"Darījumu" politika - Venecuēla pret Ukrainu

Enas Eplbaumas aprakstītā starptautisko attiecību maiņa — no globālas kārtības, kas balstīta uz universālām vērtībām, uz tādu, ko nosaka "lielvaru dominēšana" — ir ne tikai apstiprināta ar vēsturiskām liecībām, bet arī kļuvusi par 2026. gada sākuma ģeopolitisko realitāti. Informācija par "ģeopolitisko apmaiņu" Venecuēla pret Ukrainu, kas savulaik parādījās Fionas Hilas 2019. gada liecībā, sakritība vai ne, no Krievijas ambīcijām ir kļuvusi par mūsdienu Amerikas ārpolitikas stūrakmeni.

Eplbaumas apgalvojuma pamats ir Fionas Hilas oficiālā liecība Pārstāvju palātas Izlūkošanas komitejā 2019. gadā. Hila detalizēti aprakstīja, kā Krievijas amatpersonas un ar valsti saistīti komentētāji atkārtoti piedāvāja darījumu: Krievija atkāpsies no savas ietekmes Venecuēlā, ja Amerikas Savienotās Valstis atteiksies no atbalsta Ukrainai.

Toreiz Hila to klasificēja kā Krievijas centienus atdzīvināt 19. gadsimta "ietekmes sfēru" modeli, būtībā lūdzot Amerikas Savienotajām Valstīm atzīt Krievijas dominēto Austrumeiropu apmaiņā pret ASV dominēto Rietumu puslodi. Šis priekšlikums bija tiešā pretrunā ar pēckara konsensu, ka valstīm pašām ir suverēnas tiesības izvēlēties savas alianses.

Līdz 2026. gada janvārim Hilas paustais bija palēnām īstenojies, noslēdzoties ar neseno ASV militāro iejaukšanos Venecuēlā. Bet nu ir brīnums - Maduro režīma gāšana tika uztverta ar samērā atturīgu Kremļa reakciju. Ārpolitikas analītiķi šo Krievijas iejaukšanās trūkumu plaši interpretē kā klusējošas vienošanās starp Vašingtonu un Maskavu īstenošanu.

Tā nu Trampa otrās administrācijas laikā pāreja no "sabiedroto aliansēm" uz "lielvalsts dominanci" ir redzama vairākās galvenajās norisēs, par ko jau rakstīju iepriekš. Tā izpaužas kā daudzpusējo attiecību demontāža: tradicionālās alianses, pieaugošā mērā arī NATO, tiek pastumtas malā par labu tiešiem, divpusējiem ASV, Krievijas un Ķīnas līderu atklātiem un slēptiem samitiem.

To var saukt par teritoriālo reālpolitiku: ASV administrācijas retorika attiecībā uz Ukrainu ir virzījusies uz "miera caur teritoriālu kompromisu" nostāju, kas faktiski nozīmē piekāpšanos Krievijas prasībaām pēc ietekmes sfēras tās "tuvajās ārzemēs". 

Ņemot vērā šo vēsturisko un mūsdienās atjaunoto 19.gs. starptautiskās politikas modeli var pietiekami skaidri nojaust, ka Krievija apmaiņā pret to interesējošām teritorijām piedāvā ne tikai to vien. Par to citreiz.