Kāpēc impērijas iet bojā?

Pasaules vēsture ir pārpilna ar aprakstiem par mazu vai lielu valstu un impēriju rašanos, attīstību un sabrukumu. Tas notiek tik regulāri, ka neatstāj šaubas par šo procesu likumsakarību un neizbēgamību. Tāda ir evolūcijas būtība.

A.Klizovskis raksta: "Cēloņi, kas nogāza tādu kolosu kā Romas impērija, pastāv arī tagad. Par galveno cēloni jāatzīst tikumiskais pagrimums, sabiedrības demoralizēšanās un galvenā valsts pamata - ģimenes - sairums, jo ar tikumisko grimšanu un ģimenes demoralizāciju sākas ikvienas novecojušās pasaules iekārtas sabrukums," [1] Tāpat to veicina arī citu tradicionālo kristietības ētikas principu erozija.

Protams, ir arī virkne citu iemeslu un to kombināciju, kādēļ valstis pakļaujas vēsturiskai cikliskai attīstībai, tās gaitā daļēji vai pilnībā transformējoties atšķirīgos ģeopolitiskos veidojumos. Taču, valstu vai impēriju pagrimuma laikabiedri ne vienmēr šos procesus pamana, jo tas notiek ļoti lēni - Rietumromas sabrukšanas periods no tās augstākā attīstības punkta līdz pastāvēšanas beigām aizņēma vairāk nekā trīs gadsimtus. Šajā laikā nomainījās daudzas paaudzes, kas Romas impērijas norieta posmā un vēlākos Eiropas formēšanās gadsimtos etniski, sociāli un politiski te saplūda (integrējās), te diferencējās, abos gadījumos veidojot jaunas civilizācijas un etniski politiskās kopienas (valstis). Ne Senās Romas gadījumā, ne mūsdienu Eiropas ģenēzē neviena no paaudzēm īsti neapzinājās un neuztvēra impērijas dekadenci un jaunās Eiropas rītausmu kā likumsakarīgus un neizbēgamus procesus. Šķiet arī šī brīža Eiropa to neapzinās, bet, kam to vajadzētu zināt, saprast un rīkoties to dažādu iemeslu dēļ nespēj un uzskata par labāku izlikties, ka viss ir daudz maz kārtībā. Bet tā nav un nav jau sen.

Eiropas līderi, 2000. gadā bija vienojušies par Lisabonas stratēģiju - ES līdz 2010. gadam ir jākļūst par dinamiskāko, uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē, ar ilgtspējīgu attīstību, ar vairāk un labākām darba vietām, lielāku sociālo kohēziju un respektu pret apkārtējo vidi.

Drīz, 2004. gadā, bijušā Nīderlandes premjerministra Vima Koka vadībā, tika nozīmēta augsta līmeņa darba grupa, kuras uzdevums bija pārliecināties, kā tad Eiropai sokas ar Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanu. Secinājumi izrādījās satriecoši. Darba grupa atzīmēja, ka Eiropas Savienība un tās dalībvalstis pašas ir acīmredzami veicinājušas lēno progresu, nespējot pietiekami enerģiski rīkoties atbilstoši vairumam Lisabonas stratēģijas mērķu. Sarūgtinošās izpildes iemesls ir pārslogota darba kārtība, slikta koordinācija un pretrunīgas prioritātes, bet galvenais jautājums ir apņēmīgas politiskās darbības trūkums. [2]

Kopš Lisabonas stratēģijas pieņemšanas Ir pagājusi gandrīz divdesmit gadi. Varbūt tomēr kaut kas ir mainījies? Uz šo jautājumu savā nesenajā intervijā The Economist atbild Francijas prezidents Emanuels Makrons - Eiropa ir kraujas malā. Ja mēs nepamodīsimies, pastāv ievērojams risks, ka ilgtermiņā mēs izzudīsim ģeopolitiski, vai vismaz nespēsim vairs noteikt paši savu likteni.  Viņš gan pārāk neiedziļinājās šādas neiepriecinošas perspektīvas iemeslos, bet, viņš jau tā pateica par daudz, kas parasti nepieklājas smalkos Eiropas politiskajos salonos un, kā sekas, par šādu izrunāšanos saņemot frau Merkeles "mātišķu" kritiku.

 Par to esmu rakstījis jau pirms vairāk nekā trīs gadiem un manis tolaik izdarītie secinājumi šobrīd tikai nostiprinās.

Kas būtu jādara, ja sabrukums, vai, E.Makrona vārdiem runājot, kritiens no kraujas bezdibenī tomēr nav novēršams? Vai  ir iespējams, ka kaut kur tur "lejā" būtu palikts kāds mīkstāks amortizējošs deķītis? Varbūt,  bet, vai vispirms tad nebūtu jāatzīst A.Klizovska pieminētā problēma? Jeb, citiem vārdiem, lai efektīvi ārstētu kādu hroniski saslimušu pacientu, vispirms pareizi jāuzstāda viņa slimības diagnoze. Bet, varbūt to nemaz nevajag? Varbūt mēs ne tikai negribam, bet arī nevaram vairs neko ietekmēt, jo vecā vietā dzimst kaut kas jauns? Un, varbūt, pats galvenais jautājums - vai mums un pārējai Eiropai ir politiskā drosme un griba to atzīt?

2020.g.

[1] A.Klizovskis. Jaunā laikmeta pasaules izpratnes pamati, 45.lpp.

[2] FACING THE CHALLENGE. The Lisbon strategy for growth and employment. Report from the High Level Group chaired by Wim Kok. November 2004 .