pieaugt viņa kapitāls, nodrošinot viņam mierīgas..., hmm, vārds "vecumdienas" viņa gadījumā pagaidām laikam īsti neiederas. Bet tā jau arī ir šī stāsta būtība.

Kļūdas var labot, ja nekļūsi par to ķīlnieku

Iepriekš aprakstījām kāda "agrīnā" pensionāra veiksmes stāstu par to kā nopelnīt kapitālu dzīvošanai, pat pieļaujot kļūdas investēšanā, bet mācoties no tām un uzkrājot pieredzi. ASV biznesa un politiskajās aprindās nupat parādījies vēl viens stāsts, kā kādreiz pieļautās personīgās kļūdas biznesā var ietekmēt pat šīs valsts politisko kursu ar visai neskaidru iznākumu. Runa ir par ASV prezidenta D.Trampa palīgu Stīvenu Benonu (Stephen Bannon).  

Īstenībā mūs šinī gadījumā interesē ne tik daudz pats S.Benons, cik kāda ar investēšanu saistīta konkrēta epizode viņa biogrāfijā, uz kuru viņš atsaucas kā iemeslu radikālam pagriezienam savos politiskajos uzskatos. Runa ir par viņa tēva investēšanas neveiksmēm, kas S.Benonu ietekmējušas tik lielā mērā, ka viņš nolēmis doties politikā lai mainītu ASV un, šķiet, arī pasaulē "pastāvošo kārtību".

Redzot sava mūža garumā krāto kapitālu kūstam acu priekš, Benons vecākais krita panikā un, sekojot dažu finanšu ekspertu ieteikumiem populārā TV biznesa kanālā, akcijas pārdeva, ciešot zaudējumus ap 100 tūkstošu ASV dolāru apmērā. Viņa dēls Stīvs Benons, kurš kādā no savas karjeras epizodēm sabijis arī investīciju kompānijas Goldman Sachs darbinieka statusā, uztvēra to kā valsts nodevību. Tieši valsts viņa ieskatā bija atbildīga par finanšu burbuļa veidošanos, kuram plīstot viņu ģimenei bija jāzaudē viss iekrātais un, kā izrādījās, neviens par to nebija atbildīgs. Starp citu, vai tas neatgādina kaut ko arī no Latvijas vēstures?

Tā nu ASV tagad ieguvušas politiķi, kuru vada nevis daudzu gadu politiskā pieredze, racionāli apsvērumi un pragmatisms, bet emocionāls aizvainojums, rūgtums un neiecietība pret pārējo Amerikas establišmentu.

Valdību vai kādu trešo, protams, viegli vainot jebkurās ķibelēs. Taču, vai paši vienmēr esam visu darījuši, lai kaut kādu apstākļu dēļ radušās problēmas neizpostītu mūsu dzīvi? Benonu ģimenes gadījumā skaidri redzams, ka savās finanšu nepatikšanās lielā mērā tomēr vainojams Benons vecākais pats. To šobrīd atzīmē arī citi analītiķi.

Piemēram, pirmā lielā kļūda, ko viņš pieļāva un, par kuru brīdina arī D.Kirpatriks mūsu iepriekš apskatītajā piemērā, - nekad "nelikt visas olas vienā groziņā". Šinī gadījumā tas bija AT&T. Ieguldījumi jādiversificē. Piemēram, mūsu diversifikācijas politika tiek īstenota divos līmeņos. Pirmkārt, ir izveidoti trīs atšķirīgi investīciju portfeļi. Otrkārt, to sastāvā ir dažādu kompāniju akcijas, kuras tiek atlasītas pēc stingriem fundamentāliem, daļēji arī tehniskiem kritērijiem.

Otrā kļūda, ko pieļāva Benons vecākais, arī ir plaši izplatīta - nauda tiek ieguldīta kompāniju akcijās nevis rūpīgi analizējot to finanses un attīstības perspektīvas, bet emocionālu vai citādi subjektīvu iespaidu gaisotnē - uzņēmums kurā es vai mani radi vai draugi strādā, lielveikals kurā es vai mani radi un draugi mīl iepirkties, kompānija, kuru nemitīgi slavē TV kanālos un tamlīdzīgi.

Savukārt tirgus sabrukumi vai vismaz lielākas vai mazākas korekcijas ir likumsakarīgas, jo ekonomikas attīstība ir cikliska. Jebkuram investoram ar to ir jārēķinās ik brīdi un jābūt gatavam akciju cenu kritumam. Gatavība šajā kontekstā nozīmē tikai vienu - uzturēt veselīgu akciju portfeli un nelauzīt galvu par to, kas konkrētajā brīdī notiek finanšu tirgos un ko darīt ar tām vai citām akcijām. Piemēram, kā uzskatāmi varam redzēt ilustrācijā, ja Benons vecākais nebūtu klausījis TV ekspertu ieteikumus un nebūtu pārdevis akcijas, tad to vērtība, salīdzinājumā ar krīzes sākumu, šobrīd būtu pieaugusi par 63%. Citiem vārdiem, viņa 100 tūkstošu ASV dolāru tā brīža kapitāls, neskatoties uz dramatisko kritumu finanšu krīzē, šodien būtu vērts jau 163 tūkstošus. Turklāt, ne pirms finanšu krīzes, ne arī šobrīd AT&T diez vai vērtējama kā izcili "veselīga" kompānija (AT&T akcijas nekad nav bijušas nevienā no mūsu investīciju portfeļiem un mēs arī neplānojam pārredzamā perspektīvā to iegādi).

Kā zināmu attaisnojumu Benona vecākā neveiksmīgajai rīcībai ar AT&T akcijām var minēt to, ka aizsākušās finanšu krīzes gaisotnē neviens nevarēja paredzēt, vai šī kompānija krīzi pārdzīvos, vai nē. Visu acu priekšā bruka tādi giganti kā Washington Mutual, Wachovia, Citigroup, AIG, desmitiem un simtiem mazāku kompāniju. Tādēļ arī jāievēro galvenie investēšanas likumi - diversificē, neklausies visu, ko kāds stāsta vai raksta, bet analizē pats (arī mēs par saviem viedokļiem vienmēr uzsveram, ka pats esi atbildīgs par savu rīcību vai tās trūkumu) un nekrīti panikā, ja tavu akciju cenas dažbrīd "neuzvedas" gluži tā kā gribētos.

Tajā pašā laikā vienmēr ir svarīgi ieklausīties ieteikumus kā pareizi darīt tās vai citas lietas. Bet dažreiz dzīvē noderīgāki ir piemēri kā nevajag kaut ko darīt un kas sanāk, ja to neievēro. Par to vērts padomāt.

Šajos piemēros mēs investēšanu kompāniju akcijās saistījām ar uzkrājumiem pensijām. Plašākā nozīmē runa ir par uzkrājumiem vispār, ko pienāktos veikt katram saprātīgam cilvēkam. Var jau, protams, argumentēt - par kādiem uzkrājumiem var runāt, ja nevaram vispār "galus savilkt kopā"?  Bet tieši tā jau arī ir galvenā problēma - mums nav pelnītspējīgu uzkrājumu, kas vismaz daļēji veidotu drošības "spilvenu", lai visu dzīvi nenodarbotos ar nemitīgu sadzīvisku "caurumu aizbāšanu", sākot ar saplīsušu televizoru, beidzot ar daudz nopietnākām problēmām, kā darba vai darbaspējas zaudēšanu un tml., ko nevienam, protams, nenovēlam. Arī par to vērts padomāt.

20.03.2017.