DLRR nedienas

Akciju sabiedrība "Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīca" (DLRR) problēmas ir ne tikai nespēja gūt kredītu. Uzņēmuma īstās finanšu problēmas ir daudz senākas. Jau 2013. gadu koncerns pabeidza ar 242 t. eiro lieliem zaudējumiem, lai gan iepriekšējā 2012. gadā tika gūta vienu miljonu eiro liela peļņa. Tas bija nopietns signāls ķerties pie radikālākām biznesa pārmaiņām. Tiešām, sākot ar to pašu 2013. gadu DLRR sāka investēt pamatlīdzekļu modernizācijā. Investīcijas attīstībā pieauga arī nākamajos pāris gados. Taču, tikai sākot ar 2015. gadu koncerns ķērās pie radikālākiem izmaksu samazināšanas pasākumiem, t.sk., tika atlaisti 45% darbinieki no to kopējā skaita. Taču pasaules pieredze nepārprotami liecina, ka pie izmaksu ekonomijas pasākumiem jāķeras līdz ko būtiski samazinājies pasūtījumu portfelis. Taču DLRR šo brīdi acīmredzami ir nokavējis, būtībā rīkojoties pat pilnīgi pretēji - uzsākot investēt laikā, kad strauji kritās ienākumi.

Daudz saprātīgāka stratēģija būtu bijusi vispirms proporcionāli ieņēmumiem samazināt izmaksas, pat ja nepieciešams atlaist darbiniekus. Nereti, it īpaši valsts varas gaiteņos, gan tiek runāts, ka uzņēmumiem pat grūtākajos laikos jācenšas saglabāt darba vietas un nepieļaut bezdarbnieku masas veidošanos, tādējādi uzliekot slogu valsts budžetam. Tā jau vajadzētu gan, bet ne uz uzņēmuma finanšu stāvokļa pasliktināšanās rēķina. Salīdzināsim divas alternatīvas. Pirmā - uzņēmums saglabā darbavietas līdz pat pēdējam brīdim un tad bankrotē, kas šobrīd nopietni draud DLRR. Darbinieku lielākā daļa kļūst par bezdarbniekiem, bieži ilgstošiem. Te nu arī slogs valsts budžetam.

Otra alternatīva. Uzņēmums turpina nodarbināt tikai tik daudz strādājošo, cik minimāli nepieciešams reālo pasūtījumu izpildei, bet pārējos atlaiž, protams, veicot arī citus ekonomijas pasākumus. Slogs valsts budžetam arī šajā gadījumā, bet salīdzinājumā ar pirmo alternatīvu, tikai daļējs. Savukārt uzņēmums iegūst laiku un iespēju sabalansēt savas finanses atbilstoši reālajai biznesa situācijai. Ar daudz maz veselīgu bilanci uzņēmumam saglabājas arī dažādas izdzīvošanas iespējas - tas var būt pietiekami interesants investoriem, kuri būtu gatavi, piemēram, palīdzēt iekļūt citos tirgos, pārprofilēt uzņēmumu un tml. Arī sarunas ar bankām par kreditēšanu noteikti būtu labvēlīgākas, nekā šobrīd DLRR gadījumā.

Bet DLRR situācija šobrīd ir tāda, kāda tā ir. Ko tagad? Vai valsts piešķirs DLRR lūgtās garantijas? Varbūt, bet būtu nepieciešams padziļināti izvērtēt koncerna biznesa perspektīvas nākamo 3-5 gadu laikā, ja lūgtais kredīts ar valsts garantiju tiek saņemts. Perspektīvas, diemžēl, nav sevišķi iepriecinošas. Piemēram, mēs pagājušajā nedēļā pārdevām visas Ziemeļamerikas lielākā dzelzceļa kravu vagonu un iekārtu ražotāja GREENBRIER COS INC akcijas, jo šīs kompānijas finanšu situācija nelabvēlīgas konjunktūras dēļ sāka strauji pasliktināties. GBX akciju cena Ņujorkas biržā dažu dienu laikā nokritās vairāk kā par 10%. Tas gan uzlaboja kompānijas novērtējuma rādītājus, taču ienākumu un efektivitātes rādītāji bija būtiski pasliktinājušies, taču nenegatīvi. Piemēram, ROE (TTM) no 35% šī gada februarī - martā nokritās līdz 22.8% šobrīd, bet ROA (TTM), attiecīgi, 13% un 10%, bet Net Margin (TTM), attiecīgi, 8.0% un 6.8%.

Ja apskatām DLRR, tad pēc NASDAQ datiem, ROE (TTM) = -37.8%, Operating Margin (TTM) = -13.72%, Net Margin (TTM) = -14.29% utt. Teiksim kā ir - šādi skaitļi ir katastrofāli, ja vien, kā jau minējām, tuvākā gada laikā neizdodas stabilizēt naudas plūsmas un bilances rādītājus, bet nākamo 2-3 gadu laikā nodrošināt reālus pasūtījumus. Acīmredzot pašam uzņēmumam jārod "izrāviena" idejas un, tām jābūt reālām.