Eiropas un Latvijas bīstamais strupceļš

Kurš ir kurš?

Starp nesen aptaujātajiem, kuru sarunvaloda ģimenē ir krievu valoda, ne vienu, ne otru pusi neatbalsta teju puse jeb 46%. Atbalstu Ukrainai pauduši 22% aptaujas respondentu, bet 21% – Krievijai (1).

Lielbritānijā sankcijas pret Krieviju atbalsta 78% aptaujāto un, pat 73% gadījumā, ja tas izraisīs enerģijas cenu pieaugumu (3).

Arī ASV 70% aptaujāto atbalsta ekonomisko sankciju ieviešanu pret Krieviju, bet 73% uzskata par pareizu ASV piegādāt Ukrainai aizsardzības ieročus (4).

Zviedrijā strauji pieaug iedzīvotāju atbalsts pievienošanās NATO: ja š,g, janvārī atbalstu tam pauda 42%, tad marta sākumā jau 51% (5).

Arī Igaunijā 67% aptaujāto uzskata, ka Krievija, mēģinot palielināt savu ietekmi, to apdraud.

Kā redzam, aptaujas ir atšķirīgas, jautājumi un atbildes dažādas, bet ir nepārprotami skaidrs, ka vairums cilvēku civilizētās valstīs ir pret agresiju un neatbalsta Krievijas iedomātās "īpašās tiesības" uz mistiskām "interešu zonām".

Baltijas drošība

Ņemot vērā, ka esam ES un NATO robežvalsts un Krievija dažādās formās un veidos izteikusi Baltijas valstīm neskaitāmus draudus, atbalsts Ukrainai Latvijā ar 65,4% uz kopējā starptautiskā fona labākajā gadījumā izskatās visai pieticīgs. Tas ir pietiekami nopietni, lai to vienkārši pieņemtu zināšanai un nemēģinātu izprast un izdarīt secinājumus.

Tātad, veiktā aptauja Latvijā skaidri parāda sabiedrības sadalījumu par atbalstu vienai vai otrai no Krievijas agresijā iesaistītajām pusēm. Kā redzam, 21% aptaujāto ar krievu sarunvalodu ģimenēs atbalsta Krievijas uzbrukumu kaimiņvalstij un tikai par vienu procentu - 22%, vairāk ir to, kas atbalsta Ukrainu. Savukārt 46% no aptaujātajiem krievvalodīgajās ģimenēs it kā neatbalsta ne vienu, ne otru pusi. Saku "it kā" tāpēc, ka daļa no šiem "neitrālajiem" aptaujātajiem visdrīzāk atbalsta kādu no pusēm, tikai nevēlas izteikt savu viedokli. Domāju ka nekļūdīšos sakot, ka liela šo "neizlēmušo" daļa patiesībā atbalsta Krieviju.

Tā domāt vedina arī praktiski neesošie krievvalodīgo iedzīvotāju vai to nevalstisko organizāciju vai vismaz atsevišķu sabiedrībā pazīstamu kultūras darbinieku, ar atsevišķiem izņēmumiem, protesti pret Krievijas invāziju Ukrainā, kā tas, neskatoties uz brutālām represijām, notiek pašā Krievijā. Saprotams, ka tas tikai pastiprina pārdomas, cik vienota sabiedrība patiesībā esam.

Statistika ir pietiekami daiļrunīga. Taču daudz svarīgāks ir jautājums par to, ko tā nozīmē? Viena lieta ir, ja cilvēki nav izteikuši atbalstu nevienai pusei, jo viņiem nav informācijas, vai viņus tas vienkārši neinteresē, kā tas varbūt vērojams citās valstīs. Pavisam cita, ja pietiekami liela valsts iedzīvotāju daļa tieši vai netieši atbalsta ienaidnieku un to nemaz īpaši neslēpj. Turklāt Krievija ir atklāts Baltijas ienaidnieks: savā "prasību sarakstā", ko Putins vēl pērn decembrī iesniedza Rietumiem, tika paģērēts, lai NATO spēki atgrieztos līmenī, kāds tas bija līdz 1997. gadam. Tas nozīmē, ka visām NATO militārajām vienībām būtu Baltijas valstis jāpamet. Tas faktiski ir ultimāts NATO un vispirms jau pašām Baltijas valstīm, jo galu galā mēs NATO pievienojāmies pēc savas brīvas gribas. Tādēļ daļas iedzīvotāju atbalsts naidīgi noskaņotai valstij jāvērtē ne tikai ārpolitiski, bet arī no iekšpolitiskā, jeb iekšējās drošības viedokļa.

Protams, NATO nemitējas vai ik dienas kā mantru apgalvot, ka apdraudējuma gadījumā tā cīnīsies par katru pēdu NATO dalībvalstu zemes un nav pamata tam neticēt. Taču būsim reālisti - tas nenozīmē, ka Baltijas valstis ir pilnīgā drošībā. Analītiķi norāda, ka gan no ievērojamā krievvalodīgo iedzīvotāju īpatsvara, gan no ierobežotā NATO bruņojuma un klātesošā dzīvā spēka kontingenta, gan arī no ģeogrāfisko īpatnību viedokļa, Baltija joprojām ir vājākais NATO posms (6).

Arī bijušie un esošie augstākā ranga NATO ģenerāļi vienā balsī brīdina, ka alianses spēki Eiropā kopumā, nemaz nerunājot par Baltiju un Austrumeiropu, ir nepietiekami un tie paši vāji sagatavoti, ja būtu nepieciešams tūlīt stāties pretī Putina armijai, ja viņš izšķirtos uzbrukt kādai no NATO dalībvalstīm (7).

Kas vieno sabiedrību?

No Ukrainas apbrīnojamās pretošanās spējas Krievijas okupantiem varam secināt, ka viens no galvenajiem faktoriem ir visas sabiedrības vienotība, neatkarīgi no etniskās, reliģiskās vai kādas citas piederības. Taču nevar nepamanīt, ka ir arī ne mazums slēptu iekšējo ienaidnieku, kuri, piemēram, marķē ēku, arī dzīvojamo māju jumtus, tādējādi dodot "savējiem" norādes par uzbrukumu mērķiem no gaisa. Tāpat sāk izkristalizēties pašvaldību vadītāji, kuri gatavi sadarboties ar okupantiem. Par to Ukrainā cenšas plaši nerunāt, bet noslēpt to arī nav iespējams. Tas viss mazina valsts aizsardzības spējas.

Salīdzinājumā ar Baltiju Ukrainas situācija vai pretrunas sabiedrībā ir mazāk krasas - kā nekā ukraiņi un krievi ir atšķirīgas, tomēr daudzējādā ziņā arī radniecīgas slāvu tautas. Tas lielā mērā ļauj tai uzturēt kopības ideju valsts iekšienē. Latvijā tas ir citādi - iedzīvotāju etniskā piederība ir krasi atšķirīga. Taču, lai cik tā neliktos svarīga, galvenais ir kaut kas cits: tās ir dažādas kultūras, sociālās, ideoloģiskās un politiskās vērtības, kur vienas mēdz saukt par Eiropas vērtībām, citas par "krievu pasauli". Šī otrā Latvijas iedzīvotāju daļa joprojām dzīvo krasi atšķirīgā vērtību sistēmā, kuras pamatā ir brutāls spēks un kaimiņvalsts impēriskā varenība. Tādēļ šai iedzīvotāju daļai šķiet ne tikai pieņemami atklāti vai slēpti atbalstīt Krievijas pašreizējo agresīvo rīcību, bet ja iespējams, to veicināt arī citās mītnes zemēs, protams arī Latvijā. Tas nav mazāks Latvijas drošības apdraudējums, nekā esošais NATO aizsardzības, jeb, kā to dēvē - atturēšanas potenciāls.

Neatkarības deklarācija un neatkarība

Latvijai 1990. gadā atjaunojot neatkarību, PSRS okupācijas laikā iebraukušajām militārpersonām un ieceļojušajiem civiliedzīvotājiem, saskaņā ar Ženēvas konvenciju bija Latvijas teritoriju jāatstāj (8). Taču tā nenotika, jo Latvijas PSR Augstākā Padome 1990. gada 4. maijā pieņēma deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu", kur 8. pantā noteikts: "Garantēt Latvijas Republikas un citu valstu pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām. Tas pilnā mērā attiecināms uz tiem PSRS pilsoņiem, kas izteiks vēlēšanos dzīvot Latvijā, nepieņemot tās pilsonību" (9).

Šādā redakcijā Neatkarības deklarācija līdz ar tai vēlāk sekojošām citām likumdošanas normām, tika pieņemti zem vienota Rietumvalstu spiediena un joprojām ir spēkā, tajā skaitā piespiežot lielāko daļu nelikumīgi iebraukušo personu naturalizēt. Par to kā Rietumvalstu pārstāvji spieda Latviju (un Baltiju kopumā) "parakstīties" uz ilgstošām sociālām, ekonomiskām un šobrīd arvien asākām iekšējās drošības problēmām, savos memuāros izsmeļoši aprakstījis bijušais Latvijas ārlietu ministrs Georgs Andrejevs (10).

Peļu slazdā

Rietumvalstu motivācija tā rīkoties ir pietiekami skaidra: lētie Krievijas izejvielu resursi, kas, pazeminot vidējās starptautiskā tirgus izmaksas, nodrošināja pievilcīgu peļņas normu gan uzņēmumiem, gan zemākus ikdienas izdevumus iedzīvotājiem, bija pietiekams iemesls lai piespiestu PSRS okupācijā cietušās valstis turēt muti par savām tiesībām un "nelekt acīs" Krievijai. Kāds augsti stāvošs Francijas valsts vadītājs aizkaitinājumā to reiz pateica tieši, varbūt tikai nedaudz diplomātiskākiem vārdiem.

Savukārt Vācija lētā siera peļu slazdā reibinošās garšas īsto nozīmi sāka aptvert tikai kad Ukrainas pilsētās zem Krievijas armijas bumbām un artilērijas lādiņiem sāka brukt veseli dzīvojamie kvartāli, bet Krievija Rietumiem piedraudēja neiejaukties, jo tā neesot viņu darīšana. Lai kādam nerastos atšķirīgs viedoklis, Putins demonstratīvi pavēlēja saviem kodolspēkiem paaugstināt gatavības līmeni. Tā nu Rietumi paklausīgi arī "stāv pie ratiem", turpinot savā starpā diskutēt kādus ieročus drīkst Ukrainai piegādāt, bet kādus nē, lai pārmēru nesadusmotu Kremļa barvedi.

Pret straumi

Lai gan Baltijas un citas Austrumeiropas valstis jau gadiem brīdināja par Krievijas agresīvajiem nodomiem, Rietumi trauksmes cēlājus apsaukāja par rusofobiem, paranoiķiem un starptautiskā miera traucētājiem.

Tostarp Latvijas sabiedrībā, par politisko eliti nemaz nerunājot, tikai retas balsis iedrošinājas aicināt atbrīvoties vismaz no ārējiem ienaidniekiem. Piemēram, Latvijas Nacionālā fronte (NF), kura izdod laikrakstu DDD (Deokupācija, Dekolonizācija, Deboļševizācija), jau daudzu gadu laikā pieprasa īstenot iepriekš minētās Ženēvas konvencijas normas par PSRS militārpersonu un nelikumīgi Latvijas teritorijā ieceļojušo civiliedzīvotāju atgriešanos to izcelsmes zemēs (11).

NF apklusināt mēģināts daudz mazāk diplomātiskā veidā - ne tikai ar vārdiem - tika organizēts fizisks uzbrukums ar miesas bojājumu nodarīšanu tās vadītājam A.Gardam, ierosinātas arī krimināllietas par it kā nacionālā naida kurināšanu. Kriminālapsūdzības bija tik acīmredzama blefošana, ka tiesas trīs instancēs bija spiestas tās noraidīt, jo, pretējā gadījumā arī Ženēvas konvenciju tad vajadzētu atzīt par nacionālo naidu kurinošu.

Šis un citi līdzīgi gadījumi parāda kāda Latvijas iekšpolitikā un ideoloģijā ir putra. Pirmkārt, valsts ne tikai nespēj pastāvēt par savām tiesībām, bet agresīvi apkaro mēģinājumus tās aizstāvēt. Otrkārt, tas liecina arī par nospiedošo Krievijas ideoloģijas un propagandas (boļševisma NF terminoloģijā) ietekmi uz cilvēku domāšanu.

Nesaudzīgi pret ienaidniekiem

Nebūšu NF nostāju interpretētājs, bet deokupācija, dekolonizācija un deboļševizācija, manuprāt, vispirms nozīmē atbrīvot Latviju no domāšanas veida, kas šajā brīdī izpaužas ne tikai kā Krievijas agresijas pret Ukrainu atbalstīšana, bet arī tieša vai netieša vēršanās ar draudiem pret demokrātiju pasaulē kopumā, pret vārda brīvību, pret cilvēku pamattiesībām dzīvot mierā un pašiem noteikt ar ko savai valstij draudzēties un ar ko nē.

Tas nenozīmē vēršanos pret kādu etnisko grupu, lai gan katrai no tām var būt raksturīgs kāds dominējošs uzskatu virziens. Kā redzam no nesenām Valsts drošības dienesta (VDD) aktivitātēm, krimināllietas tiek ierosinātas par konkrētiem likuma pārkāpumiem un nacionālai piederībai te nav nekādas nozīmes (12). Pret agresoru un agresijas aizstāvjiem nevar būt ne mazākās atlaides. Jācer, ka atbilstoši rīkosies arī tiesas, piespriežot tiem reālus sodus.

Vienu pretimnākšanu kriminālnoziedziniekiem pret cilvēcību gan varētu piedāvāt - iespēju cietumsoda vietā izvēlēties brīvprātīgu atteikšanos no Latvijas pilsonības un "dekolonizēšanos" uz citu valsti, kur šādi nodarījumi tiek slavēti un atbalstīti.

Jāpieņem valsts finansiāli atbalstīta programma, kas paredz dezinformācijas izplatītājiem, musinātājiem un vienkārši neapmierinātajiem ar dzīvi Latvijā, tās valodu, kultūru un likumiem, piedāvāt labprātīgi pamest mūsu valsti uz visiem laikiem, atsakoties arī no pilsonības, it īpaši, kad tāda Rietumvalstu politiskā un ekonomiskā spiediena rezultātā tikusi piešķirta. Vēlreiz uzsvērsim - runa nav par kādām etniskām iedzīvotāju kategorijām, jo situācija pēc valsts neatkarības atjaunošanas vairāk kā trīsdesmit gadiem ir sarežģītāka. Jāatzīst, ka latviešu vēsture pārpilna ar tautas nodevējiem, "stukačiem", labprātīgiem vardarbīgas ideoloģijas (boļševisma, fašisma) sludinātājiem un kolaborantiem, kas tūkstošiem cilvēku nodarījuši lielāku postu nekā kaimiņvalsts okupanti un, pavērojot informācijas apriti sabiedrībā acīmredzams, ka, ja kas, tādu netrūks arī šodien. Kā teic kāda paruna - Dievs, palīdzi man tikt galā ar maniem draugiem, ienaidniekus es pieveikšu pats. Pienācis laiks ienaidniekus nosaukt par ienaidniekiem un ar tiem kā ar ienaidniekiem arī rīkoties. Bez kompromisiem!

16.03.2022.

Page updated

Google Sites

Report abuse