Konkurencē uzvar tas, kurš tai gatavojas

Iepriekšējā rakstā "Latvijas izaugsme ieskrējusi mūrī?", izanalizējot Latvijas un ES (eirozonas) kvantitatīvās izaugsmes un kvalitatīvās attīstības tendences secinājām, ka viens no galvenajiem valsts, tāpat kā uzņēmuma, attīstības virzītājspēkiem ilgtermiņā ir konkurētspēja. Pasaules Ekonomikas foruma (turpmāk Forums) ikgadējos ziņojumos Latvijas reitings globālās konkurētspējas indeksā (turpmāk Indekss) arvien parādās Eiropas valstu atpalicēju grupā. [1] [2] Samērā zemais  konkurētspējas novērtējums GKI nozīmē ne tikai valsts vājumu, bet arī draudu. Kopš civilizāciju pirmsākumiem būt ilgstoši vājam, nozīmē draudu tikt iekarotam, iznīcinātam vai citādi pakļautam kādam stiprākam kaimiņam. Vājā konkurētspēja ir reāls drauds, kas  kā Dāmokla zobens var kādā negaidītā ārējo un iekšējo apstākļu sakritības brīdī krist pār Latviju ar grūti paredzamām sekām. Var, protams, bezgalīgi diskutēt, vai šāds vērtējums ir vai nav pārlieku pesimistisks, taču vai nav daudz labāk uzskatīt, ka drauds ir pietiekami reāls, lai ķertos pie enerģiskākas rīcības tā mazināšanai? Un Latvijas gadījumā šādu iespēju ir ne mazums, ja vien vēlamies tās izmantot. Kādas tieši ir šīs iespējas un ko darīt lai tās maksimāli liktu lietā? Lai atbildētu uz šo jautājumu, veiksim nelielu Latvijas pozīcijas Indeksa analīzi.

Taču, vispirms dažos vārdos par Indeksa izmaiņām 2019. gadā, salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. Viena no tām - Indeksa līdere ASV tika atspiesta no pirmās vietas uz otro, pirmo vietu piešķirot Singapūrai. Rokāde notikusi, jo Singapūra novērtējuma punktu skaitu (Score) kāpinājusi, bet ASV punktus zaudējušas. Te gan jāpiezīmē, ka 2019.gada Foruma ziņojumā tika uzlabota un precizēta metodika, kas varēja ietekmēt punktu aprēķinus un, līdz ar to, arī valsts vietu Indeksā.

Ievērojamu punktu skaitu zaudējusi Vācija, rezultātā no trešās vietas 2018. gadā, noslīdot uz septīto vietu šogad. Savukārt Honkonga, tieši pretēji, no septītās vietas pērn, pakāpusies uz trešo vietu šogad. Latvija Indeksā šogad pakāpusies par vienu vietu augstāk - no 42. uz 41. Tas gan ir visai nosacīts progress, jo konkurētspējas punktu skaits ir palielinājies tikai par +0,7, lai gan pērn pieaugums bija +1,4 punkti. Arī no Igaunijas Latvija tāpat kā gadu iepriekš atpaliek par 10 Indeksa vietām, bet no Lietuvas par 2 vietām.

Lai novērtētu valstu konkurētspēju veidojošo punktu skaitu un noteiktu tiem atbilstošo vietu, Indekss ir sadalīts 12 pīlāros, jeb konkurētspējas faktoros. Tie ir: makroekonomika, IKT, prasmes, darbaspēka tirgus, infrastruktūra, biznesa vide, institūcijas, produktu tirgus inovācija, veselība, finanšu sistēma un tirgus izmērs. Pīlāru vērtējums ir ļoti svarīgs. To punktu summārais skaits ne tikai nosaka valsts vietu Indeksā, bet, izmantojot stipro un vājo pušu, iespēju un draudu (SVID) matricas pieeju, iezīmē tās vēlamo ilgtermiņa ekonomiskās un sociālās attīstības stratēģiju. Kādas tad ir Latvijas stiprās un vājās puses? Vai, izmantojot iespējas, spējam paātrināt valsts attīstību, attiecīgi mazinot arī draudus tikt novērtētiem kā neizdevušos valsti un ļauties kādam mūs kādreiz aprīt citiem, pašiem īpaši neliekoties par to ne zinis?

Nav nejauši, ka  pēdējā globālās konkurētspējas ziņojumā norādīts, ka šādas pirmās vietas ir vēl 33. pasaules valstīm. Tādēļ makroekonomiskā stabilitāte būtu uzskatāma par samērā vispārinošu faktoru, ko Latvijai būtu visai grūti neatkarīgi uzlabot, bet to ievērojami pasliktināt eirozona nepieļautu.

Nākamais “spēcīgākais” faktors ir IKT pielietošana, kur mūsu pašu medijos sevi nereti vērtējam kā vienu no pasaules līderiem, taču pasaules rangu sistēmā patiesībā neesam īsti pat labākajā desmitniekā. Nebūsim arī pārāk kritiski, šajā sektorā tomēr esam pasaulē samērā augstā vietā. Tomēr, analizējot daudzu pasaules valstu datus par IKT un citu augsto tehnoloģiju ietekmi uz valsts attīstību, konkurētspējas pētnieki nonākuši pie secinājuma, ka šī ietekme pati par sevi nav noteicošā, drīzāk tā multiplikatīvais efekts citās jomās. Proti, daudz lielāka nozīme joprojām ir "klasiskajiem" konkurētspējas faktoriem, kā infrastruktūras kvalitāte, biznesa vides sakārtotība, institūciju veiktspēja, finanšu sistēmas jauda un, arī iedzīvotāju veselības stāvoklis.

Šajās jomās Latvijas konkurētspēja acīmredzami vērtējama kā visai pavāja. Vēl sliktāk Latvijai veicas ar inovācijām – šajā sfērā esam vien 52. vietā pasaulē. Tas nozīmē, ka, neskatoties uz virkni izcilu tehnoloģisku sasniegumu, esam nevis novatori, bet, drīzāk visai viduvēji imitatori.

Starp citu, dažās jomās, kur sevi biežāk pieminam ar kritisku aci – prasmes un darba spēka tirgus, patiesībā tiekam vērtēti vismaz vidēji augsti. Šīs jomas varētu vēl ievērojami uzlabot, jo neesam pat labāko divdesmitniekā. Tomēr, var apgalvot, ka pamats arī šajā jomā nav slikts un tas netieši liecina, ka valsts izglītības sistēma, neskatoties uz daudzām kritiskām problēmām, savu funkciju vismaz daļā par pamata darbaspēka sagatavošanu, pilda. Jādomā, ka savu pienesumu šajā gadījumā devušas arī daļējas izglītības sistēmas reformas. Tas liecina, ka tieši mērķtiecīgas reformas ir pareizais ceļš, kas ejams lai veicinātu valsts konkurētspējas paaugstināšanos.

Tagad nocitēšu vienu, no, manuprāt, svarīgākajām atziņām, ko konstatējuši konkurētspējas pētnieki vēl iepriekšējā 2018. gada konkurētspējas ziņojumā: "The results reveal that countries that optimize their performance on the [competitiveness] factors ... are also more resilient to various shocks". [1] - Rezultāti atklāj, ka valstis, kas optimizē savus konkurētspējas faktorus ir arī izturīgākas pret dažādiem satricinājumiem.

Citiem vārdiem, par konkurētspējīgu var uzskatīt valsti, ja vairums tās konkurētspējas faktoru (pīlāru) ir vismaz vidējā līmenī vai virs tā - apstāklis, ko minējām raksta ievadā. Diemžēl Latvija, kā redzējām iepriekš, vismaz Eiropas kontekstā, ar to lepoties nevar. Sasaistot šo atziņu ar iepriekš apskatītajām ekonomikas attīstības tendencēm, varam izdarīt dažus stratēģiskas nozīmes apsvērumus. 

Pirmkārt, šobrīd novērojamā nestabilitāte pasaules ekonomikā un saspīlētība starptautisko politisko attiecību jomā ir drauds tālākai ekonomikas attīstībai, - ievērojami paaugstinās ekonomiskās recesijas vai pat krīzes iespējamība. 

Otrkārt, Latvijas gatavība iespējami veiksmīgi pārdzīvot krīzi, ja tāda iestāsies, un pēckrīzes ekonomiskās un sociālās sekas kopējā Eiropas kontekstā, dēļ visai zemā konkurētspējas līmeņa, vērtējamas kā nepietiekošas, lai neteiktu vājas. 

Treškārt, šī iemesla dēļ ekonomiskā krīze, līdzīgi kā 2007.-2008. gadu krīze, vai pat īslaicīga stagnācija, Latvijas ekonomikā un sociālajā sistēmā var radīt dziļas negatīvas ilgstoši paliekošas sekas. 

Iespējams, ka vēl ir laiks vismaz dažas no acīmredzamākajām problēmām novērst. Pēdējo, apmēram 25 gadu Latvijas ekonomiskā vēsture rāda, ka, bez ārējiem faktoriem viens no galvenajiem ekonomisko un sociālo satricinājumu izraisītājiem parasti bijis mūsu pašu finanšu sektors, ar to saprotot gan privāto, gan publisko finanšu jomu. Turklāt šī joma ir arī viens no galvenajiem valsts konkurētspējas faktoriem. Finanšu sektora ačgārna darbība vai bezdarbība dažkārt novedusi valsti bīstami tuvu ekonomiskajam un sociālajam kraham un joprojām raisa pamatotas bažas, it īpaši dēļ acīmredzami zemā šīs jomas novērtējuma konkurētspējas indeksā .

06.10.2019.

Ar papildinājumiem 13.10.2019.

[1] The World Economic Forum. The World Competitiveness Report 2018. Competitiveness Rankings. P. IX.

[2} The World Economic Forum. The World Competitiveness Report 2019. Competitiveness Rankings. P. XIII.