Latvijas izaugsme ieskrējusi mūrī?

Kalnā kāpt ir grūti, bet doties lejup riskanti

Kas ar Eiropu notiek?

Pasaulē viss ir labi, bet reizēm tā vienkārši paklūp 

Konkurētspēja – klupšanas akmens

Savukārt, Latvija ES sastāvā 2018. gadā kopumā bija viena no straujāk augošajām valstīm, ar 4,8% IKP pieaugumu, atpaliekot vien no Polijas (5,1%) un Ungārijas (4,9%).[1]

Tomēr, tā kā Latvija uz Eiropas fona ir samērā neliela valsts – tās īpatsvars no ES kopējā IKP apjoma tekošajās cenās ir tikai 0,2% (vēl zemāks IKP īpatsvars vēl ir tikai Igaunijai, Kiprai un Maltai), ES ietekme uz Latvijas ekonomiku ir izšķiroša. Piemēram, ES daļa Latvijas kopējā eksporta apjomā 2018. gadā bija 71,3%, pret NVS – 13%. [2] 

Līdz ar to galvenais secinājums par Latvijas ekonomikas palēnināto sniegumu pēdējā laikā ir lielā mērā tieši saistāms ar ārējiem ekonomiskajiem faktoriem -  ES (Eirozonas) slīdēšanu stagnācijā.

Kas ar Eiropu notiek?

Te gan jāatzīmē, ka ekonomikas attīstības tempu palēnināšanās jau ilgstoši vērojama praktiski visā pasaulē, īpaši ekonomiski attīstītajās valstīs (Ilustrācija 4). Piemēram, Japānas izaugsme, kura šobrīd pēc IKP apjoma ir trešā lielākā pasaules ekonomika (aiz ASV un Ķīnas), jau kopš pagājuša gadsimta deviņdesmito gadu vidus praktiski nav vērojama.

Bremzējas arī ASV (nedaudz) un Ķīnas ekonomiku izaugsme. Turklāt, kā jau tas vērojams iepriekš apskatītajās ilustrācijās, šāda tendence radusies ilgi pirms “tarifu karu” aizsākuma. Nav šaubu, ka tie tikai vēl vairāk saasinās pasaules ekonomikas attīstības problēmas. 

Kādi ir šīs negatīvās ekonomikas attīstības tendences iemesli? Lai cik tas nebūtu dīvaini, starptautiskās ekonomiskās un finanšu institūcijas šim jautājumam īpašu uzmanību nepievērš, lai neteiktu, ka cenšas to pat apiet.

Pasaulē viss ir labi, bet reizēm tā vienkārši paklūp 

Senākā – 1973.-1975. gadu krīze un tai sekojošā recesija pelna īpašu ievērību. Tā pārtrauca gandrīz trīsdesmit gadus kopš Otrā Pasaules kara beigām ilgušo ekonomikas “zelta laikmetu”. Šo krīzi raksturoja Otrā pasaules kara beigās iedibinātās Bretonvudas sistēmas [4] sabrukums un naftas krīze. [5]

Savukārt, 1980.-1982. gadu krīze bija saistīta ar ASV un citu ekonomiski attīstīto valstu finanšu sistēmu daļēju sabrukumu, kas lielā mērā bija Bretonvudas sistēmas kraha sekas. ASV vien šajā krīzē bankrotēja ap 700 finanšu institūciju. [6]

Gandrīz vienlaicīgi noritēja arī vairuma Latīņamerikas valstu finanšu krīze. Šī reģiona valstis pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitos gados ņēma kredītus ekonomiskajai attīstībai, taču nespēja tos pietiekami efektīvi izmantot un nepieciešamā atdeve no aizņēmumiem izpalika. Lai apkalpotu savas finanšu saistības, reģiona valstīm nācās tās atkārtoti pārfinansēt ar arvien jauniem aizņēmumiem. Tas lielā mērā atgādināja Ponci piramīdas shēmu, kas turpinājās, kamēr ASV neaizsākās iepriekš minētās finanšu problēmas un jauni kredīti Latīņamerikas valstīm tika atteikti. Rezultātā dziļa finanšu krīze kā domino efekts izvērsās 1982. gadā, kad Meksika pasludināja savu maksātnespēju. Tai sekoja arī Brazīlija, Čīle, Argentīna un citas Latīņamerikas valstis.

IKP “svings” virzienā lejup ilustrācijā (Ilustrācija 4) vērojams arī pagājušā gadsimta astoņdesmito deviņdesmito gadu mijā, kad sabruka PSRS un līdz ar to cieta ne tikai tās satelītvalstis, bet arī Rietumvalstis. Tās bija daudzu produktu un pakalpojumu piegādātājas sociālisma “lēģerim”, kā arī naudas aizdevējas.

Vai iepriekš apskatītie notikumi, krīzes un attīstības tendences neliecina, ka tuvojas kaut kas līdzīgs globālai ekonomiskai katastrofai? Pasaules gala sludinātāju ir atliku likām un tiek izdomātas arvien jaunas elpu aizraujošas sazvērestību teorijas. Tomēr jebkāds pasaules bojāejas scenārijs diez vai īstenosies, ja ekonomikas attīstības procesus apskatīsim plašākā laika griezumā. 

Diskutējams šajā ilustrācijā gan varētu būt visa trenda nedalīts apzīmējums kā dekadence. Augstā oscilācija Otrā Pasaules kara laikā izskaidrojama ar strauji pieaugušo militārās rūpniecības izlaidi karojošās valstīs. Tikai ASV vien kara laikā IKP bija pieaudzis par 17%. Dabīgi, ka karam beidzoties, bruņojuma ražošana karojošās valstīs krasi samazinājās un IKP temps sāka normalizēties ap ilgtermiņa vidējo trendu, ko vērojām iepriekšējā ilustrācijā.

Līdz ar to rodas jautājums – kā pēc iespējas veiksmīgāk tādai nelielai valstij kā Latvija, pārdzīvot šīs globālās ķibeles un pēc labvēlīgāku izaugsmes apstākļu iestāšanās nevis tikai cīnīties ar uzkrāto ekonomisko un sociālo problēmu blāķi līdz pat nākamajai lejupejošajai ekonomiskā cikla fāzei, bet izmantot to reālam, nevis tikai politiskās deklarācijās un valdības programmās izsludinātam izrāvienam?

Droši vien es šeit neatklāšu nekādu jaunu, līdz šim nevienam nezināmu brīnumlīdzekli. Tāda arī nemaz nav. Latvija savā attīstības stratēģijā izmanto tos pašus instrumentus, ekonomiskās un sociālās politikas līdzekļus, ko vairums citu Eiropas valstu. Taču, tas nenozīmē, ka starp viena un tā paša globālā reģiona valstīm nav atšķirību. Tās ir šo līdzekļu kombinācijās, jeb stratēģiskās prioritātēs.

Prioritātes izpaužas dažādos veidos, piemēram veidojot valsts budžetu, atbalstot tos vai citus attīstības virzienus, un ne tikai finansējumā, bet arī likumdošanā, organizācijā, ikdienas valsts pārvaldībā un tml. Šeit pieskaršos tikai vienam no tiem, ko Latvijas gadījumā un pašreizējā situācijā uzskatu par vienu no izšķirošākajiem. Tā ir biznesa un valsts kopumā konkurētspēja.

Konkurētspēja – klupšanas akmens

Viens no ekonomikas un biznesa attīstības guru Maikls Porters savos darbos daudzkārt atzīmējis konkurētspēju kā vienu no galvenajiem jebkuras valsts veiksmīgas attīstības faktoriem. [8] Tādēļ konkurētspēja ir arī viena no galvenajām analītisku pētījumu un diskusiju tēmām starptautiskajā vidē. Lielu popularitāti pēdējos gados ieguvis ikgadējs globālās konkurētspējas salīdzinošs vērtējums, ko veic starptautiskā publiskās privātās sadarbības organizācija The World Economic Forum.

Pēdējā 2019. gada pētījumā tā aptvēra 141 valsti un sarindoja tās pēc konkurētspējas indeksa. Augstāko vērtējumu ar 84,8 ballēm ieguva Singapūra kā pati pasaulē konkurētspējīgākā ekonomika. Tai seko ASV ar 83,7 un Honkonga ar 83,1 ballēm attiecīgi.[9] Pēdējā 141 valstu sarakstu noslēdz Čada ar 35,1 balli.

Savukārt Latvija šajā sarakstā ieņem 42. vietu ar 67,0 ballēm (2018.g. - 66,2). Varbūt tas nemaz nav slikti? Taču, ja pavērojam kas ir mūsu tuvākie “kaimiņi” šajā sarakstā, situācija nepavisam nešķiet pārlieku iepriecinoša.

Zem mums sarakstā ir Slovākija ar 66,8 ballēm. Vēl zemāk Krievija ar 66,7 ballēm. Līdz ar to Latvijas konkurētspējas "pārākums" pār Krieviju var būt izskaidrojams arī ar iespējamu statistisku kļūdu, vēl jo vairāk tādēļ, ka globālās konkurētspējas indeksā ir ne mazums subjektīvu elementu.

Indeksā vēl zemāk nāk Kipra, Bahreina, Kuveita, Ungārija, Meksika, Bulgārija u.c. Savukārt sarakstā virs mums redzama Taizeme (68,1), Lietuva (68,4), Malta (68,5), Polija (68,9). Igaunija ar 70,9 ballēm ir 31. vietā, tātad par desmit vietām augstāk par Latviju un tas ir pietiekami daudz.

Šaurākā Eiropas reģiona kontekstā Latvijas vieta konkurētspējas sarakstā ir augstāk tikai par Slovākiju, Kipru, Ungāriju, Bulgāriju, Rumāniju un Grieķiju. Tātad, labākajā gadījumā esam “līderi” atpalicēju grupā. Turklāt šāda situācija pastāv jau daudzu gadu gaitā. Jāsecina, ka, neskatoties uz samērā augstiem ekonomiskās izaugsmes tempiem, Latvijas attīstība [10]  kvalitatīvā ziņā Rietumeiropas valstīm tuvojas daudz lēnāk, nekā būtu nepieciešams, lai pārredzamā periodā sasniegtu vismaz vidējo ES līmeni.

Tos pēc iespējas precīzāk noformulēt ļautu mūsdienu analītisko stratēģiskās plānošanas metožu - SVID [11] vai citu, pielietošana.

Ja mēs Latviju vērtētu pēc SVID matricas kritērijiem, tad samērā zemais  konkurētspējas novērtējums indeksā nozīmē ne tikai valsts vājumu, bet arī draudu. Kopš civilizāciju pirmsākumiem būt ilgstoši vājam, nozīmē draudu tikt iekarotam, iznīcinātam vai citādi pakļautam kādam stiprākam kaimiņam. Vājā konkurētspēja ir reāls drauds, kas  kā Domokla zobens var kādā negaidītā ārējo un iekšējo apstākļu sakritības brīdī krist pār Latviju ar grūti paredzamām sekām. Var, protams, bezgalīgi diskutēt, vai šāds vērtējums ir vai nav pārlieku pesimistisks, bet, ja nu tomēr... Tādēļ, vai nav daudz labāk uzskatīt, ka drauds ir pietiekami reāls, lai ķertios pie enerģiskākas rīcības tā mazināšanai? Un Latvijas gadījumā šādu iespēju ir ne mazums, ja vien vēlamies tās izmantot. Kādas tieši ir šīs iespējas un ko darīt lai tās maksimāli izmantotu? Par to nākamajā rakstā.

29.10.2019.

Atsauces

[1] Latvija 2019. Galvenie statistikas rādītāji. Centrālā statistikas pārvalde, 44 lpp.

[2] Turpat, 54.lpp.

[3] World Economic Outlook; October 2018; Chapter 2: The Global Recovery 10 Years after the 2008 Economic Meltdown, October 3 2018.

[4] Bretonvudas sistēma – starptautiskā naudas pārvaldes sistēma, kas, ar 1944. gadā noslēgtu Bretonvudas līgumu starp ekonomiski attīstītajām valstīm, regulēja monetārās attiecības starp tām.

[5] Arābu naftas eksportētājvalstu organizācija (OPEC) 1973. gadā izsludināja naftas embargo pret Izraēlu atbalstošajām valstīm tās 1973. gada arābu Izraēlas karā. Tas izsauca naftas cenu pieaugumu par gandrīz 400% (naftas cenu šoks).

[6] A history of the past 40 years in financial crises. International Financial Review (IFR). (http://www.ifre.com/a-history-of-the-past-40-years-in-financial-crises/21102949.fullarticle)

[7] Marco Alpini. Limiting Factors: Is the current economic growth model limited by the speed of lite? September 11, 2017. (https://www.singularityweblog.com/author/marco-alpini/)

[8] Piemēram: Porter M.E. The Competitive Advantage of Nations, Free Press, New York, 1990.

[9] The World Economic Forum. The World Competitiveness Report 2019. Competitiveness Rankings.

[10] Pasaules praksē pieņemts jēdzienu "izaugsme" (Growth) saistīt ar kvantitatīviem rādītājiem, piemēram, IKP. Savukārt, jēdziens "attīstība" vairāk raksturo valsts progresu kvalitatīvā aspektā, kāds pārsvarā ir arī konkurētspējas indekss, kā aiedzīvotāju dzīves līmeni.

[11] SVID apzīmē modeli (matricu] kurā tiek vērtētas uzņēmuma, investīciju projekta vai valsts stiprās, vājās, iespēju un draudu puses, tādējādi dodot pavedienu attiecīgas attīstības stratēģijas izstrādāšanai.