Tā nu dzīvē sagadījies, ka man nācās stāvēt gan pie kādreizējā Latvijas lepnuma - industrijas flagmaņa VEF aizvadīšanas uz "mūža mājām", gan daļēji pie "Liepājas metalurga" (LM) pirmsnāves mocībām.
Atšķirībā no daudziem citiem Latvijas padomjlaika lieluzņēmumiem, kur ārvalstu ekspertu parastais ieteikums bija "kill em' and forget", VEF gadījumā pieredzējis pensionēts British Telecom augsta līmeņa menedžeris, kas uz vienu gadu bija piesaistīts kā eksperts, ieteica uzņēmumu vismaz daļēji saglabāt - piesaistīja augstās daļas darbinieku tehniskās zināšanas un prasmes. Ar šo britu ekspertu bijām izstrādājuši arī stratēģisko VEF attīstības plānu, atbilstoši tirgus situācijai Eiropā un pasaulē.
Attēls no: dog, men, destroyed, ruin, apocalyptic, industry, building exterior, HD wallpaper
Diemžēl, plāns neīstenojās, VEFs tika sadalīts daļās un izpārdots. Tam bija dažādi iemesli. Viens no galvenajiem - menedžeru trūkums, kas saprastu kā vadīt uzņēmumu tirgus ekonomikā brīvas konkurences apstākļos, vienlaicīgi pārorientējot to no bijušās PSRS un tās satelītvalstu sfēras uz Rietumu tirgiem. Daļa VEFa ražotās produkcijas bija samērā mūsdienīga (tiem laikiem), taču Rietumu investoru piesaisti (kas nodrošinātu arī menedžmentu) ierobežoja kādas nozīmīgākas "odziņas" (inovācijas vai jauna produkta) trūkums, ko parasti meklē stratēģiskie investori un, kas ļautu pietiekami ātri Eiropā iekarot kaut nelielu tirgus nišu.
Māra Gaiļa vadītā valdība (1994.-1995.g.) vēl centās uzturēt kaut ko līdzīgu industriālajai politikai un atbalstīja mēģinājumus atdzīvināt kādus vēl dzīvus uzņēmumus, taču nākamajai A.Šķēles valdībai šī interese bija tikai par dažiem uzņēmumiem un VEFa saglabāšana nebija starp tiem.
Arī tagad mēs stāvam pie vienas kārtējās sasistās siles - Liepājas metalurga. Raugāmies un nevaram saprast - kā tas varēja notikt? Diemžēl situācija līdzīga kā VEF gadījumā - pēc K.Lipmana pakāpšanās malā, stratēģiski domājošu menedžeru trūkums, kas lieliski aprakstīts rakstā "Liepājas metalurgs" iet pa VEF pēdām.
Mēs ar K.Lipmanu un dažiem citiem kolēģiem bijām jau izveidojuši potenciālo "Liepājas metalurga" vadības komandu un bijām gatavi ķerties pie tā reanimēšanas un ievadīšanas pasaules industriālajā apritē, kā tas savulaik tika paveikts arī ar a/s "Grindeks", kura kapitāls no LVL 4,1 miljona (EUR 5,8 mln.) 2000. gadā pieaudzis līdz EUR 109 miljoniem, t.i. 12 reizes (!). Taču, LM bija jau tik nolaists, ka to izdarīt bez vismaz minimāla valsts atbalsta nebija iespējams. Arī a/s "Grindeks" deviņdesmito gadu sākumā saņēma Pasaules Bankas kredītu attīstībai - tika atjaunoti pamatlīdzekļi, ieviesti konkurētspējīgi ražošanas tehnoloģiskie risinājumi, investēts pētniecībā un lietas sāka ritēt arvien raitāk. Līdzīgi tas bija iespējams arī LM gadījumā. Taču, mūsu komandai valsts atbalsts, pat simbolisks, tika liegts. Lūk tā mēs esam tikuši vēl pie vienas sasistas siles.
17.10.2019.